21 septembris 2016

Izaicinājums jau izpildīts.

Pašai nemanot, šajā gadā jau esmu izlasījusi 30 grāmatas, kas bija mans šī gada izaicinājums...
Cita biezāka, cita plānāka un izlasīta vienā rāvienā. Kāda patika ļoti, kāda šķita ne tik interesanta, bet kopusmmā 30 izlasītas. Vai tiešām? Kā es to zinu?
Vienmēr gan uzsākot lasīt, gan ik pa laikam atzīmējoties procesā, izmantoju Goodreads mājaslapu.
Savā profilā redzu grāmatas - izlasītās, tās, kuras šobrīd lasu un tās, kuras gribu izlasīt.
Tur var atrast ļoti, ļoti daudz latviešu grāmatu, un ja nav konkrētā izdevuma - pats to var pavisam vienkārši pievienot! Viss ir elementāri! un tad interesantākā mājaslapas daļa-
var redzēt to ko citi lasa!
esmu tā stalkere, kas pēta un skatās, ko lasa citi. Kas patīk, kas nepatīk, var salīdzināt savus "grāmatu plauktus" ar cilvēkiem, izlasīt viņu atsauksmes par kādām grāmatām. Tas ir tik aizraujoši.
Tā ka, ja tev ir goodreads profils, ieraksti komentāros vai pievieno mani savam draugu lokam, lai varam viens otru pa reizei "pastalkot" :)
Atgriežoties pie izlasītajām grāmatām... Protams, mans vēlmju saraksts ar grāmatām, ko pa tiešām vēlos izlasīt ir nebeidzams un nekad nebeigsies, jo ik dienas uzrodas vēl grāmatas, ko vēlētos izlasīt. Ne velti ir teiciens - tik daudz grāmatu, tik maz laika.
Patiesībā, mans lasīšanas rituāls ir gaužām vienkāršs. Gandrīz katru vakaru, pirms gulētiešanas var izlasīt pāris lappuses. Citreiz vairāk, dažreiz viena lapa vai nemaz, jo miegs spēcīgāks. Bet ir jau reizēm dienas vai kāda stundiņa, ko var veltīt tikai lasīšanai. Tas sanāk retāk un tā daru tikai grāmatām, kurās ir forši "iekrist". Ir grāmatas, kuras nevar tā skriet, raut cauri, jo ir jāizlasa, jāapdomā lasītais, kas jāpieraksta, vēlreiz jāpadomā un tikai tad var lasīt tālāk. Visbiežāk jau apstājos pie otrās padomāšanas fāzes, jo miegs vakaros nāk. Vēl lasu skolā. Tad kad brīva stunda, jo tādu man ir 3 gb nedēļā, (sports) :) un ir pa reizei, kad vēl kas cits arī izkrīt. Tāpēc mugursomā vienmēr atrodas kāda maza, plāna grāmatiņa. Šobrīd, kopš pabeidzu Noras Ikstenas Besu, tā ir Kleine Maisblute vācu valodā. Iet diezgan traki, jo ir daudz jaunu vārdu,bet tieši tāpēc jau es to lasu! Tas man tāds trakais challange pašai sev.
Par visām grāmatām, kas izlasītas, šoreiz nerunāšu, to kādu citu reizi....
Viena no pēdējām lasītajām ir "Ieraduma Spēks" kuru esmu jau pieminējusi kādas miljons reizes. Un varētu runāt par viņu vēl miljons, jo grāmata reāli spēcīga un man ļoti patika! Tāda populārzinātniska un aizraujoša. Ar piemēriem no reālas dzīves par ieradumu mainīšanu. Īsti piemēri no lielajiem uzņēmumiem, kas izmanto cilvēku ieradumus, lai uzlabotu biznesa ienākumus.
Vēl nesen lasīta ir Reinbovas Rouelas "Eleonora un Pārks". Viņa ir/bija ļoti populāra internetā un visur pirms kāda laiciņa, reizēm vēl arī tagad. Skaitās kategorija-  jauniešu romāni, jeb young adult fiction, kas pēc "mātes googles" ir domāta jauniešiem 15-18 gadiem. Hm. Nu kā, lai to tā maigi pasaka. Man reāli nepatika. Nu nav gluži tā, ka pilnīgi nepatika, bet laikam vairāk nepatika nekā patika. Jo tur par daudz naivuma un uzspīlētas jauniešu romances.. Bet tas ir tāds mans personīgais viedoklis... Man vienkārši, laikam, nepatīk tādi jauniešu mīlestības stāsti ar bučošanos aiz stūriem. haha. Bet nu bija jau arī šis tas interesants, varbūt....

