13 februāris 2019

Vēstule sev, priekš 2019. gada.

Nu čau, Sniedze. Atceries, ka Tu esi dzīva. Novērtē to. Dzīvība laba lieta. Dārga arī.
Saņem sevi rokās. Apsoli par sevi rūpēties. Veselība ir svarīga. Dzer ūdeni, sporto un ēd veselīgi. Brauc ar velo tik cik vien spēj. Atklāj jaunus ceļus. Sasniedz visu kalnu virsotnes, ko vari ieraudzīt. Min pedāļus cik vien daudz vari. Tikai atceries, kur ir Tavas mājas. Es ceru, ka Tu kļūsi gudrāka. Izlasīsi 52 grāmatas, uzrakstīsi 52 bloga ziņas un noklausīsies 52 dažādus podcastus. Tie ir lieli, cēli un augsti mērķi, bet ar roku aizsniedzami. Un ja labi trenēsies, tad varbūt varēsi līdz tiem arī pievilkties pa visam. Es gribu, lai Tu kļūtu arī emocionāli gudrāka. Domā, ko runā, bet esi atklāta. Draudzējies ar visiem, bet nepieķeries par daudz. Dzīvo mierīgāk, elpo dziļāk un pildi solījumus, ne tikai sev, bet arī citiem. Atrodi darbu, lai izdzīvotu dzīvi un sakrāj naudu, atgrieztos zemē, kurā iemīlējies. Kambodža Tevi gaida. Esi stipra un strādā daudz, ja tev pietiek enerģijas, lai slinkotu, tad pietiks arī lai kārtīgi strādātu. Esi prātīga.




06 februāris 2019

Viens piedzīvojums noslēdzies

Ir februāris. Esmu mājās. Starp sniega kupenām un piesnigušiem koku zariem. Esmu veiksmīgi atgriezusies no Kambodžas līdz Vācijai, uzrakstījusi eksāmenu uztveres psiholoģijā un lēnu garu atceļojusi uz "mājām mājām" Latvijā. Ir jocīgas sajūtas, bet pamazām sāku aprast. Sākumā viss likās kā viens liels sapnis. Ko? Es biju Kambodžā? Nu nestāsti... Bet aptverot lietas, laika zonas un ārējos laikapstākļus, bija vajadzīgs laiks, un tagad sāku iegriezties atpakaļ ierastajās sliedēs...

Par Kambodžu? Lai arī cik ļoti sākums bija satraucošs, vidus tāds gana paskumīgs un dikti ilgojos pēc mājām, tad notika mans dzīves "kritiens" un likās, ka viss iet traki uz leju, līdz pat tam, ka viens mazs kukainis, ko dēvējam par odu, mani sakoda un dāvāja dengue slimību, kas mani iesēdināja slimnīcā uz 8 dienām... Tas bija smags laiks ne tikai man, bet arī ģimenei, kas zināja, ka no šīs slimības mirst 50% pacientu... Es to nezināju, tāpēc tik gulšņāju un skatījos savu netflixu ar mūžīgi piekabinātu sistēmu pie rokas... Un arī pēc tam es turpināju savus piedzīvojumus ar vēdērsāpēm līdz pat pilnajai narkozei, lai veiktu izmeklējumus... BET par spīti tieši tam visam, pēdējās nedēļās es vienkārši sāku dzīvot pavisam savādāk, satuvinājos ar draugiem un sapratu, jopcik popcik, es tak to Kambodžu mīlu! Man tik ļoti patīk tur viss! I karstums, i satiksme, i pat visa netīrība... Un es tā gribu atpakaļ - es nepaspēju apskatīt visu to, kas bija plānots... Un nesanāca mani cerētie Ziemassvētki pie jūras, jo tieši Ziemassvētkos biju slimnīcā. Bet ar to, jau tie nebija sliktāki, pie manis atnāca draugi, dziedāja man dziesmiņas, dāvāja puķes un tikai smīdināja.
Ilgi es domāju par to, kas tad ir tas, ko Kambodža manī mainīja. Kas ir tas ko es iemācījos... Kādu mirkli es domāju, ka tas ir miers un tāda nosvērtība, ka, lai vai kas notiek, es spēju saglabāt diezgan mierīgu prātu... Bet šķiet, ka tomēr kaut kā tā pat, dzīvojos pa savu ierasto stresa līmeni šobrīd.. haha.
Un tad es kamēr domāju, es sapratu, ka nevajag jau man apzināties konkrētu lietu, ieradumu, emociju, ko es iemācījos... Es zinu, ka esmu mainījusies un tas noteikti tikai uz labo pusi.

