31 decembris 2016

2016. gads

2016. gads bijis piepildīts, aizraujošs, piedzīvojumu bagāts un vienkārši neaizmirstams.
Gribu maziem solīšiem atskatīties uz to, kas noticis.

Saullēkti pirms skolas dod spēku izturēt dienu... Tādu šogad bijis daudz un dikti skaisti. Gada sākums vienmēr tāds patukšs, kamēr iešūpojās, un nekas diži daudz nenotiek.


Februāra ēnu dienā viesojos Radio Skonto un izbaudīju radio ētera priekus.

Pavasaris trakais zinātniski pētnieciskā darba laiks jeb laiks kad burtu savienojums ZPD liekās kā sods vai lamuvārds.


Nav jau gads tikai krāsainās krāsās krāsojams. Februāra beigās, zaudēju tuvu cilvēku-draugu, padomdevēju un lielisku skolotāju. Bildīte sena, bet vismīļākā.


NVO festivāls, kur Madonas novada jauniešu domi pārstāvējām, foršus cilvēkus satikām un vienkārši vienu dienu visi kopā izklaidējāmies.


ZZ čempionātā savai klasei par godu iekāpu lapsas tērpā un izklaidējos, lai gan man, gan citiem jautri.


Lielais piedzīvojums Jauniešu Saeima. Aizraujoši un satraucoši. Lieliska pieredze, iegūti jauni draugi un paziņu loks paplašināts. Izjusta īstā Saeimas garša un politika.


Uz trakām idejām un avantūrām parakstoties, aizbraucām savu skolu pārstāvēt Biznesa Naktī. Liela pieredze negulēt visu nakti un rakstīt biznesa plānu tā, ka dzīvē varētu arī to īstenot.


Izklaidi un darbu apvienojot, uzkāpu uz mājas jumtiņa.


Vasaru iesāku ar jautru piedzīvojumu, par panku pārvērtos un ar interesantu braucamrīku pavizinājos.


Piepildīju senu sapni un aizbraucu uz laukiem ar velosipēdu viena pati. 40 km pievarēti un tad saulainās dienās pie ezera likās vēl jaukāk un siltāk nekā nekad.


Vasara turpinājās ar nometni, lai jauniešus domei piesaistītu. Pirmo reizi mūžā ar kvadraciklu braucu un adrenalīnu ķēru.


Lielais vasaras pārbaudījums - veloekspedīcija. Nedēļas laikā tuvu 300 kilometru braukti ar velosipēdu. Apskatītas novada kultūrvēsturiskās vietas un iepazīti interesanti cilvēki. Neizsakāma pieredze.


Svētki, kā izrādās, jāsvin pie jūras. Tad daba apbalvo ar skaistu saulrietu.


Tad augusta sākumā, lielākais vasaras notikums Jauniešu diena. Pasākums tik ilgi plānots, organizēts un daudz pie tā strādāts. Tad vakarā, kad viss ir beidzies, atslābums un neizsakāma gandarījuma sajūta.


Vasaru noslēdzu ar draudziņiem atpūšoties un izvērtējot visu paveikto. Šie draudziņi vienmēr ir klāt, kad vajadzīgs un palīdzēs.


1. septembris un sākas skola. Šogad palicis pats nopietnākais, jo jābeidz ķēmoties un jāpabeidz 12. klase.


Tad kā bijis kā ne, oktobrī iekāpu lielā, svarīgā amatā un kļuvu par Madonas novada jauniešu domes priekšsēdētāju.


Visu laiku piedzīvojums piedzīvojuma galā. Forums Jūrmalā par neformālās izglītības atzīšanu. Mācīties, atpūsties un izklaidēties reizē.


Decembris iesākās ar gada svarīgāko notikumu mūsu novadā un tika pasniegtas balvas Sudraba Gailis. Sanāca, ka ieguvu balvu "Gada Brīvprātīgais" un visa komanda kopā "Gada pasākums jauniešiem" par Madonas novada Jauniešu dienu 2016. Pārsteigumiem bagāts vakars. Un pēc tam liels gandarījums par lieliski aizvadīto pasākumu.


Šī gada lielākais piedzīvojums - ceļojums uz Grieķiju.
Erasmus+ projekts par neformālo izglītību dāvāja man iespēju lidot un baudīt brīnišķo dabu un kalnus, iepazīt jaunus cilvēkus un gūt lielisku pieredzi projektu rīkošanā un organizēšanas darbos.


Redzēt tik tālu, ka skatiens apmaldās un sajust tik daudz vienlaikus ir tik fantastiski. Gribu ceļot vēl un vēl, lai redzētu visu, kas pasaulē ir iespējams.


Redzēts viens no pasaules lieliskajiem objektiem - Akropole. 


Pirmais vakars Grieķijā apbalvoja ar fantastisku saulrietu.


Ar šo foto arī noslēdzu šī gada apskatu. Gads piepildīts neskaitāmiem piedzīvojumiem un izaicinājumiem. Ja skatās ciešāk, tad gājis kā pa kalniem, augšā un lejā, augšā un lejā, bet vajadzētu jau skatīties tikai uz tām kalnu virsotnēm... Gūta ļoti liela pieredze daudz un dažādos pasākumos, projektos, nometnēs... Baudīta daba tik ļoti, ka gribās vēl un vēl.

Paldies visiem, kas ar mani kopā šajā gadā bijuši.
Paldies visiem, kas piepildīja šo gadu ar lieliskām emocijām un piedzīvojumiem.
Paldies ģimenei, kas mani vienmēr atbalsta.
Paldies Dievam, ka šis gads bijis tik veiksmīgs un piepildīts.

Lai 2017. gads būtu vēl piepildītāks un vēl aizraujošāks! 

30 decembris 2016

2016. gadā paveiktais.

Pagājušā gada sākumā rakstīju par savām šī gada apņemšanām... Ir dažas izpildītas un citas, pašsaprotami, nav izpildītas jau cik gadus pēc kārtas.

Veselīgāk - nedaudz vairāk pastaigu ir, ūdeni arī dzeru vairāk, auglīši manā ēdienkartē arī vairāk.

Izlasīt 30 grāmatas - šogad 34 izlasītas grāmatas.

Brīvprātīgais darbs - nostrādātas tuvu 500 brīvprātīgā darba stundas un iegūts Sudraba Gailis nominācijā "Gada Brīvprātīgais"

Vairāk ieklausīties - ir reizes kad paklusēju, bet vajadzētu vairāk paklusēt.

Auto tiesības - 29. novembris bija tā laimīgā diena, kad izgāju no csdd ar tiesībām rokās.

Sakārtot datoru - nē, nē, nē. Vēl joprojām ir liels bardaks manā datorā. vajadzētu beidzot lauzt šo tradīciju un sakārtot datoru.


Sajūtos, ka šogad esmu lielus kalnus gāzusi un paspējusi gana daudz paveikt. Kopumā teiktu, ka gads aizvadīts veiksmīgi un lielāko daļu no savām apņemšanām esmu piepildījusi.


28 decembris 2016

2016. gada izlasītās grāmatas.