Par citām grāmatām, kādu īsu teikumiņu varbūt var ieraudzīt manā goodreads profilā. 

Tas šoreiz arī viss. Lasīsim vairāk grāmatas, un dzersim vairāk tējas! :)




19 septembris 2016

kad domas jaucas pa vidu, kur nevajag.

Vai tiešām esmu viena, kurai domas galvā tik skaļi, ka nav vietas, kur padomāt?
Šorīt vilku zeķes kājās un domāju, vienmēr sāku ar labo kāju. Šorīt uzvilku pirmo zeķi kreisajā kājā. Lūk tik tālu esmu. Sēdēju un domāju, vai cilvēki maz piefiksē kurā kājā uzvelk pirmo zeķi?
Saule rietot pasaka mums atā ļoti skaisti. Vai mēs vienmēr atvadāmies ar prieku un jaukumu?
Dzeja jālasa ar sirdi, lai to saprastu. Man ar acīm lasot, jau šķiet sarežģīti, kur nu vēl ar sirdi lasīt.
Bet ja nopietni, tad skola ir reāli forša lieta. Tā dod iespēju katru rītu celties agrāk, piespiež tevi pārģērbties, iziet no mājas, turēt acis vaļā visu dienu. Ja nebūtu skolas, es vismaz trešdaļu no diennakts 24 stundām gulētu, pidžamu nekad nenovilktu un diez vai izkāptu no gultas bez īpaša iemesla, piemēram, ēdiens. Ēdiens ir gana liels iemesls, lai izkāptu no gultas. Un jā, skolā taču arī dod ēst. Ne vienmēr garšīgi, ne vienmēr pietiekošā daudzumā, bet tomēr bezmaksas.
Varbūt nākotnē kļūšu par dzejnieci. Kas zin, varbūt kādam patiktu tas ko es rakstītu. Es neapgalvoju, ka man pašai patīk, kur nu vēl citiem tas patiktu. Kādi vēl dzejoļi, ja pat bloga rakstu nevaru uzrakstīt sakarīgu un saprotamu. Starp citu, pabeidzu lasīt vienu grāmatu. Maziņu, plānu, kas vienmēr man mugursomā stāvēja, jo man bieži sanāk brīvas stundas (sports) vai arī kas jāgaida (autobuss) tad vismaz var ko palasīt. Noras Ikstenas "Besa". Izlasīju un atkal domāju... vai man maz tas viss patika? Laikam vairāk nē, nekā jā. Prātā palicis viens -
Jātiek galā ar debesīm, un tikai pēc tam
var ķerties pie dienas darbiem.

,Ir laiks pabeigt šī vakara darbus, un likties uz auss, kā sacīt jāsaka. Un jā, šovakar pieslinkošu un nepievienošu nevienu skaistu saulrieta foto. Tās var redzēt manā instagramā. Kam nav slinkums, apskatīs tur pat. :)

Lai jums lieliska nedēļa, draugi. Solos rakstīt biežāk (varbūt.)

12 septembris 2016

Skola un saullēkti.


