31 decembris 2014

2015. gada mērķi

Jaunais gads ir teju teju klāt, un kas gan tas būtu par jauno gadu bez jaunā gada mērķiem? Šogad sanācis tādu diezgan daudz... Kā būs ar to pildīšanu - laiks rādīs. Šīs ir tikai dažas no tām, jo daudzas citas ir tādas, ko nezin neviens, un tā tas arī paliks.

-Iemācīties staigāt. Smieklīgi vai ne? Bet man tas ir svarīgi un no tā ir atkarīga mana turpmākā dzīve. Šis ir punkts, kuru es 100000% izpildīšu.

-Pabeigt 10. klasi. Šajā dzīves posmā, arī šī lieta ir diezgan svarīga. Es ļoti ceru, ka man tas izdosies un kāds mani atbalstīs šajā procesā. Liekas, ka tas tač sīkums, bet dzīvojot mājās tas nav tik viegli.

-Visaktīvākais blogošanas gads. Pārspēt savu iepriekšējo rekordu 2012. gadā -40 ziņas. Nu tad ja man tas izdosies, mīļie draugi, Jums būs ko palasīt! :)

-Izpildīt vismaz 20 lietas, no sava 101 lietas 1001 dienā saraksta. Ilgs laiks, jau pagājis kopš šis projekts uzsākts, bet lietas padarītas diezgan maz. Kāpēc gan neapņemties darīt kaut ko lietas labā?

-Izveidot "Atmiņu burku" Tas ir tik vienkārši cik tas izklausās. Parasta burka, kurā tiek liktas lapiņas ar pozitīvajām atmiņām no šī burvīgā 2015. gada.

Rozā mākonis.
-Pilnībā saorganizēt savu datoru. Ir man te lielāka kārtība nekā citiem, bet pagaidām mani tā vēl īsti līdz galam neapmierina. Vienmēr "pietrūkst laika" to izdarīt.

-Izlasīt 30 grāmatas. Man patīk goodreads.com piedāvātais izaicinājums, gada sākumā vai arī jebkurā citā laikā apņemties izlasīt konkrētu grāmatu skaitu. Šogad biju apņēmusies izlasīt 12 grāmatas, bet guļot slimnīcā šis izaicinājums tika pārspēts, un par to man prieks. Šajā punktā arī iekļaujas nelielais izaicinājums, ko Elīna man piedāvāja. Par to nedaudz vēlāk.; ) - Kā jau solīju - vairāk lasīt ŠEIT

-Noskatīties 50 filmas. Izklausās jau ļoti daudz. Bet pagaidām, šajā dzīves posmā, kopā ar mammu esam aizsākušas skatīties filmas diezgan regulāri. Un reizēm vienā dienā pat vairākas filmas.

-Izpildīt #100HAPPYDAYS Viss ir tik vienkārši cik izklausās. Katru dienu, 100 dienas pēc kārtas, kādā sociālajā tīklā jāievieto foto par ko Tu šodien esi priecīgs. Pats smaidi, un citam priecīgs prāts. Projekta mājaslapa http://100happydays.com/ Kopā ar Rasu no http://rasasausina.blogspot.com/ sāksim jau ar 1.janvāri. Varbūt vēlies pievienoties?

Un kādas ir tavas apņemšanās Jaunajam gadam?? :)

Saku Jums visiem - Laimīgu Jauno Gadu! :) Novēlu visiem daudz veiksmes, laimes, veselības, izturības, piedzīvojumu un sapņu piepildījumu! :)

24 decembris 2014

Priecīgus Ziemassvētkus!

Novēlu visiem gaišus, priecīgus un visnotaļ mīļus Ziemassvētkus!
Mūsu kuplā eglīte.

06 decembris 2014

Cik daudz laika jau pagājis?