Gada sākumā apņēmos izlasīt 30 grāmatas. (šo un citas apņemšanās var lasīt šeit). Sākotnēji domāju grāmatas lasīt pēc buzfeed saraksta kategorijām (šeit) bet tad sapratu, ka nesanāks un kaut kā to domu atmetu. Lasīju to ko gribējās vai vajadzēja skolai.
Lielākais prieks, ka esmu izpildījusi savu vēlmi - kopā izlasītas 34 grāmatas. Plānākas un biezākas, bet 34 ir tikai skaitlis. Šķiet, ka ļoti maz, jo gada sākumā palasīju kārtīgi, tad sākās periodi, kad nelasījās vispār, tad atkal cītīgi lasīju un tā pa laikam lasīju, nelasīju, bet redz, ka kopā esmu salasījusi 34 grāmatas.
Šobrīd esmu pārdomās, par to, kādu skaitli uzstādīt par mērķi 2017. gadam, jo tas tomēr ir tikai skaitlis.
Ikdienā manas lasītās grāmatas var redzēt goodreads profilā, jo tur atzīmēju samērā regulāri..


Tā man šogad veicies ar lasīšanu. Un kā Tev?

29 novembris 2016

Lielākais mērķis piepildīts.

Autovadītāja apliecības iegūšana, šķiet, bija mans lielākais 2016. gada mērķis. Un beidzot tas ir piepildījies! :)
Kas ilgi nāk, tas labi nāk. Tiesības kabatā...

12 novembris 2016

Par ko lai raksta?

Ir dienas, kad apsēdies pie datora, un gribās raksīt. Bet par ko? nezinu. vai drīzāk Nezinu ar lielo burtu, jo godīgi, nu reāli nezinu...
Varētu par to cik labi man iet, varētu par to, cik slikti man iet. Varētu par to, cik ārā ir skaists laiks, jo man patīk sniegs. Varētu jau arī par to, cik satraukta esmu par Ziemassvētku tuvošanos straujiem soļiem.
Varētu un varbūt pat vajadzētu rakstīt kaut ko patriotisku par godu šim mēnesim, bet man ļoti bieži, atļaušos teikt, izbesī, ka visi jūtamies latvieši tikai novembrī. Visu pārējo gadu noliekam savu valsti, cik te slikti, cik mazas algas, un tad novembrī viss ir skaists un jauks, ar godu piespraužu Latvijas karoga lentīti pie krūts, smaidu, un kad nedēļa pagājusi, norauju lentīti, nez kur nometu (vēl jo projām nesaprotu kur cilvēki viņas pēc tam liek), un turpinu gausties par to cik Latvijā slikta dzīve.
Varētu rakstīt arī par to, ka ārā sprēgā lūpas, no mutes nāk skaistie dūmiņi un rokas pēc brīža kļūst nejūtīgas un sarkanas. Varētu rakstīt, ka esmu vai neesmu sajūsmā par gaidāmo atkusni uz mēneša beigām. Varētu rakstīt par to, ka šodien esmu izdzērusi gana daudz ābolu sulas. Varētu, bez šaubām, jums uzrakstīt manu ļoti garo darāmo darbu sarakstu, bet tas būtu garlaicīgi.
Tāpēc es uzrakstīju jums variantus par to, ko es varētu rakstīt, bet nemaz ne par ko nerakstīšu.
Jauku vakaru!
saullēkts 27. oktobrī, 2016. gadā

31 oktobris 2016

Kur pazūd cilvēki?

3. klasē, uzsāku mācības pilsētas skolā, kas nozīmēja, katru rītu un vakaru izmantot sabiedrisko transportu. Tikai 8 km, bet tā pat savas 15-20 min vajadzīgas. Pa vidu vairākas pieturas. Atceros, cik bieži bija grūti, jo vietas nebija, stāvējām kājās. Jau iebraucot Praulienā vietu nebija, tad iekāpām vēl kādi 7-8 cilvēki, visiem jāstāv kājās. Līdz Madonai vismaz 2 pieturās iekāpj vēl 2-3 cilvēki, kas nozīmē pārbāstību. Braucot mājās pēc mūzikas skolas, ap plkst. 17, jau Madonā sakāpjot visiem, bieži vien nācās stāvēt kājās. Un grūti jau izlauzties visiem cauri, ja gadās tikt apsēsties, lai izkāptu savā pieturā ārā, jo noteikti pārējie brauc līdz galam... 
Tagad. No rīta, nereti Praulienā esmu vienīgais cilvēks, kurš kāpj autobusā. Reizēm ir vēl 1-2 cilvēki. Visbiežāk otrdienās ir vairāk, līdz pat 5 cilvēkiem... Autobusā atrast vietu, kur apsēsties nav problēmu, jo brauc 5-8 cilvēki. Minētajās otrdienās (interesanti kāpēc tieši otrdienās) ir nedaudz pilnāks autobuss. var gadīties pat 10-12 cilvēku. Pa vidu starp Praulienu un Madonu iekāpj tikai labi ja 1 cilvēks...
Ir pagājuši tikai 9-10 gadi. (wow pašai šoks cik daudz patiesībā), bet kur ir pazuduši visi cilvēki? Vai tiešām te vairs neviena nav? Vai visi iegādājušies mašīnas un braukā ar tām? Domāju, ka nē, jo pēc maniem novērojumiem satiksmes intensitāte arī varētu būt samazinājusies. Arī skolēnu skaits skolā samazinās. Cilvēku skaits uz ielām samazinās.
Halo? Cilvēki! Kur jūs esiet?
Skats vienā no Madonas ielām. 2013. gads.

25 oktobris 2016

Pirmais sniegs šoruden.

Šonakt gulēju slikti, grozījos, knosījos, aizmigt nevarēju. Redzot pa logu (man nav ne aizkaru, ne žalūziju un man tā patīk) rozā debesis, mans miegs kur pagaisa jo nesapratu, kas notiek :D Bet paskatoties, ka ābele ir pilna ar sniegu, zeme balta, nespēju noticēt un sēdēju kā mazs bērns pavērtu muti pie loga un blenzu tumsā. Domāju, ka ziema sākusies. Neticami.
Visu dienu priecājos, skatos pa logu, dzeru kapučino no ziemassvētcīgas krūzes, ēdu vācu piparkūkas un priecājos. Patiesi priecājos par šo skaisto sniegu. Nopietni, neizsakāmi priecīga.
Domāju, nu vēl jau tikai oktobris, ziemassvētku filmām un mūzikai laikam vēl tomēr nedaudz par agru, sniegs tā pat vēl nokusīs un būs atpakaļ rudens... Bet ejot uz veikalu, kad jau nedaudz tumšs, sapratu...
Šogad decembrī, esmu parakstījusies aizraujošam piedzīvojumam, un uz gandrīz divām nedēļām izbraucu no Latvijas uz zemi, kur siltāks būs. Atgriežos dienu pirms Ziemassvētkiem. Atklāsme- tad ziemassvētcīgās sajūtas nebūs tik izteiktas. Tātad : Ziemassvētku sajūtu vajag tagad, kamēr ir iespēja.
Tad nu ieslēdzu Michael Bubble, un dancādama pa ceļu gāju uz veikalu pēc piena.
Sniegs taču.

Pirmais sniegs-  25. oktobris, 2016




14 oktobris 2016

Muzikālā piektdiena #6

Šo piektdienu veltīšu The Voice Kids 2014 (Germany) uzvarētājam Danyiom.
Tik ļoti patīk, ka veltu viņam visu šo rakstu :)





10 oktobris 2016

Uzskati, kas skatās ne tur.