Skola ir sākusies pilnā sparā, un, laikam, tam astrologam bija taisnība, labāk bērnus uz skolu pirmajā septembrī nevajadzēja vest. Ir tikai otrā skolas nedēļa, bet sajūtu līmenī šķiet, ka jau ir gada vidus un tas nekad nebeigsies. Tomēr jau ir jūtama skolas ietekme uz manu miega režīmu. Vēlāki vakari pie rakstāmgalda, agrāki rīti pie virtuves galda. Tā vien izklausās, ka pie galdiem tik sēžu. Un tā arī ir. Cik tad pakusties pa dienas vidu? Maz. Tāpēc arī izrādās ārsta ieteikumi katru dienu nodarboties ar sportiskajām aktivitātēm, jo pa vasaru visu laiku skraidīju un darīju, muskuļi sāp no sēdēšanas. Re kā mēdz būt. Muskuļiem nepatīk sēdēt. Tad jau neko, jādara kas lietas labā, citādi sāpēs cīnīties nav diezko forši, visi piekritīsiet.
Ja varētu atļauties, tad arī pačīkstētu par saspringto grafiku. 9 stundām, 8 stundām un miljons obligāti neobilgātajām konsultācijām. Tomēr 12. klase un tie eksāmeni pavasarī gaida. Varbūt lieku sev lielu izaicinājumu ar savu eksāmenu izvēli, bet kas neriskē, tas nevinnē. Lai piepildītu sapni, ir smagi jāstrādā un sevi jāpieradina pie darba. Es tiešām centīšos darīt visu, kas manos spēkos.
Un starpcitu, ja "ieejam" motivējošajā sarunu līmenī tad esmu diezgan "hype" (ekstra sajūsmināta ar lielu enerģijas devu) par grāmatām. Pabeidzu lasīt "Ieraduma Spēks" un pagaidām, tā ir mana šī gada izlasīto grāmatu favorīte, tomēr man ir diezgan lielas aizdomas, ka Robina Šarmas "Līderis bez titula" aizstās šīs grāmatas "titulu" par šī gada favorīti.. Jo šobrīd esmu lielā sajūsmā. Par abām grāmatām, ja godīgi, jo principā, tās abas iet roku rokā un apvienojot zināšanas un pielāgojot savai dzīvei tur var sanākt reāla romāna vērta dzīve. (pēdējā laikā visu mēru grāmatu izteiksmēs. hm, kāpēc?)

Un starpcitu, uz skolu piecelties agri no rīta ir vieglāk, ja aiz loga ir skaists saullēkts. Labi, labi, šis foto uzņemts ceļā uz autobusa pieturu, bet tomēr.. ideju sapratāt.
Saule ir mana stihija, un ja vēl tur pievienojas klāt mākoņi, teiksim, spalvu. Vispār ideāli.



09 septembris 2016

Muzikālā piektdiena #6

Ir tādas dziesmas, kuras noklausoties pirmo reizi liekas : okey, ir labi. Ok.
Un tad klausoties pēc kāda laika vēlreiz, klausies un domā - ārprāts! Cik skaista dziesma! Un tad vienkārši šī dziesma "rauj sirdi ārā" un acīs saskrien asaras no tā, cik skaista patiesībā ir šī dziesma.
Un tad, kad dziesma iedzen prātā kādas atmiņas, vai konkrētus notikumus, asaras ir ne tikai acīs, bet  visur-uz spilvena, klēpī, uz datora vai telefona. visur.
Tad nu lūk. Šodienas muzikālajā piektdienā piedāvāju jums tikai vienu dziesmu. To, kas manī izraisa tikko aprakstītās sajūtas.

Ellie Goulding - Still falling for you


04 septembris 2016

Divus gadus atpakaļ.