Varbūt kāds pamanījis, vai pat sekojis līdzi maniem panākumiem projektā 101 lieta 1001 dienā.
Šodien nedaudz "uzskrēju" kādam sarakstam, un tad iedomājos par savējo. Sapratu, ka diezgan ilgs laiks jau ir pagājis kopš uzsāku šo projektu otro reizi. Un šodien sameklēju kalkulatoru kurš izskaita dienas starp diviem datumiem. Savu projektu sāku 2013. gada 25. maijā un līdz šodienai 6.decembrim 2014. gadam ir pagājušas jau 560 dienas. Ha- precīza diena šodien sagadījusies, lai veiktu šādus pētījumus.. Tad nu lieliskā adrese - šī - piedāvā diezgan jautru padarīšanu. Šo laiku pārvērš dažādās mērvienībās.
Tad nu -
48'383'000 sekundes jeb
806'400 minūtes jeb
13'440 stundas jeb
560 dienas jeb
80 nedēļas.

Cik no šī visa lielā skaitļu jukuma ir izmantots šī 101 lietas saraksta pildīšanai ir ļoti grūti spriest...
Bet ja atskatāmies uz paveikto - ir paveiktas 17 lietas, un  vēl 6 ir procesā. Daudz vai maz?
Viena jaunā gada apņemšanās protams arī ir censties izpildīt vairāk lietas šajā sarakstā. (Bet par jaunā gada apņemšanos vēlāk...)
attēla avots 

04 decembris 2014

3 mēneši cauri.

Tieši šodien. 3 mēneši ir pagājuši kopš manas operācijas. Daudz vai maz? Grūti spriest. Kāja ir izstiepta. Tagad tikai gaidīšanas process. Ir jau iemēģināts pabraukt ar velotrenažieri. Un pirmdien redzēju arī savu rentgenu. Diezgan interesanti izskatījās. :)
Patiesībā jau prieks un laime, ka tik daudz laika ir aizgājis. Bieži pieķeru sevi pie domas, kā būs pēc tam, kad aparāta uz kājas vairs nebūs? Būs savādāk! Daudz kas būs jāmācās no jauna, bet dzīve jau nestāv uz vietas, un jaunas lietas jāapgūst (vai arī vienkārši jāatkārto senās labās aizmirstās lietiņas)
Šobrīd vairs nekas aparātā nemainās. Tik pat skaists! 

27 novembris 2014

Pavisam tuvu, tuvu klāt.

Ziemassvētki skrien vēja spārniem. Vairs 27 dienas! :) Sniegs neļauj par sevi aizmirst, bet arī aukstums degungalā kož. Rītdien televīzorā sola rādīt mūsu iemīļoto Kevinu, kurš savu māju sargās viens pats. Svētdien jau aizdegsim pirmo sveci Adventes vainagā.. Turpināsim gaidīt un dzersim savu tēju..
Radot noskaņu dodu Tev skaisto Dave Barnes un Hillary Scott izpildīto dziesmu Christmas Tonight...
Jauku Tev vakaru! :*

24 novembris 2014

Parasti tā nedaru.

Reizēm "gremdējos" atmiņās un "domās staigāju" pa blogu. Kāds tas izskatījās. Jo tā izskats mainās diezgan bieži (ha -senāk sanāca ieliekot jaunu ziņu, izmainīt kaut ko arī bloga izskatā). Bet bloga sākums jau ir attēls - blogger vietnē tas nosaukts par galveni. :D Tās mainās diezgan bieži, bet es tās īpaši nesaglabāju, tās nostāv savu laiku skaisti, un tiek vienkārši pazudinātas. Varbūt dziļi datora krājumos starp fotogrāfijām atrastos arī apstrādāta bilde, kas kādu laiciņu kalpojusi par galveni. Tad nu tagad, nomainot, ielieku kā ziņu, gan veco, kas man dikti patīk, gan jauno, kas kādu laiku paudīs kādu ziņu maniem lasītājiem.
Un jā - katru reizi taisot galveni tajā ieliku kādu domu, ko gribu pastāstīt saviem lasītājiem. Varbūt tad ja izdosies turpināt šīs ziņas, kad tiek nomainīta galvene, nedaudz došu jums ieskatu - ko es ar to gribu teikt...