Daļa no šodienas pārdomām-

politikas stundā runājam par politiskajām ideoloģijām, bet ne par to šoreiz stāsts. Kad skolotājs jautā par to, vai valstij būtu jāpalīdz neveiksminiekiem, citi saka jā, jo valstij ir izdevīgi, ka vairāk cilvēku strādā. Un tad man lika aizdomāties skolotāja teiktais - kas vispār ir valsts? Valsts esam mēs paši, tauta, sabiedrība. Bieži vien, ar jēdzienu valsts tiek asociēta ar valdību, saeimu un pārējiem deputātiem. Bet valsts. Tie esam paši mēs.  Demokrātiska valsts, tak.
Noteikti kāds lasīja šo un domāja - kas tas vispār ir?


haha, tad nu ziniet, skolā, kad ir jau 8 stunda, un centies galvā iebāzt kārtējo teoriju, kura tik ļoti nogurdina, gadās prātā visādas domas.

Reiz braucot autobusā, ieslēdzās senāka dziesma, un klausīšanās atgrieza atpakaļ tajās dienās, kad tā man bija top dziesma. Un radās kāds prieciņš. Prieks, kas varbūt kaut kur bija pazudis, uz mirkli atgriezās. Tāpēc, šodienas ieteikums - pa reizei ieslēdz senāku dziesmu, kas tevi atgriež laikā, kad juties pavisam sajūsmināts un laimīgs, jo mūzikai ir ļoti liels spēks.


šodien,par godu Ziedonim, dziesma "Ne citu rīt". :)
Vispār Ziedonim, bez šaubām, ir ļoti skaisti dzejoļi, Jums tā neliekas?

04 oktobris 2016

Es veicu eksperimentu.

Manuprāt, rudens ir vislabākais laiks, lai redzētu cik dabas procesi ir steidzīgi. Sēžot franču valodas kabinetā, logs ir uz skolas pagalma pusi, un tur uz garāžas sarkanie vīteņi un košais koks tik skaisti izskatījās... un pa klusiņam uztaisīju vienu foto, bet tādu neveiksmīgu, redzama lejkanna uz palodzes un loga rāmis. Tad šodien, skatoties uz koku, man kļuva skumji. Pēdējās piecas lapas skumji karinē vējā, šodienas lielajā... Atcerējos, par iepriekšējo foto, tad šoreiz uztaisīju nedaudz labāku.
Ko lai saka - 2 nedēļu starpība, un kokam nav lapu. 
Rudeni, kur Tu steidzies?
foto ar 2 nedēļu starpību.
Šodien vēl aizdomājos par ziemu. Kā tas vispār notiek? Kā bija, no rītiem iet uz skolu, kad ir auksti un snieg sniegs? Kā tas būs šogad? Vai šogad vispār būs sniegs?  varbūt arī ziema steigsies tik pat ļoti, kā rudens? un vispār, gribu ziemassvētkus. bet šobrīd visvairāk kārojas uzvārīt tēju.
un  gaidu pasaulīgos padomus, kā atbrīvoties no multi - taskinga, jo pēdējā laikā baigi traucē...

02 oktobris 2016

Svētdienas vakara siltumā.

Ir reāls rudens. Līst lietus, pa logu skatoties, vairāk redzams dzeltenais tonis. Ābolu pilna zeme un gaiss smaržo pēc brieduma. Kārtīgs rudens. Šīs brīvdienas, un iepriekšējās, gadījušās ļoti piepildītas.
Un kad tā kārtīgi aizdomājas, sestdienas vakarā, kad zelta stunda, ar draugiem braucam ar mašīnu cauri mežam, lai piepildītu manis iedomātu video ideju. Neviens neteica nē. Teica- jā, braucam! Un ziniet, tā sajūta ir tik forša, kad tevi atbalsta pat uz ko tik smieklīgu un varbūt pat absurdu, jo nekad jau nevar zināt, vai izdosies tā, kā esi prātā iecerējis. Un lielākoties arī tas neizdodas, bet mēs braucām, filmējām, smējāmies, tālāk idejas radās pašas no sevis, jo radošā vidē pie dabas idejas rodas vēl vairāk. un tomēr- "sper soli un kļūs vieglāk, jo sāksies kustība" arī nostrādāja... Un mājās sākot montēt video, redzot, ka IR, tad sajūta kļūst vēl labāka. Un kad šķiet, ka labāk vairs nevar būt, Tev draudzene atbild - JĀĀĀĀ, video ir SUPER. āāāāāāāāaaaaa cik labs!!! Un tad jau šķiet, ka peldi mākoņos.

Te 12 sekundēs kā mēs braucām cauri mežam, jeb Baltajam purvam.

21 septembris 2016

Izaicinājums jau izpildīts.

Pašai nemanot, šajā gadā jau esmu izlasījusi 30 grāmatas, kas bija mans šī gada izaicinājums...
Cita biezāka, cita plānāka un izlasīta vienā rāvienā. Kāda patika ļoti, kāda šķita ne tik interesanta, bet kopusmmā 30 izlasītas. Vai tiešām? Kā es to zinu?
Vienmēr gan uzsākot lasīt, gan ik pa laikam atzīmējoties procesā, izmantoju Goodreads mājaslapu.
Savā profilā redzu grāmatas - izlasītās, tās, kuras šobrīd lasu un tās, kuras gribu izlasīt.
Tur var atrast ļoti, ļoti daudz latviešu grāmatu, un ja nav konkrētā izdevuma - pats to var pavisam vienkārši pievienot! Viss ir elementāri! un tad interesantākā mājaslapas daļa-
var redzēt to ko citi lasa!
esmu tā stalkere, kas pēta un skatās, ko lasa citi. Kas patīk, kas nepatīk, var salīdzināt savus "grāmatu plauktus" ar cilvēkiem, izlasīt viņu atsauksmes par kādām grāmatām. Tas ir tik aizraujoši.
Tā ka, ja tev ir goodreads profils, ieraksti komentāros vai pievieno mani savam draugu lokam, lai varam viens otru pa reizei "pastalkot" :)
Atgriežoties pie izlasītajām grāmatām... Protams, mans vēlmju saraksts ar grāmatām, ko pa tiešām vēlos izlasīt ir nebeidzams un nekad nebeigsies, jo ik dienas uzrodas vēl grāmatas, ko vēlētos izlasīt. Ne velti ir teiciens - tik daudz grāmatu, tik maz laika.
Patiesībā, mans lasīšanas rituāls ir gaužām vienkāršs. Gandrīz katru vakaru, pirms gulētiešanas var izlasīt pāris lappuses. Citreiz vairāk, dažreiz viena lapa vai nemaz, jo miegs spēcīgāks. Bet ir jau reizēm dienas vai kāda stundiņa, ko var veltīt tikai lasīšanai. Tas sanāk retāk un tā daru tikai grāmatām, kurās ir forši "iekrist". Ir grāmatas, kuras nevar tā skriet, raut cauri, jo ir jāizlasa, jāapdomā lasītais, kas jāpieraksta, vēlreiz jāpadomā un tikai tad var lasīt tālāk. Visbiežāk jau apstājos pie otrās padomāšanas fāzes, jo miegs vakaros nāk. Vēl lasu skolā. Tad kad brīva stunda, jo tādu man ir 3 gb nedēļā, (sports) :) un ir pa reizei, kad vēl kas cits arī izkrīt. Tāpēc mugursomā vienmēr atrodas kāda maza, plāna grāmatiņa. Šobrīd, kopš pabeidzu Noras Ikstenas Besu, tā ir Kleine Maisblute vācu valodā. Iet diezgan traki, jo ir daudz jaunu vārdu,bet tieši tāpēc jau es to lasu! Tas man tāds trakais challange pašai sev.
Par visām grāmatām, kas izlasītas, šoreiz nerunāšu, to kādu citu reizi....
Viena no pēdējām lasītajām ir "Ieraduma Spēks" kuru esmu jau pieminējusi kādas miljons reizes. Un varētu runāt par viņu vēl miljons, jo grāmata reāli spēcīga un man ļoti patika! Tāda populārzinātniska un aizraujoša. Ar piemēriem no reālas dzīves par ieradumu mainīšanu. Īsti piemēri no lielajiem uzņēmumiem, kas izmanto cilvēku ieradumus, lai uzlabotu biznesa ienākumus.
Vēl nesen lasīta ir Reinbovas Rouelas "Eleonora un Pārks". Viņa ir/bija ļoti populāra internetā un visur pirms kāda laiciņa, reizēm vēl arī tagad. Skaitās kategorija-  jauniešu romāni, jeb young adult fiction, kas pēc "mātes googles" ir domāta jauniešiem 15-18 gadiem. Hm. Nu kā, lai to tā maigi pasaka. Man reāli nepatika. Nu nav gluži tā, ka pilnīgi nepatika, bet laikam vairāk nepatika nekā patika. Jo tur par daudz naivuma un uzspīlētas jauniešu romances.. Bet tas ir tāds mans personīgais viedoklis... Man vienkārši, laikam, nepatīk tādi jauniešu mīlestības stāsti ar bučošanos aiz stūriem. haha. Bet nu bija jau arī šis tas interesants, varbūt....