Par to kas notiks tālāk? Šobrīd esmu brīvlaikā mājās Latvijā. Te būšu kādu labu laiciņu, līdz marta vidum/beigām, jo Vācijas universitātē man jāatgriežas ar marta pēdējo nedēļu. Tāpēc šiverēšu pa māju, braukāšu apkārt, tikšos ar radiem, draugiem, paziņām, kas nav gandrīz pusgadu redzēti, bet galvenais būšu kopā ar ģimeni, kas mani dikti mīl... Un izbradāšos pa visām sniega kupenām un izviļāšos pa sniegu, jo tā man dikteni pietrūka decembrī...



14 decembris 2018

Kad dzīvē gadās paklupt.

Pielika man nedaudz padeni, un es paklupu. Centos noturēties uz kājām un kā paklūpot, nedaudz lieliem soļiem paskriet uz priekšu un beigu beigās noturēties...
Šobrīd es esmu jau izskrējusi lielos soļus un stāvu stabili. 
Mana "padene" tika pielikta 1.decembrī. Tāpēc arī visu laiku bijis klusums. Jo nebija laika, spēka, varēšanas un iedvesmas, kaut ko šeit teikt....

Reiz twiterī es lasīju garu rakstu, par to, kā māte savai meitai vienmēr mācīja, ka jebkurā situācijā, kurā nejūties ērti vai jūties slikti, tu vari aiziet. Ar sekām, kas radīsies, ja aiziesi, varēs tikt galā pēc tam, bet jebkurā situācijā svarīgākais esi tu pati.
Un tad šoreiz pienāca tas mirklis, kad rādās situācija, kurā es sapratu, ka es nevaru palikt. Es nevaru palikt dzīvot dzīvoklī, kurā es nejūtos droši, nejūtos kā mājās un negribu tur atgriezties, bet labprātāk pavadu laiku kur citur. Stress, punķi un asaras, histērija un panika - tas raksturotu to, kā es tur jutos.  Es sapratu, ka šoreiz man ir jādomā par sevi, par savu labsajūtu, par savu laimi, prieku un nerviem, nevis naudu, citiem cilvēkiem vai viņu viedokli. Es pateicu "es rītdien izvācos" un es to izdarīju. Man bija jāmeklē sava vieta, savs stūrītis, kaktiņš, kur dzīvot vēl pusotru mēnesi, kamēr esmu Kambodžā.
Sākums bija smags. Es paliku pa nakti, pie cilvēka kurš mani tajā mirklī bija gatavs atbalstīt. Protams, mana panika un asaras nebeidzās, un vistrakākās histērijas laikā, viņa vienkārši sēdēja man blakus uz grīdas, neteica neko, bet es zināju, ka viņa tur ir un patiesībā es neesmu viena.
Bet gāja laiks, precīzāk 2 dienas, es atradu dzīvokli,  parakstīju līgumu un ievācos. Ja ar vārdu ievākšanās var aprakstīt manu ieiešanu dzīvoklī ar mugursomu, kurā bija dators, divi tkrekli un zobu birste. Pārējās manas mantas vēl bija tur - vecajā dzīvoklī.
Bet kamēr es dzīvoju kaut kur pa gaisu, piedalījos apmācībās un tajā pašā laikā meklēju dzīvokli, mans stress izvilka uz āru manu fiziskās veselības klupšanas akmeni un man sākās stipras vēdersāpes. Bet es jau esmu tipiskais latvietis, un dzīvoju ar domu "gan jau pāries". Viena tablete, divas.. Otrā diena. Gan pāries. Trešā diena. Nepāriet. Varbūt tomēr ir kas nopietns? Apjautājos te dzīvojošajiem par to, kurā slimnīcā kāds runātu angliski. Un tomēr, kamēr universitātē sēžu lekcijā, es saprotu, ka sāpes šobrīd aug augumā un ir jāiet uz to, kas ir vistuvāk. Karaliskā Pnompeņas slimnīca. 
(protams, atskatoties, iespējams, mana izvēle nebija tā gudrākā, bet tajā brīdī es nespēju domāt ar skaidru prātu...)
Uzņemšanā tiek darīts viss, kas pienākas. Arī pēc skata, var redzēt, ka cilvēki zina, ko dara, aparatūra ir jauna, svaiga, nav nekādi aizvēsturiskie akmens laikmeta laužņi un dzelzs laikmeta uzpirksteņi. Rezultātā diagnoze "nenosakāmas sāpes vēderā", izrakstītas zāles un teikums: "ja līdz rītdienas vakaram nepaliek labāk, nāciet atpakaļ".... 
Miniet trīs reizes, kā es jutos? Protams, visu dienu nebiju tajā labākajā stadijā. Sāpēm pievienojās arī reiboņi. Bet esmu cilvēks, kas cenšas izpildīt darbus, kas uzdoti, tāpēc pagāja, kāds laiks, kamēr pabeidzu visu to, ko biju solījusi izdarīt un cilvēki gaidīja uz mani.. Un pēc tam apzinājos, ka ir slikāk kā vakar un nezinu, vai šis būtu mirklis, kad pieturēties pie sava "ai, gan jau pāries"... Tāpēc neskatoties, ka vakars jau tuvojās straujiem soļiem, saucu vien tuktuku un devos atpakaļ uz slimnīcu. Šoreiz cits dakteris pievērsās man un ar nopietnāku domu, veica datortomogrāfiju, un rezulāti tiešām nebija nekas tāds, ko es jebkad mūžā būtu iedomājusies, ka dzirdēšu savām ausīm. Bet ap pusnakti, mani sašpricēja un sāpes mazinājās, un mani palaida mājās, ar papīra lapiņu, ka nākamajā dienā ir pieraksts pie speciālista. Patinam laiku uz priekšu - speciālists veica tālākus izmeklējumus, un teica, ka nav tik traki, kā sākumā varbūt bija licies. Tad nu kaudze zāļu un viena no diagnozēm visam pa virsu arī "gastrīts". Nedaudz vieglāku sirdi un apziņu, ka tagad zinu, kas ar mani patiesībā notiek, es devos prom.