Laiks skrien vēja spārniem, un šodien, nemaz nejūt, ka ir pagājuši divi gadi kopš operācijas, kurā ieguvu Ilizarova aparātu uz kājas. Tagad esmu brīva, jau ilgu laiku (gandrīz gads, bet vēl nav). Staigāju ar savām kājām. Lai arī bieži jūtamas operācijas sekas... Kaut gan jau iepriekš arī nevarēju noiet garus gabalus vai ilgi nostāvēt kājās... Tomēr varu brīvi staigāt. Piecelties un iet. Protams, kliboju, jo viss jau nevar būt ideāli uzreiz. No rītiem sāp vairāk, uz laika maiņām jūtamas sāpes, tomēr tam visam es jau biju gatava un zināju, ka tā būs. Un kājai arī ir gana daudz rētu, kas atgādina par šo grūto laika posmu. Reizēm man šķiet, ārprāts, kāda izskatās kāja, bet lielākoties priecājos, ka man ir tāds atgādinājums pašai sev, cik es stipra esmu un to visu izturēju...
Tomēr es nebiju izdomājusi cik grūti tas būs. Zināju, ka nebūs viegli, bet cik grūti tas būs, to jau nezin neviens. Tagad varu teikt, ka tiešām-viegli tas nebija, bet esmu to izdzīvojusi un redz, ka viss ir kārtībā.  Gribēju vēl te kaut ko rakstīt, bet jau aizmirsu. Asaras saskrēja acīs, neko neredz :) haha.
Ilizarova aparāts uz manas kājas. (septembris, 2015)
Tātad kādam kurš nezin par šo visu, laikam būtu kaut kas jāpastāsta.
Piedzimstot kreisā kāja atpalika augšanā, līdz mirklim, kad tas kļuva par apgrūtinājumu, kad viena kāja ir īsāka par otru kāju. Punktu visam pielika ārsts, kurš pateica, ka pēc pāris gadiem varu nestaigāt pa visam, jo mugurā, krustos, kauli nospiestu nervus un kājas "atteiktos", tāpēc es ar milzīgu vecāku atbalstu nolēmu iet šo grūto ceļu un pagarināt savu kāju.
Galu galā, kreisā kāja, 13 mēnešu un 4 dienu laikā, tika izstiepta par 5,5 centimetriem. Principā izstiepta viņa tika aptuveni 3-4 mēnešu laikā, pārējais bija laiks kaula augšanai. Kā es pagarināju? Pati ar skrūvgriezi griezu uzgriežņus, kas spieda zemāko riņķi uz leju un tā izstiepu kāju. Aptuveni 1 milimetrs, citu dienu 0.5 milimetri. Pa maziņam, pa drusciņai, izstiepu garāku.
Sākotnēji paredzētais jeb prognozētais laiks šai ilizarova aparāta procedūrai bija 6 mēneši, tomēr man tas aizņēma divreiz vairāk, jo kauls auga ļoti lēni. Un arī tagad, šodien, mans kauls, laikam, vēl nav īsti līdz galam nostiprinājies. Zinu to tāpēc, ka šī gada sākumā, vizītē pie ārsta bija paredzēts nolemt par nākamo operāciju, kuras laikā tiktu uzstādīta metāla plāksne, lai kāja būtu taisna, jo šobrīd ceļgals iešķiebies uz iekšu (izskatās, ka ceļgals, bet patiesībā tas esot tajā vietā, kur kauls tika pārlauzsts), bet tā kā kauls vēl nav līdz galam gatavs šādai rīcībai, operācija tiek atlikta uz kādu laiku...
Lūk, šajā kolāžā ir manāma tā starpība, kas tika izstiepta. Labās puses bildē, sānā stienim var redzēt baltu plāksterīti aptītu ap skrūvi, tas bija kā "marķieris", kurā varēja tiešām uzskatāmi redzēt, kā kāja tiek izstiepta...
Tagad man no aparāta par piemiņu stāv skrūvīte... Vai es jau teicu, ka mans dakteris ir pats labākais pasaulē?
Arī tagad atceros, kā narkozē raudāju, kad viņš man iespieda rokā skrūvīti, satītu kaut kādā marlē. Ikvienam ko satiku, stāstīju, ka man ir labākais dakteris, jo viņš man iedeva skrūvīti...
Ai, vispār smiekli nāk, kad atceros operācijas un narkozes un visu to smieklīgo posmu.
Bet atcerēties sāpes un to otru pusi nemaz negribās.

Vispār, šo visu rakstīju par godu divu gadu jubilejai. Prieks un laime, mana kāja sumināta! :)

01 septembris 2016

Pēdējais pirmais septembris.


Jauna mācību gada sākums, jauns mēnesis, jauns posms dzīvē. Kā sagadījies, kā ne, pašai nepamanot sācies pēdējais mācību gads vidusskolā. Centīšos no visa spēka darīt visu, kas manos spēkos, lai tas izdotos lielisks. :)
Ielecu septembrī.

Īpašais mirklis, vedot pirmīšus.

Cilvēki tik dažādi.