Par citām grāmatām, kādu īsu teikumiņu varbūt var ieraudzīt manā goodreads profilā. 

Tas šoreiz arī viss. Lasīsim vairāk grāmatas, un dzersim vairāk tējas! :)




19 septembris 2016

kad domas jaucas pa vidu, kur nevajag.

Vai tiešām esmu viena, kurai domas galvā tik skaļi, ka nav vietas, kur padomāt?
Šorīt vilku zeķes kājās un domāju, vienmēr sāku ar labo kāju. Šorīt uzvilku pirmo zeķi kreisajā kājā. Lūk tik tālu esmu. Sēdēju un domāju, vai cilvēki maz piefiksē kurā kājā uzvelk pirmo zeķi?
Saule rietot pasaka mums atā ļoti skaisti. Vai mēs vienmēr atvadāmies ar prieku un jaukumu?
Dzeja jālasa ar sirdi, lai to saprastu. Man ar acīm lasot, jau šķiet sarežģīti, kur nu vēl ar sirdi lasīt.
Bet ja nopietni, tad skola ir reāli forša lieta. Tā dod iespēju katru rītu celties agrāk, piespiež tevi pārģērbties, iziet no mājas, turēt acis vaļā visu dienu. Ja nebūtu skolas, es vismaz trešdaļu no diennakts 24 stundām gulētu, pidžamu nekad nenovilktu un diez vai izkāptu no gultas bez īpaša iemesla, piemēram, ēdiens. Ēdiens ir gana liels iemesls, lai izkāptu no gultas. Un jā, skolā taču arī dod ēst. Ne vienmēr garšīgi, ne vienmēr pietiekošā daudzumā, bet tomēr bezmaksas.
Varbūt nākotnē kļūšu par dzejnieci. Kas zin, varbūt kādam patiktu tas ko es rakstītu. Es neapgalvoju, ka man pašai patīk, kur nu vēl citiem tas patiktu. Kādi vēl dzejoļi, ja pat bloga rakstu nevaru uzrakstīt sakarīgu un saprotamu. Starp citu, pabeidzu lasīt vienu grāmatu. Maziņu, plānu, kas vienmēr man mugursomā stāvēja, jo man bieži sanāk brīvas stundas (sports) vai arī kas jāgaida (autobuss) tad vismaz var ko palasīt. Noras Ikstenas "Besa". Izlasīju un atkal domāju... vai man maz tas viss patika? Laikam vairāk nē, nekā jā. Prātā palicis viens -
Jātiek galā ar debesīm, un tikai pēc tam
var ķerties pie dienas darbiem.

,Ir laiks pabeigt šī vakara darbus, un likties uz auss, kā sacīt jāsaka. Un jā, šovakar pieslinkošu un nepievienošu nevienu skaistu saulrieta foto. Tās var redzēt manā instagramā. Kam nav slinkums, apskatīs tur pat. :)

Lai jums lieliska nedēļa, draugi. Solos rakstīt biežāk (varbūt.)

12 septembris 2016

Skola un saullēkti.


Skola ir sākusies pilnā sparā, un, laikam, tam astrologam bija taisnība, labāk bērnus uz skolu pirmajā septembrī nevajadzēja vest. Ir tikai otrā skolas nedēļa, bet sajūtu līmenī šķiet, ka jau ir gada vidus un tas nekad nebeigsies. Tomēr jau ir jūtama skolas ietekme uz manu miega režīmu. Vēlāki vakari pie rakstāmgalda, agrāki rīti pie virtuves galda. Tā vien izklausās, ka pie galdiem tik sēžu. Un tā arī ir. Cik tad pakusties pa dienas vidu? Maz. Tāpēc arī izrādās ārsta ieteikumi katru dienu nodarboties ar sportiskajām aktivitātēm, jo pa vasaru visu laiku skraidīju un darīju, muskuļi sāp no sēdēšanas. Re kā mēdz būt. Muskuļiem nepatīk sēdēt. Tad jau neko, jādara kas lietas labā, citādi sāpēs cīnīties nav diezko forši, visi piekritīsiet.
Ja varētu atļauties, tad arī pačīkstētu par saspringto grafiku. 9 stundām, 8 stundām un miljons obligāti neobilgātajām konsultācijām. Tomēr 12. klase un tie eksāmeni pavasarī gaida. Varbūt lieku sev lielu izaicinājumu ar savu eksāmenu izvēli, bet kas neriskē, tas nevinnē. Lai piepildītu sapni, ir smagi jāstrādā un sevi jāpieradina pie darba. Es tiešām centīšos darīt visu, kas manos spēkos.
Un starpcitu, ja "ieejam" motivējošajā sarunu līmenī tad esmu diezgan "hype" (ekstra sajūsmināta ar lielu enerģijas devu) par grāmatām. Pabeidzu lasīt "Ieraduma Spēks" un pagaidām, tā ir mana šī gada izlasīto grāmatu favorīte, tomēr man ir diezgan lielas aizdomas, ka Robina Šarmas "Līderis bez titula" aizstās šīs grāmatas "titulu" par šī gada favorīti.. Jo šobrīd esmu lielā sajūsmā. Par abām grāmatām, ja godīgi, jo principā, tās abas iet roku rokā un apvienojot zināšanas un pielāgojot savai dzīvei tur var sanākt reāla romāna vērta dzīve. (pēdējā laikā visu mēru grāmatu izteiksmēs. hm, kāpēc?)

Un starpcitu, uz skolu piecelties agri no rīta ir vieglāk, ja aiz loga ir skaists saullēkts. Labi, labi, šis foto uzņemts ceļā uz autobusa pieturu, bet tomēr.. ideju sapratāt.
Saule ir mana stihija, un ja vēl tur pievienojas klāt mākoņi, teiksim, spalvu. Vispār ideāli.