Kā  ir tagad?
Tagad ir vieglāk. Sāpes, visādas - gan fiziskas, gan prātiskās - ir beigušās. Es dzīvoju pati savā dzīvoklītī. Mazā, bet pietiekamā, jo man jau daudz neko nevajag. Vēdera sāpes ir mazinājušās un es mācos sadzīvot ar pārtiku. Nedaudz savādāku kā iepriekš - vieglāku un vienkāršāku, un varu teikt, ka tas tiešām atvieglo dzīvi, ja nav jāpārdzīvo, ka sāp puncītis pēc katras ēšsanas. 

Noslēgumā varu teikt, ka decembris man ir bijis kā īsts pārbaudījums. Un es tā pat zinu, ka Dievs neliek mums virsū vairāk kā mēs spētu panest. Bet, protams, ir mirkļi, kad liekās - nu pilna mugursoma man jau, nav vietas, kur vairs neko ielikt, kāpēc tad tā kļūst arvien smagāka un smagāka, un kalns, kurā jākāpj liekas arvien stāvāks un stāvāks? Bet tas nekas, man ir pieredze kāpt šāda veida kalniņos, un es jau zinu, ko no tā var sagaidīt. Tāpēc, es tik iedzeru vēlvienu karstās šokolādes krūzi, un turpinu savu ceļu augšup.

29 novembris 2018

Par lietām, kuras reizēm piemirstās…

Atpūsties. Atslēgt prātu. Neskaitīt laiku. 