Solījos gan pati sev, gan citiem, rakstīt beidzot tos skaistos rakstus ne tikai galvā, bet arī pa īstam - blogā. Tad nu šoreiz stāsts par to, cik dažādi ir cilvēki. Vispār tā jau tāda pašsaprotama lieta, tikai pēdējās dienās pievēršot lielāku uzmanību apkārtējiem var saskatīt to, ko bieži palaižam garām.
Biju aizbraukusi uz Rīgu, jo saņēmu ielūgumu no valsts prezidenta, ierasties sabiedriskajā diskusijā "Brexit mācības Eiropai un Latvijai", kura norisinājās Melngalvju namā. Pasākums plaši apmeklēts, ne tikai Jauniešu Saeimas dalībnieki, bet arī Saeimas deputāti, žurnālisti, cilvēki no valdības, un pats prezidents arī. Interesanti vērot ģērbšanās stilu. Lai arī liekas, kas tad tur vīrietim - uzvalks un krekls, bet tomēr ir arī zeķes, šlipse, kurpes, aproču pogas, rokaspulkstenis, portfelis. Katrai niansei ir liela nozīme. Jā, es vēroju arī bikšu garumu un apkaklītes spožumu... Arī filmētāji, cilvēki pie kamerām. Viens var ierasties uzvalkā un šlipsē, cits biksēs ar 10 kabatām un nonēsātu t-kreklu. Katram savs.
Melngalvju nama zāles griesti.
Brīvo laiku staigājot pa Vecrīgu un veikaliem un vienkārši ielām var sastapt miljoniem cilvēku, bet pamanīt tikai dažus. 
Stāv tante ar puisi, gados nedaudz jaunāku par mani, lai arī esmu slikta vecuma noteicēja, es teiktu 8-9 klase. Lēnām gāju garām, pēcāk nojautu, ka viņi seko man aiz muguras, kas man bija izdevīgi, lai noklausītu sarunu. Pieļauju, ka ome saka  - tā kā pirmo reizi esi Rīgā, gribētu aizvest tevi uz kādu muzeju. Gleznas tev patīk? Puisis ar prieku atbild - jā, tas būtu lieliski.  Lai arī viņi nogriezās un devās citu ceļu, es viņus pamanīju un ieklausījos, bet tik pat labi, varēju to nedzirdēt, tad es par to nedomātu visu atlikušo dienu. Puisis, kurš ir pirmo reizi Rīgā, ar prieku apmeklēs kādu muzeju, nevis ies skatīties glaunos veikalus, kur visi pērk stilīgas drēbes vai ko citu modernu. Ies ar omi uz muzeju.
Stāvu pieturā, gaidu tramvaju, vēroju cilvēkus, aptuveni 10... Tikai diviem no tiem nebija rokās viedtālruņu. Divi puiši stāvēja un sarunājās. Iedomājieties? Savstarpēji komunicēja, "verbāli"! Nevis sūtīja kādam ziņu vai "laikoja" instagramā bildi. Liels pārsteigums. Pārējie čubināja savus telefonus. Pat puisis, kas sadevies rokās ar meiteni - katrs savā telefonā degunus iebāzuši. Es nenosodu telefonus, arī man ir moderns telefons, kuru bieži izmantoju dažādiem mērķiem (gan izklaide, gan mācības), tomēr kaut kur ir arī robeža....
Braucām ar Elīnu tramvajā. Iekāpj 4 jaunieši, katrs citā izskatā, var manīt, ka katrs no savas valsts. Mēs jau sapratām, ka tie Erasmus studenti, kas ieradušies studēt Latvijā. Sarunājās visi, kā Elīna saprata, zviedriski. Pa vārdam noklausītas sarunas, māsa tulkoja kādus vārdus, ko vēl pati atceras. Tad jaunieši jautrojās un izmēģināja runāt "sveiki" un "paldies". Abas ar Elīnu sasmaidījāmies un meitene to pamanīja, tāpēc uzjautāja vai viņiem sanākot labi... 
Braucot autobusā uz mājām no Rīgas, netālu apsēdās mamma ar meitu. sākumā sarunājās, tad meita ielika austiņas un aizmiga. Kādā klusākā autobusa rūkšanas mirklī sadzirdēju opermūziku. Tas šķita tik jauki... Varbūt kādam tas liekas muļķīgi, bet es noklausījos mūziku, cik dzirdēju un baudīju to, ka kāds cits bauda tik skaistu mūziku. 

Šie visi ir mazi mirklīši, kas man paliek atmiņā, no vienkārši noklausītām sarunām. Jūs teiksiet nepieklājīgi? Varbūt... Tomēr es no tā mācos. Mācos baudīt mirkli. 
Varētu teikt - komēta nāk!