09 septembris 2016

Muzikālā piektdiena #6

Ir tādas dziesmas, kuras noklausoties pirmo reizi liekas : okey, ir labi. Ok.
Un tad klausoties pēc kāda laika vēlreiz, klausies un domā - ārprāts! Cik skaista dziesma! Un tad vienkārši šī dziesma "rauj sirdi ārā" un acīs saskrien asaras no tā, cik skaista patiesībā ir šī dziesma.
Un tad, kad dziesma iedzen prātā kādas atmiņas, vai konkrētus notikumus, asaras ir ne tikai acīs, bet  visur-uz spilvena, klēpī, uz datora vai telefona. visur.
Tad nu lūk. Šodienas muzikālajā piektdienā piedāvāju jums tikai vienu dziesmu. To, kas manī izraisa tikko aprakstītās sajūtas.

Ellie Goulding - Still falling for you


04 septembris 2016

Divus gadus atpakaļ.

Laiks skrien vēja spārniem, un šodien, nemaz nejūt, ka ir pagājuši divi gadi kopš operācijas, kurā ieguvu Ilizarova aparātu uz kājas. Tagad esmu brīva, jau ilgu laiku (gandrīz gads, bet vēl nav). Staigāju ar savām kājām. Lai arī bieži jūtamas operācijas sekas... Kaut gan jau iepriekš arī nevarēju noiet garus gabalus vai ilgi nostāvēt kājās... Tomēr varu brīvi staigāt. Piecelties un iet. Protams, kliboju, jo viss jau nevar būt ideāli uzreiz. No rītiem sāp vairāk, uz laika maiņām jūtamas sāpes, tomēr tam visam es jau biju gatava un zināju, ka tā būs. Un kājai arī ir gana daudz rētu, kas atgādina par šo grūto laika posmu. Reizēm man šķiet, ārprāts, kāda izskatās kāja, bet lielākoties priecājos, ka man ir tāds atgādinājums pašai sev, cik es stipra esmu un to visu izturēju...
Tomēr es nebiju izdomājusi cik grūti tas būs. Zināju, ka nebūs viegli, bet cik grūti tas būs, to jau nezin neviens. Tagad varu teikt, ka tiešām-viegli tas nebija, bet esmu to izdzīvojusi un redz, ka viss ir kārtībā.  Gribēju vēl te kaut ko rakstīt, bet jau aizmirsu. Asaras saskrēja acīs, neko neredz :) haha.
Ilizarova aparāts uz manas kājas. (septembris, 2015)
Tātad kādam kurš nezin par šo visu, laikam būtu kaut kas jāpastāsta.
Piedzimstot kreisā kāja atpalika augšanā, līdz mirklim, kad tas kļuva par apgrūtinājumu, kad viena kāja ir īsāka par otru kāju. Punktu visam pielika ārsts, kurš pateica, ka pēc pāris gadiem varu nestaigāt pa visam, jo mugurā, krustos, kauli nospiestu nervus un kājas "atteiktos", tāpēc es ar milzīgu vecāku atbalstu nolēmu iet šo grūto ceļu un pagarināt savu kāju.
Galu galā, kreisā kāja, 13 mēnešu un 4 dienu laikā, tika izstiepta par 5,5 centimetriem. Principā izstiepta viņa tika aptuveni 3-4 mēnešu laikā, pārējais bija laiks kaula augšanai. Kā es pagarināju? Pati ar skrūvgriezi griezu uzgriežņus, kas spieda zemāko riņķi uz leju un tā izstiepu kāju. Aptuveni 1 milimetrs, citu dienu 0.5 milimetri. Pa maziņam, pa drusciņai, izstiepu garāku.
Sākotnēji paredzētais jeb prognozētais laiks šai ilizarova aparāta procedūrai bija 6 mēneši, tomēr man tas aizņēma divreiz vairāk, jo kauls auga ļoti lēni. Un arī tagad, šodien, mans kauls, laikam, vēl nav īsti līdz galam nostiprinājies. Zinu to tāpēc, ka šī gada sākumā, vizītē pie ārsta bija paredzēts nolemt par nākamo operāciju, kuras laikā tiktu uzstādīta metāla plāksne, lai kāja būtu taisna, jo šobrīd ceļgals iešķiebies uz iekšu (izskatās, ka ceļgals, bet patiesībā tas esot tajā vietā, kur kauls tika pārlauzsts), bet tā kā kauls vēl nav līdz galam gatavs šādai rīcībai, operācija tiek atlikta uz kādu laiku...
Lūk, šajā kolāžā ir manāma tā starpība, kas tika izstiepta. Labās puses bildē, sānā stienim var redzēt baltu plāksterīti aptītu ap skrūvi, tas bija kā "marķieris", kurā varēja tiešām uzskatāmi redzēt, kā kāja tiek izstiepta...
Tagad man no aparāta par piemiņu stāv skrūvīte... Vai es jau teicu, ka mans dakteris ir pats labākais pasaulē?
Arī tagad atceros, kā narkozē raudāju, kad viņš man iespieda rokā skrūvīti, satītu kaut kādā marlē. Ikvienam ko satiku, stāstīju, ka man ir labākais dakteris, jo viņš man iedeva skrūvīti...
Ai, vispār smiekli nāk, kad atceros operācijas un narkozes un visu to smieklīgo posmu.
Bet atcerēties sāpes un to otru pusi nemaz negribās.

Vispār, šo visu rakstīju par godu divu gadu jubilejai. Prieks un laime, mana kāja sumināta! :)

01 septembris 2016

Pēdējais pirmais septembris.


Jauna mācību gada sākums, jauns mēnesis, jauns posms dzīvē. Kā sagadījies, kā ne, pašai nepamanot sācies pēdējais mācību gads vidusskolā. Centīšos no visa spēka darīt visu, kas manos spēkos, lai tas izdotos lielisks. :)
Ielecu septembrī.

Īpašais mirklis, vedot pirmīšus.

Cilvēki tik dažādi.