Pagājušajā nedēļā Kambodžā bija valstiskas brīvdienas. Pēc kursa biedru uzaicinājuma pievienojos 3 dienu piedzīvojumā, doties uz vienu no Kambodžas provincēm, lai dotos pārgājienā uz kalna virsotni, gulētu teltī un pabūtu dabā. Protams, tas bija viens no maniem klusajiem sapnīšiem dodoties uz Kambodžu – redzēt īstos džungļus un iziet kādu pārgājienu. Tāpēc saņemot šo uzaicinājumu, metos iekšā piedzīvojumos.
Ceļā ar autobusu pavadījām gandrīz 7 stundas. Kalniem augšā, no kalna lejā, cauri bedrainiem ceļiem un pāri apšaubāmiem tiltiņiem… Sasniedzām ciematu un gidi paziņoja, ka šovakar ir pārāk vēls (precīzāk sakot pulkstens bija 3 pēcpusdienā), lai sāktu augšup kāpienu tāpēc šovakar paliksim pa nakti uz tādas kā pussalas, ielokā no upes. Devāmies pāri pļavai, jeb cauri bizonu mīnētam laukam, un nedaudz cauri džungļiem, nokļuvām pie upes un seko pārsteigums, upei pārbrist nevar, jābrauc ar kayaku. (Kā latviski šis vārds ir? Laiva? )
Pirmo reizi man kas tāds. Nemaz nerunāšu par manu baili apgāzties, iekrist ūdenī un noslīkt. Nu esmu dramatiska, esmu, ko lai padara. 


Kā vēlāk atklājās - izrādās, ka tīri mierīgi var arī izbaudīt šo procesu...

Bet viss kārtībā, droši nokļuvām uz pussaliņas, ar diezgan asām smiltīm, bet pārmaiņas pēc pēdām tas bija tāds superīgs piedzīvojums. Jo smiltis lielākiem kristāliņiem nekā man bija ierasts redzēt.

Taurenis uz smilšu kristāliem.
Vakars pie ugunskura, skaists saulriets, vēl pavizinājāmies ar laivām, pavakarējām ar sarunām, cik nu kāds bija nasks uz runāšanu ar mani angliski, bet tā pat tāds mierīgs un relaksējošs vakars, kas lika izbaudīt mirkli.

Aiz kāda paliek vien slapja vieta.

Nākamajā rītā modos agri, kā esmu pēdējā laikā ieradusi, un izbaudīju rīta miglu virs upes. Saullēktu un svaigu, svaigu gaisu. Prieks, ka varu būt dabā. Bet citi tādi gausi uz celšanos.
Rīta migla virs upes.

Tikmēr mūsu pavadoņi jau pa miglai ar laivu šiverējas un cenšās noķert kādu lomu ar, manuprāt, spiningu. Vakar vakarā brida pa ūdeni un ar durkļiem ķēra zivis – veselas 2gb uzcepa uz ugunskura priekš mumsiem, bet atzīšos, man pārāk smagi likās ēst tādu zivtelīti, kas tikko te peldējusi, bet nu jau grillējas uz uguns. Bet citādā ziņā – iespaidīgas prasmes tādā veidā ko noķert.
Atgriežoties pie rīta…. Ap pulksten 8 visi beidzot samodušies, pavadoņi ķerās pie telšu nojaukšanas un savācam mantas, dodamies atpakaļ uz ciematu, kur mājā, ja to tā varu saukt, mūs gaida saimniece ar brokastīm. Nu precīzāk sakot rīsiem, vārītām olām un vardes gaļas vārījumu.
Saimniece virtuvē gatavo ēst.

Ak cik jauki, manas brokastis – rīsi. Paēduši, visi iekārtojas pa māju un sēž un pļāpā. Es jau nedaudz uz adatām, nu labi, pasēdēsim, lai jau brokastis nosēžas… Stunda paiet, cik tad vēl ilgi sēdēsim, jau pulkstens 10.. Prasu, vai tad mēs ko īpašu gaidam? Atbilde tāda pagausa, nu itkā jau nē… Meitene sāk ko runāt ar mūsu gidu/pavadoni khmeru valodā, visi sāk iesaistīties aktīvā diskusijā. Es tik sēžu un gaidu kāds tad būs rezultāts. Pēc 5 minūtēm, kad jau pārodmāju visus iespējamos vairantus, man tiek paziņots, ka ceļā dosimies plkst 13, ka tagad varu nosnausties.Man kā sitiens pa pieri, nu un ko man tagad darīt 3 stundas? Ne jau es te gulēt atbraucu.