Tad nu vecajā galvenē, bija liktas lielas pārdomas, uztraukums par savu gaidāmo operāciju un gatavošanās process, un tajā laikā daudz domāju par cilvēkiem, kas bija, ir un būs kopā ar mani visu šo laiku.
Iepriekšējais header jeb galvene, un ja nemaldos, tika publicēts š.g 11. jūlijā ^^


Un par tagadējo/jauno galveni - Saule spīd un man ir labi. Process cauri, gaidāmi gadi.Tālāk spriediet paši. 

16 novembris 2014

Tas nav sapnis?

Visus savus 16. gadus esmu gaidījusi šo mirkli, bet tagad, kad tas ir noticis, es nespēju tam noticēt.
Kājas ir vienādas, un tas ir acīm redzami. Tagad, tikai gaidīšanas laiks, kad kauls izveidosies. 
8.septembris (4 dienas pēc operācijas) un 16. novembris (73 dienas pēc operācijas)

04 novembris 2014

Brīnumi notiek!

Pirmdien biju pie ārsta un mani nosūtīja uz datortomogrāfiju. Pēc kaulu skenēšanas atklājās, ka kājas nu ir vienādās! :) Esmu laimīga. Tikai deva norādījumus - nedaudz jāsāk staigāt, precīzāk, jāsāk spiesties uz kājas. Ar to, gan, pagaidām nelielas problēmas, jo tas nemaz nav viegli, bet viss jau ar laiku. :)

01 novembris 2014

Viss reiz beidzas.

Pāris dienas atpūtusies slimnīcā, sapazinusies ar jauniem cilvēkiem un izlasījusi pāris grāmatas skaistā otrdienā es devos mājās. Cik nu mājās, ārā no slimnīcas. Tikai ar nelielu nosacījumu no daktera puses -ja palikšu Rīgā. Ja nu tomēr tās sāpes atgriežas? Saņemu nedaudz pretsāpju tablešu un arī vienu zāļu recepti. Un laimīga dodos prom. Un saprotiet-  atkal notikums, kas notiek pirmo reizi mūžā -- es braucu ar taxi! :D hahah, nekas īpašs? Bet tomēr patīkami izmēģināt kaut ko jaunu.
6.oktobrī atgriežos savā mīļotājā BKU slimnīcā (tiem, kas nezin BKUS = bērnu klīniskā universitātes slimnīca) tikai šoreiz uz vienkāršu pārbaudi, lai atrādītos ārstam, ka ar mani viss labi. Un tā jau arī ir. Laiž mani prom un pat atļauj braukt mājās. Pa tiešām mājās. Nekad mūžībā es nebiju gribējusi uz mājām tik ļoti. Kā nu ne, kā nu jā, "sadabūjām" transportu kā tikt, un neticēsiet - pēcpusdienā es iekāpu pati savā mājā, un pati savā jaunajā istabā. Tajā mirklī, tā nebija līdz galam pabeigta. (Gan es kādreiz safotogrāfēšu un palielīšos jums). Likās, ka esmu pārlaimīga! Un tas arī viss, kas man bija vajadzīgs, lai es justos laimīga. Un tāda es patiesi biju!
māsiņas kā krāsiņas

Viss jau nav tik balts, kā vēlētos - 25. septembris.