Solījos gan pati sev, gan citiem, rakstīt beidzot tos skaistos rakstus ne tikai galvā, bet arī pa īstam - blogā. Tad nu šoreiz stāsts par to, cik dažādi ir cilvēki. Vispār tā jau tāda pašsaprotama lieta, tikai pēdējās dienās pievēršot lielāku uzmanību apkārtējiem var saskatīt to, ko bieži palaižam garām.
Biju aizbraukusi uz Rīgu, jo saņēmu ielūgumu no valsts prezidenta, ierasties sabiedriskajā diskusijā "Brexit mācības Eiropai un Latvijai", kura norisinājās Melngalvju namā. Pasākums plaši apmeklēts, ne tikai Jauniešu Saeimas dalībnieki, bet arī Saeimas deputāti, žurnālisti, cilvēki no valdības, un pats prezidents arī. Interesanti vērot ģērbšanās stilu. Lai arī liekas, kas tad tur vīrietim - uzvalks un krekls, bet tomēr ir arī zeķes, šlipse, kurpes, aproču pogas, rokaspulkstenis, portfelis. Katrai niansei ir liela nozīme. Jā, es vēroju arī bikšu garumu un apkaklītes spožumu... Arī filmētāji, cilvēki pie kamerām. Viens var ierasties uzvalkā un šlipsē, cits biksēs ar 10 kabatām un nonēsātu t-kreklu. Katram savs.
Melngalvju nama zāles griesti.
Brīvo laiku staigājot pa Vecrīgu un veikaliem un vienkārši ielām var sastapt miljoniem cilvēku, bet pamanīt tikai dažus. 
Stāv tante ar puisi, gados nedaudz jaunāku par mani, lai arī esmu slikta vecuma noteicēja, es teiktu 8-9 klase. Lēnām gāju garām, pēcāk nojautu, ka viņi seko man aiz muguras, kas man bija izdevīgi, lai noklausītu sarunu. Pieļauju, ka ome saka  - tā kā pirmo reizi esi Rīgā, gribētu aizvest tevi uz kādu muzeju. Gleznas tev patīk? Puisis ar prieku atbild - jā, tas būtu lieliski.  Lai arī viņi nogriezās un devās citu ceļu, es viņus pamanīju un ieklausījos, bet tik pat labi, varēju to nedzirdēt, tad es par to nedomātu visu atlikušo dienu. Puisis, kurš ir pirmo reizi Rīgā, ar prieku apmeklēs kādu muzeju, nevis ies skatīties glaunos veikalus, kur visi pērk stilīgas drēbes vai ko citu modernu. Ies ar omi uz muzeju.
Stāvu pieturā, gaidu tramvaju, vēroju cilvēkus, aptuveni 10... Tikai diviem no tiem nebija rokās viedtālruņu. Divi puiši stāvēja un sarunājās. Iedomājieties? Savstarpēji komunicēja, "verbāli"! Nevis sūtīja kādam ziņu vai "laikoja" instagramā bildi. Liels pārsteigums. Pārējie čubināja savus telefonus. Pat puisis, kas sadevies rokās ar meiteni - katrs savā telefonā degunus iebāzuši. Es nenosodu telefonus, arī man ir moderns telefons, kuru bieži izmantoju dažādiem mērķiem (gan izklaide, gan mācības), tomēr kaut kur ir arī robeža....
Braucām ar Elīnu tramvajā. Iekāpj 4 jaunieši, katrs citā izskatā, var manīt, ka katrs no savas valsts. Mēs jau sapratām, ka tie Erasmus studenti, kas ieradušies studēt Latvijā. Sarunājās visi, kā Elīna saprata, zviedriski. Pa vārdam noklausītas sarunas, māsa tulkoja kādus vārdus, ko vēl pati atceras. Tad jaunieši jautrojās un izmēģināja runāt "sveiki" un "paldies". Abas ar Elīnu sasmaidījāmies un meitene to pamanīja, tāpēc uzjautāja vai viņiem sanākot labi... 
Braucot autobusā uz mājām no Rīgas, netālu apsēdās mamma ar meitu. sākumā sarunājās, tad meita ielika austiņas un aizmiga. Kādā klusākā autobusa rūkšanas mirklī sadzirdēju opermūziku. Tas šķita tik jauki... Varbūt kādam tas liekas muļķīgi, bet es noklausījos mūziku, cik dzirdēju un baudīju to, ka kāds cits bauda tik skaistu mūziku. 

Šie visi ir mazi mirklīši, kas man paliek atmiņā, no vienkārši noklausītām sarunām. Jūs teiksiet nepieklājīgi? Varbūt... Tomēr es no tā mācos. Mācos baudīt mirkli. 
Varētu teikt - komēta nāk! 



26 augusts 2016

Studytube kanāli.

Tuvojas skola un ir manāms satraukums, vismaz man. Esmu no tiem jocīgajiem cilvēkiem, kam patīk skola, tāpēc šodien vēlos uzrakstīt par saviem iecienītajiem youtube kanāliem, kas ir saistīti ar skolu un tam līdzīgām lietām.
Bieži interneta pasaulē tiek lietots jēdziens studytube.
Saliktenis no vārdiem Studying (mācīšanās) un Youtube, tātad Studytube ir youtubes kanāls, kurā lielākoties, tiek publicēti video par un ap skolas lietām, dažādi padomi, kā labāk rīkoties dažādās situācijas vai padomi, kā mācīties efektīgāk.

1.Studyign
Šo meiteni atceros no viņas pirmā video. Atradu viņu caur tumblr, un tad viņai bija kādi 70-80 subscriberi (abonētāji), tagad viņa ir youtubē jau vairāk kā gadu un viņai ir vairāk kā 84 tūkstoši abonētāju un 90 videoklipu. Jaunākais no tiem - padomi vidusskolēniem, kas uzsāk mācības.

2.Nehrdist
Youtubē atradu viņu vienkārši klīstot, un viņa mani piesaistīja. Sāku skatīties un sekot. Šobrīd īpaši interesanti, jo viņa devusies uz vienu gadu Šveicē, iet mākslas kursos.
Jaunākais video - padomi, kā izveidot savu studyblr (tumblr blogs par skolas lietām)

3. Thomas Frank jeb College Info Geek
Lūk, pierādījums, ka šāda veida video neveido tikai meitenes. Tomass ir pusis/vīrietis, kas jau beidzis koledžu tomēr turpina rakstīt blogu un filmēt video, lai palīdzētu jauniešiem labāk iejusties skolā un risināt ar to saistītās problēmas. Viņa video ir noderīgi ne tikai skolēniem, bet reizēm arī pieaugušajiem. Jaunākais video - kā pārvarēt bailes uzsākot koledžu.

4.maryplethora
Īsti neesmu sapratusi, kurā valstī viņa dzīvo, bet studē Anglijā. Video ar sava veida stilu, tādi minimālistiski, ieturēti. Bet info bieži noderīgs.
Jaunākais video - (latviski vārdu "haul" grūti tulkot) ko es iegādājos skolai 2016 jeb skolas piederumu "haul"

5. Mariana
Arī neesmu sapratusi, bet laikam meitene nāk no Spānijas vai Portugāles, tomēr video veido angļu valodā. Viņas video arī ar tādu savu stiliņu, reizēm mani nesaista, bet noskatos tā pat, jo info jau tiek labs pasniegts. Jaunākais video  -kā rast iedvesmu, lai mācītos.

6. Study with Jess
Meitene no Austrālijas, tāpēc ir interesanti klausīties angļu valodu austrāliešu izrunā. Video tiek publicēti patiešām daudz un bieži, ne velti tikko Jess izdeva grāmatu - "Padomi vidusskolas izdzīvošanai" un viņai ir arī sava kancelejas preču līnija.
Jaunākais video - Jautājumi un atbildes par vidusskolas un koledžas atšķirībām


Tas šoreiz arī viss no kanāliem. Mani personīgi, šādi video, ļoti iespaido un tad es jūtos uzlādēta un enerģijas pilna, lai mācītos, lasītu, kaut ko rakstītu!
Ja arī Tu skaties kādus no šiem kanāliem, ieraksti komentāru!