Kursa biedri izmanto laiku, lai snaustu.
Interneta, kurā laiku kavēt nav, grāmatas līdzi nav, papīra un pildspalvas, kur ķēpāties un rakstīt nav, lasīt grāmatu telefonā nozīmē zaudēt bateriju. Sēžu blisinos apkārt. Iet pa ciemu pastaigāt? Tā jau es te balts zvirbulis kā pa skatuvi grozos un visiem jāpievērš man uzmanība, kur nu vēl tā vientuļi vazāties tagad. Nu domāju, ja jau – tad jau, un snaudu. Pamodos pēc 15 minūtēm kā nogulējusi visu pasauli un atkal spriedu, ko darīt tālāk. Beigās vilku botas, gāju tajā virzienā, kur man teica, ka esot vietējā bode. Gribējās ko dzeramu nopirkt. Gāju, gāju, domāju, ka pazudīšu, bet beigās jau atradu to, kas ciemā tiek uzskatīta par tikšanās vietu. Visi sabrauc ar motorolleriem, tusē, iedzer pa kokosriekstam vai kam stiprākam, pārrunā, kas kuram mocim jāpielabo būtu, paķimerējas kopīgi pie kāda no močiem, reizē apspriežot manu parādīšanos pie apvāršņa. Nopirkusi savu aukstu coca colas bundžu, par tādu pašu cenu kā pilsētā, lēnu soli čāpoju atpakaļ vistu un gaiļu pavadīta.

Māja, kur pavadījām laiku un ēdām brokastis.
Saprotu, ka laika vēl ir daudz un nekas vairāk par garlaicību man nav sagaidāms. Sēdēju uz grīdas, ielīdusi ēnā, un sāku skaitīt. Tagad varētu uzrakstīt bloga ziņu, uztaisīt kādu produktu priekš veikala, pārskatīt un sākt montēt jau nofilmēto video gabaliņus, izšķirot uzņemtās fotogrāfijas, pazīmēt, parakstīt, padziedāt, padejot un vēl nez ko pasaulei nozīmīgu izdarīt. Bet tad sapratu, ka pirmo reizi mūžā esmu šajā vietā, esmu džungļu ielokā, mazā ciematā un man ir dots brīvs laiks atpūtai. Ko es domāju par to ko varētu paveikt, un neizbaudu atpūtu? Visu laiku esot dzīvoklī, Pnompeņā, es rakstu šim vai citam blogam, gatavoju veikala produktus, cenšos publicēt reklāmas, plānot nākamos rakstus un produktus un meklēt darba iespējas. 
Izmetu domas no galvas, apgūlos, skatījos caur palmas lapām uz tālo kalna virsotni, ko vēlāk man būs lemts sasniegt, un atpūtos.



25 novembris 2018

Pārtikas cenas Kambodžā 4

Pēc brīvdienām, kad plānoju būt atkal ilgu laika posmu šeit dzīvoklī, devos iepirkt kārtējo pārtikas pircienu. Lai neatkārtotos tas, kas jau ir iepriekš rādīts, tad šoreiz par tām, cenām, kas vēl nav bijušas.
                  



Mazs ananāss 0,80
Nescafe kafija (100gr) 2,80
Kalcija dzēriens (20 pac) 2,00
Piens (nu nav jau īstais riktīgais - UHT, bet šim bija akcija) 1,40
Kafijas piens 0,40
Olas 1,50
Hurmas 1,46
Jogurti (4gb katrs 0,35) 1,40

Kopā 12,76 USD (10,82 EUR)

20 novembris 2018

101 lieta 1001 dienā - 3 saraksti.

3 reizes esmu aizvadījusi 1001 dienu, kurā tiku plānojusi paveikt 101 lietu. Tātad 3003 dienās 303 lietas... Nevienā no 3 reizēm netika paveikti 100%. Bet reizēm, kad kaut ko izdarīju, šķita, ka "tas taču bija manā 101 lietas sarakstā" un skrienot uz blogu izrādās, ka šis punkts nav bijis aktuālajā sarakstā, bet kādā no jau aizvadītajiem...
Kad noslēdzās trešais saraksts, izdarīju secinājumu, ka 1001 dienas laikā katrā no sarakstiem tika paveiktas tikai 33 - 30 - 18 lietas. 
Tad nu šodien man taps apkopojums par lietām, kas vispār ir tikušas paveiktas no šiem 3 sarakstiem šajā laikā līdz šim. 