Pat tagad vairs neatceros vai diena bija saulaina, vai ne tik ļoti... Itkā parasta diena - dzīvojamies ar māsu pa dzīvokli (jo, redz, viņai gribējās brīvdienas un tāpēc salauzusi roku laimīgi laiskojās pa māju), līdz pēkšņi, dienas vidū es vai mirstu nost aiz sāpēm kas uzradās vienas sekundes mirklī. Kā jau filmās - stresā, trīcošām rokām, histēriski raudot, no zāļu paciņas izvelku iepakojumu un cenšos izņemt tableti (jo, redziet, cilvēks ar lauztu roku nav spējīgs to normāli izdarīt) un ātri iedzeru zāles. Zinu, tās jau neiedarbosies tik ātri, tāpēc dzēru uzreiz kā uzradās sāpes, lai ātrāk rastos iedarbība. Pagāja stunda, divas. Nekādu izmaiņu. Sāpes tādas pašas. Kā mums slimnīcā māca-  izteikt sāpes 10 ballu sistēmā. Tad lai cik nežēlīgi tas būtu tās sāpes bija 9, kas ik pa mirklim, kā spazmātiski krampji kļuva arī par 10. Gāja laiks, nekas nemainījās, dzēru vēl vienu tableti. Ciemos atnāca tētis, jo ļoti cerēja, ka varēsim ar viņu braukt uz Praulienu, uz mājām, bet es nevēlējos ar tādām sāpēm vispār kaut kur kustēties, kur nu vēl iekāpt mīļajā sarkanajā smagajā un vēl nokratīties pāris stundas līdz mājām. Nē, paldies, ieēdusi čipsus un pāris desu maizes (jā, zinu, veselīgā pārtika ar ko remdēt sāpes), tomēr atvados no tēta, un izliekoties, ka man nekas nesāp, nemaz neraudu. Ja jūs redzētu to māsas sejas izteiksmi, kad viņa ieraudzīja mani, pēc tam kad bija pavadījusi tēti līdz durvīm. Es atkal histēriski raudu. :D Hahahaha, ak, es lieliskā aktrise, spēju izlikties, ka man nekas nesāp, kad gribētos kliegt pa visu Rīgu, cik tās sāpes ir nežēlīgas. Un tā es līdz vakara plkst. 19 nomocījos, brīžiem liekoties, ka tūlīt vemšu, līdz vakarā likās, ka tūlīt vienkārši "izslēgšos". Asaru, ko raudāt, praktiski vairs nebija, tikai elsošana un viegla čīksētšana no manis nāca :D Sazvanoties ar mammu, un viņas bijušo klases biedreni, tiek noskaidrots, ka ir iespējams nopirkt aptiekā bezrecepšu pretsāpju zāles, kas ir stiprākas par visiem Ibumetīniem un Ibustāriem. Elīna, aizskrējusi līdz vietējai aptiekai, vēl paspējot darba laikā atnesa man zāles. Tomēr pēc vairāk kā stundas gaidīšanas nekas nemainās. Viss, tiek nolemts saukt "ātros". Man jau panika, histērija, jo visa iepriekšējā pieredze ar ātrās palīdzības mediķiem atmiņā nesauc neko pozitīvu no viņu puses, bet nu citādāk jau nevar.
Kad izdzirdēju Elīnas un kādas sievietes balsi kāpņu telpā, manas asaras zuda, un man sākās panika - ja es neraudu, viņi domā, ka man nesāp. Luīz raudi! Raudi Luīz! Protams, nekas jau nenotiek. Ienāk mediķe istabā un smagi pūš, nav jau viegli uzkāpt uz ceturto stāvu, jā, bet vai jūs to esat darījuši ar kruķiem? Gan jau ne. Es trīcu kā pēdējā apšu lapa rudens vējā, bet cenšos runāt sakarīgi. Sarunu gaitā noskaidrojas - tā kā man nav 18, viņi man nedrīkst dot nekādas pretsāpju zāles, jo viņiem nekā atbilstoša manam vecumam nav. Tomēr pēc telefona sarunām ar ārstiem noskaidrojas, ka mani vedīs uz slimnīcu, bet vest bez pretsāpju zālēm būtu