23 augusts 2016

History Makers United 2016

Kā jau solīju iepriekš, rakstu par savu pieredzi un izjūtām History Makers United nometnē...
Jau no paša sākuma brīdināšu, ka esmu ļoti dalītās jūtās par šo visu.
(šis raksts nav domāts, lai kādu aizskartu, aizvainotu vai apvainotu. Tās ir tikai manas personīgās pārdomas par šo pasākumu un lai pēc gadiem man pašai būtu interesanti palasīt, ko esmu darījusi. Tas arī viss.)
Braucu uz šo nometni ar domu, pavērot nometnes organizatorisko pusi, apskatīties kā tas viss notiek un varbūt to veidot kā mazu "svētceļojumu" sev, jo iet ar kājām uz Aglonu, nezinu vai man būtu pa spēkam...
Tātad vispār par to, kas ir HMU - kristīgā nometne. Manuprāt, paši sevi viņi dēvē par lūgšanu nometni. Programmu lasot, nekas īpašs neizklausās, no rīta dievkalpojums, slavēšana, pa dienu aktivitātes, tad vēl slavēšana un dievkalpojumi un tam līdzīgi...

/// Ir tik grūti šo ziņu uzrakstīt loģisku, jo ir tik daudz ko teikt :) ///
No akmens veidots mākslas darbs.


Pirmais, kas man šķita nepievilcīgs - vieta. Nometne norisinājās Ropažos (jā, es dzinos to gaisa gabalu tik tālu) nometņu vietā Norkalni. Jau pati vieta - aizbraukt līdz turienei: mazs, šaurs celiņš, bedrains, protams, krūmi aug uz ceļa, ceļmalas neizpļautas, mašīnai un autobusam izmainīties diezgan neiespējami... Pati vieta- diezgan liels bardaks, jo viss vēl būvējas un ir mūžīgajā attīstības stadijā. Jauki, ka notiek kāda attīstības virzība, bet varbūt to visu varētu darīt skaistāk, lai nometnes dalībniekiem ir omulīgi tur atrasties. Principā, pati vieta kā no amerikāņu filmām. Mazs egļu pudurītis ar ugunskura vietu, mazas mājiņas, kur dzīvot iemītniekiem, tomēr tajā visā ir tāds bardacīguma piesitiens.
Puduriņš ar vietu ugunskuram vai vienkāršai savstarpējai čalošanai.
 Sapratu, ka neesmu no tiem, kam patīk lielās, grandiozās nometnes. Dalībnieku vairāk kā 280, plus vairāk kā 100 brīvprātīgo darbinieku... Viss šķiet tik bezpersonisks. Man patīk tās 20 cilvēku nometnītes, kuras laikā iepazīsti ikvienu dalībnieku... Šī nometne ir vairāk kā - atbraucu ar savu kompāniju, ar to arī tusēju - manā gadījumā, kad aizbraucu gandrīz viena, (ar gandrīz domāju, ka bija arī mans klasesbiedrs un meitene, kuru iepazinu, kad viņa iekāpa mašīnā, lai ar mums kopā dotos uz nometni). Nejutu ka tā būtu mana kompānija, tāpēc daļu laika pavadīju arī viena, kas bija ļoti svētīgi, jo varēja šo to  pārdomāt, apdomāt un pabūt pati ar sevi. Arī sākumā domāju, kādas man problēmas? Esmu, itkā, komunikabla, gan ar kādu iepazīšos. Parasti tas beidzās ar trim parastajiem jautājumiem: vai esi pirmo gadu, no kurienes tu esi, kā tev te patīk. Tā arī visa saruna. Bija arī interesantās sarunas ar dažiem cilvēkiem par dzīves filosofiju, kristietību un laikapstākļiem, taču to daudz mazāk nekā mazo saruniņu. Un man šķiet, ka nometne ir vieta, kur gūt jaunus draugus, dibināt kontaktus. Laikam īsti to nemāku darīt, ja jau man neizdevās. Hm, doma nākotnei.


Tikšanās telts liela un grandioza. Tik pat grandioza kā lietus mākonis, kurš nāca, bet neatnāca.

Taču man tik ļoti patika tā reāli fiziski jūtamā enerģija slavēšanas laikā, kad visi ir tiešām laimīgi pateikties Dievam un godināt viņu, par visu, kas ir apkārt un vēl, un vēl... Arī atziņas, ko dievkalpojumos sniedza mācītāji (viens no Īrijas, otrs no ASV) paliek prātā un rosina domas par to kas ir, kas nav un kam būtu jābūt. Nu, ja domājam tā vispārīgi...
Un lieta, kas šķita interesanta  - nemitīgais tulkojums. Vienmēr runā divi cilvēki. Latviski, krieviski. Angliski runā pa radio viļņiem-varēja paņemt radio ar austiņām. Ja runāja angliski, tad uz skatuves tulkoja latviski un krieviskais tulkojums radio. Šķita interesanti klausīties daudzvalodīgi, bet reizēm nedaudz kaitinoši, jo tas visu pagarina divreiz garāk. Es jau cilvēks, kas saprot i angliski, i krieviski, baudīju pa tiešo un latvisko pieķēru ar vienu ausi, lai redzētu, kā tulkotājs tiks galā ar teikumiem. :)
Sapulces, dievkalpojumi notiek uz skatuves. 

Par sadzīves apstākļiem  - es gulēju zālē, lai gan sākotnēji biju reģistrējusies gulēšanai teltī, bet šajā lietainajā laikā, tā ir laimes spēle. Tomēr, teltīs gulēja gana daudz cilvēku, kuri nemaz nebija tik neapmierināti. Priecēja tas, ka organizatori piedāvāja segas. Trešais variants gulēt mājiņā, man nešķiet papildu 20 eiro vērts, jo salīdzinot ar zāli, atšķirība ir tas, ka guli mājiņā ar vēl 11 cilvēkiem, divstāvu gultās. Zālē katram ir savs matracis, nu kā gultas matracis, kā normāls matracis. Tāpēc lielas starpības, manuprāt nav, tikai naudas izteiksme... Ēdināšana: trīs reizes dienā, plus naksniņas. Itkā, šķiet, ka ir gana un esi paēdis, tomēr esmu atklājusi, ka nometņu ēdieniem vienmēr trūkst sāta sajūtas. Mājās es neapēdu tik daudz, cik tur... Lielāko dienas daļu tā pat ir neliels izsalkums... Bija arī kafejnīca, cenas samērā draudzīgas, kafija/tēja 30 centi, kas šķiet diezgan pieņemami. Nopērkamas dažādas kūkas, saldējuma kokteiļi, šokolādes batoniņi un tam līdzīgi našķi... Tā, ka uzkost kaut ko arī varēja. Tirgojās arī krekli un džemperi ar nometnes logo, tomēr 25 eiro par džemperi vai 8 eiro par t-kreklu nav manās iespēju robežās, tāpēc labāk papriecājos ar actiņām un pietiek. Gumijas aproces "nav manā stilā" un nešķiet diezko lietderīgas, tāpēc arī tās atstāju tur pat, priekš citiem. :)

Šis, laikam, ir pagaidām viss, ko gribēju teikt. Noteikti, kas piemirsās, varbūt, ko teicu par skaļu, skarbu vai tiešu, bet tās ir tikai manas domas. Nezinu vai nākamgad braukšu atkal, par to ir jāpadomā, tomēr man patika pieredze un ieskats, ko guvu šajās 2 pilnās un 2 nepilnajās dienās šajā nometnē.
Noslēgumā viena dziesma, kas man palikusi prātā, atmiņā un sirsniņā.

15 augusts 2016

Vasara soļo tālāk...