Pilnu PIRMO SARAKSTU - OTRO SARAKSTU - TREŠO SARAKSTU - var apskatīt spiežot uz tā.



No pirmā saraksta paveiktās lietas pēc 1001 dienas beigām:

12. Uztaisīt sapņu ķērāju
30. Noskatīties 30 filmu (kurš gan var vairs uzskaitīt filmas, kas noskatītas, bet nu 30 noteikti ir bijušas)
31. Izlasīt 21 grāmatu (kopš pirmā saraksta noslēguma ir izlasītas vairāk kā 21 grāmata)
32. Uztaisīt savu sapņu lietu kolāžu
33. Kopā ar vecākiem aizbraukt uz Lietuvas „krustakalnu”
34. Iemācīties peldēt (neteiktu, ka esmu peldētāja, bet kādu mirkli virs ūdens noturēties varu, tik ilgi, ja zinu, ka jebkurā mirklī varu aizsniegt zemi)
43. Aiziet pie zobārsta
45. Gulēt teltī
47. Uztaisīt pikniku kā filmās-uz segas (pēdējais ko atceros - ar Elīnu un Valteru, Vācijā.)
48. Pastaigāties pa parku
51.Z-svētkos tuvākajiem radiem pa pastu nosūtīt paštaisītas z-svētku kartiņas (tas tika iekļauts 2. sarakstā un izpildīts)
60. uzzīmēt pati savu mandalu
62. peldēt lietus laikā (tik tikko peldējos jūrā Kambodžā, kamēr lija lietus)
66. Iestādīt koku (pēdējais ko atceros ir veloekspedīcijas noslēgums 2016.g vasarā)
73. veikt ziedojumu labdarībai
77. aizrakstīt kādam vēstuli ar roku
79. iemācīties nelielu pašaizsardzību (nometnē, kad mācīja bērnus, arī es ko ieguvu)
83. izveidot ģimenes koku (kaut nelielu) (kādā bezmiega naktī tas sāka tapt un šobrīd ir apstājies pie informācijas trūkuma)
85. pagaršot 3 pārtikas produktus ko neesmu ēdusi vai pagaršojusi
87. Sagaidīt saulrietu un saullēktu vienā dienā (pēdējais ko atceros ir 2 dienas atpakaļ, te pat Kambodžā)
95. Iegādāties nepieciešamākās lietas vingrošanai un sākt tās regulāri izmantot (paklājiņš, hanteles, bumba) (nu labi, nav bumbas, bet paklājs un hanteles ir, tikai konkrēti šobrīd neizmantojās, jo nav tiem pieejas)
98.Sākt mācīties braukt ar mašīnu (ne tikai sāku mācīties, bet pat tiesības noliku)

Kopā:22


No otrā 101 lietas saraksta:

4. Nokārtot velosipēda tiesības (tīri tehniski tās tiek iegūtas, līdz ko tiek iegūtas auto tiesības)
8. Aiziet pie friziera
10. Izmēģināt kādu meditāciju
17. Nedēļu celties 6:00 (šobrīd tas man ieradums)
18. Nedēļu katru dienu skriet (trenažieru zālē skrienu)
20. Nedēļu, katru rītu veikt rīta rosmi (trenažieru zāle ir mana rīta rosme)
23. Mēnesi dzīvot kā veģetāriete (veģetārismā nodzīvoju gandrīz 10 mēnešus)
44. Ziemā, uz ugunskura uzcept desiņas (tas ko atceros, ar tēti mežā strādājot.)
46. Nopirkt velosipēdu
70. Iemācīties salikt Rubiku – Kubiku
76. Izveidot vismaz minimālāko dzimtas koku
86. Uztaisīt savu vizītkarti

Kopā: 12 lietas.

Statistiskie secinājumi

3003 dienā no 303 lietām tika paveikta 81 lieta.

Pēc 3003. dienas noslēguma no atlikušajām 219 lietām paveiktas 34 lietas.

Summā no 14.07.2010 līdz 20.11.2018 no uzskaitītajām 303 lietām paveiktas 115 lietas.


Kā jau iepriekš tika minēts, jauna 101 lietas saraksta man nebūs. Tā vietā nāk "Neiespējamais saraksts".