Katru dienu skatoties pa logu, šķiet, ka vasara jau ir aizgājusi. Nepamet sajūta, ka netīšām esmu nokļuvusi Anglijā, jo visu laiku līst lietus... Ja nelīst no rīta, tad līst vakarā. Ja nelīst vakarā, tad līst naktī... Arī zāli nopļaut ir izaicinājums, jo jāatrod mirklis, kad zāle sausāka un vēl nav sācis līt... Tomēr ir reizes, kad līst dienā un naktī ir skaidras debesis, lai varētu vērot zvaigžņu lietu. Jā, arī tas ir lietus, bet tomēr zvaigžņu. Varēja vēlēties vēlēšanās cik uziet, bet tomēr vienmēr tā sajusma, ka krīt zvaigzne ir spēcīgāka nekā vēlēšanās. Var iesaukties- o, nokrita, nevis ievēlēties to, ko sirds kāro...
Neesmu profesionālā fotogrāfe, kas var iemūžināt zvaigžņotās debesis, tāpēc es tās saglabāju manā atmiņā. Jo ne vienmēr visu var un vajag nofotogrāfēt ar tehniku. Tam domātas acis...
saullēkts. 5:58

Tuvojas rudens, tiešā nozīmē. Drīz sāksies skola un neskaitāmie darbi, kas ar to saistās, jo šogad tak 12. klase. Fascinē apziņa, ka 1. septembrī jāved pirmīši.. Tik jauki. Un man vienmēr sirds sitas straujāk, ieejot veikalā un ieraugot kalncelejas preču izpārdošanas. Lai arī man mājās kancelejas preču ir pietiekami vēl atliku likām, garām paiet nevaru. Vajag visu izpētīt, apskatīt un varbūt kaut ko arī nopirkt. Tā ir mana vājība.
Bet ko es te atkal runāju. Cenšos savilkt visas savās domās uzrakstītās bloga ziņas vienā, un tad sanāk šāds filozofisks apraksts par to, kas notiek vai nenotiek. Kādam vispār interesanti lasīt? Nezinu. Varbūt pati pēc gada lasīšu un domāšu, ak, kas tas?
Šobrīd gaida mani darbi, kas nepadarīti, istaba bardakā jau visu gadu, bet šodien progress. Saklāju gultu. Varbūt laiks mainīt savus ieradumus? Lasu grāmatu "Ieraduma spēks" un man patīk tas, ka ir ne tikai literāra lietas aprakstīšana, bet arī zinātniskie termini un zinātnisko pētījumu apraksti. Izklausās nūģiski? Taisnība...
Šī vasara man bijusi reāli piepildīta. Nometne, velo ekspedīcija, un pārējais laiks aizpildīts ar Jauniešu dienas organizēšanu un autoskolu. Bet vēl jau 2 nedēļas palikušas, kurās pa vidu vēl viena nometne. Par to gan, uzrakstīšu ziņu, jo tā ir lielā nometne, kurā piedalīšos pirmo reizi. Esmu dzirdējusi vairākas atsauksmes, vēlos pārliecināties pati.
Vispār, esmu aizrāvusies ar bullet journal plānotāju veidu. varbūt arī par to jāuzraksta ziņa, jo latviešu starpā neesmu daudz dzirdējusi par šo nekādas atsauksmes vai sarunas.

Turklāt, man taču jāatgriež blogā lielāka dzīvība un jāraksta vairāk, lai raksti top ne tikai domās, bet arī šeit un tagad. Pa īstam.



12 augusts 2016

Muzikālā Piektdiena #5

Šoreiz pavisam vienkārši, vēlos piefiksēt dziesmas, kas šobrīd man patīk un klausos bieži.
Kādā reklāmas piedāvājuma āķī reiz uzķēros un šobrīd man ir spotfy premium, kas superīgi atvieglo dzīvi - nav reklāmu, var izvēlēties klausīties konkrētu dziesmu, un nu tad tas ir saldais krējums, bet ķirsītis visam pa virsu ir offline mūzika.
Te, lūk, nedaudz mūzikas piektdienai...






03 augusts 2016

Klusums.


Klusums un miers šajā blogā ir bijis pārāk ilgs. Arī es vairs nevaru klusēt.
Ja vien es tiešām reāli uzrakstītu visus tos bloga rakstus, ko bieži vien rakstu savā galvā, vai pat pierakstu ideju kladē. Reizēm ir vajadzīgs miers, bet šeit tas ir nedaudz ieildzis. Gribētos nelielu reorganizāciju, bet pārskatot visu vēlreiz, tīri patīk tā kā ir tagad. Tikai bloga galveni gan nomainīju, jo šobrīd man topā ir bilde no jūras. Lieku visur. Un prieks, ka man tādas dažādas tās bildes. Kāda ar telefonu, cita no fotogrāfa... Katrai fotogrāfijai sava aura un skatpunkts iekšā.

Tādas man, lūk, tās pārejas no viena saulrieta uz citu. Un vispār. Saulrieti ir mana lieta. Nu vienkārši tas tā ir. Šis vakars ir viens no pierādījumiem. Vakars garš, darbu saraksts vēl garāks. Uzmetu skatu logam, tur debesis tik skaistas un pasakainas, ka nevar ne aci atraut. Protams, gāju ārā fotografēt.
02.08.2016
Skats ļoti sireāls. Sajūta, ka kādā mākoņu rūpnīcā, gatavojoties saulrietam, noticis sprādziens un tad šī redzamā daļa ir sprādziena atblāzma. hm... lūk, šī ir lieta, ko arī esmu atklājusi saulrietu laikā. Mana garā vervelēšana par jocīgiem fantazējumiem ir neapturama. Ik reiz fotogrāfējot kādu foto es jau saceru romānu par to, ko rakstīt aprakstā. Skumjākais ir tas, ka vismaz 8 reizēs no 10, laikā, kad publicēju foto esmu jau aizmirsusi visu, ko fantazēju.
Šķiet, ka es arī šeit varētu fantazēt tā mūžīgi, jo man ir ko teikt. Šoreiz par dzīves krāsām.
Pēdējā laikā ar mammu dzīvojam pēc principa  - Dzīve ir tik koša, cik tu pats to krāso.
Neviens nenāks pie durvīm un neklauvēs ar piedāvājumu, kā pavadīt dienu interesantāk. Tāpēc tās krāsas vien jāņem pašam un jāmālē tā diena interesanta. Tā nu es arī savu vasaru mālēju interesantu. Piedzīvojumam no nekā - aizbraukt ar velosipēdu uz laukiem (40km). Nedaudz pastiepjoties uz pirkstu galiem var aizsniegt krāsas bundžu ar nosaukumu "nometne". Un ja pa visam vēlas tad var arī paskatīties apkārt un redzēt uzrakstu "Velo ekspedīcija". Nu tā gan bija viena liela"krāsas bundža". Tajā bija visa varavīksne, jo piedzīvojumu netrūka. Un kad ir nogurums, var paņemt mazo krāsas tūbiņu, tautā saukta par grāmatu. Jo jau kopš seniem laikiem cilvēki zina, ka grāmatā var piedzīvot lieliskus piedzīvojumus, pat nepieceļoties no krēsla. Bet vispār, laikam jau pavasarī es biju nolēmusi vasaru aizkrāsot arī ar darbu kalniem un tā netīšām pieteicos būt par Jauniešu dienas organizatori. Tad nu rokoties cauri darbiem, šovakar/nakt atradu beidzot spraugu un pietiekami daudz iedvesmas šim nelielajam rakstam. Vienam no miljons, jau sen, galvā uzrakstītajiem rakstiem...
Noskaņai arī dziesma -