neprāts, tāpēc tagad godīgi visiem varu stāstīt - esmu lietojusi narkotikas. :D Vienu šprici man laida piecas minūtes, ik pēc sekundes jautājot - galva reibst? Uz kuru mana atbilde bija nevienozīmīga - jā, nē, nezinu, padomāšu. Un tā ik reizi. Smejoties dakterei jautāju  - visām narkotikām tāda iedarbība? Seko atbilde - lielākoties jā. Un es, ganjau narkotiku iespaidā, bet varbūt arī tā pat izceļos ar gudrībām, atbildu, ai tad jau nekā īpaša. Kamēr laida manas narkotikas, māsa ķēra un krāmēja kaut ko somā, pēc tam tikai izrādījās, ka tur principā bija salikts viss tas, kas man nav ikdienā nepieciešams :D
Pagāja neliels laiciņš, līdz ātrās palīdzības šoferis pa kaimiņiem staigājot atrada kādu vīrieti, kurš palīdzētu mani no tā 4 stāva nonest. Protams, man galva griežas, un es jau jūtu kā vīriešiem no saspringuma viss trīc, un man jau liekas, ka es drīz kritīšu, tikai tā daktere/māsiņa/mediķe man saka: neķeries pie margām, mēs visi tevi noķersim, bet tu jau nekur nekritīsi. Nonākusi ātrās palīdzības mašīnā visu cītīgi nopētu. Reti tak tādas lietas notiek, un pietam es vēl tur pirmo reizi, nu tak tas ir jāatzīmē, un tā tapa pāris "burvīgi" jeb nonarkojušies selfiji.
Kvalitāte mana telefona frontālajai kamerai nav diezko laba, bet nu galvenais, ka var mani redzēt :D 
Tiekot slimnīcā, pirmais cilvēks, ko ieraugu ir mans ārstējošais ārsts. Es, protams, noduru skatienu zemē, un sāku smieties. Viņš izbrīnā nāk klāt un prasa kāpēc es raudu. Tikai māsa viņam atbild: Tagad jau smejas, bet iepriekš raudāja. Protams, formalitātes pirmajā vietā un paiet kāds laiciņš, līdz tas viss nokārtojas, un man pienāk medmāsa un jautā kaut ko, ko es vairs neatceros. Tad saka - labi, brauksim uz kabinetu (ak, jā, nepateicu, es sēdēju kaut kādā ziņā ratiņkrēslā. Ne tādā kādu jūs šobrīd iedomājaties, bet savādākā :D ahahah), un tātad- saka: brauksim uz kabinetu, varbūt māsa var palīdzēt tevi aizstumt? Elīna tik paplivina savu ģipsēto roku un smej - nevar gan, māsai lauzta roka. Un protams, kur nu bez tā  - jums tur avārija bija, vai kas? :D  hhahah, smieklīgs gan, tas ārstu humors.
Iestūma mani "kabinetā". Lika gaidīt. Atnāca ārsts. Pirmo reizi mūžā to cilvēku redzēju. Saka: Izstāsti savu stāstu. Es prasu  - no paša sākuma? (tas sauktos no dzimšanas līdz šai baltai dienai). Viņš pavisam nopietni arī atbild - jā, bet divos vārdos. Nu, klausies, man jau diveriz nav jāsaka - Man sāpēja. :D Sēžu un skatos uz viņu. Māsa stūrītī knapi valdās smieklos, bet tas dakteris tikai  -mhm, skaidrs. Sapratu, ka nošāvu greizi un cenšos visu labot, stāstot kas un kā, bet māsa tik saka : paprasiet Salmiņam (jā, manam dakterim stilīgs uzvārds) viņš visu izstāstīs jums. Un tālāk, man par lielu šoku seko vārdi: es zinu, viņš man zvanīja. Un ticiet, neticiet, tas mani nobiedēja ne pa jokam. :D A par ko tur bīties, nezinu.. Aizsūtīja mani uz rentgenu. Un tur jau atkal sava epopeja.
Uzkāpju es uz tā lieliskā plastmasa galda un man liek iztaisnot kāju. Es lēnām mierīgi, bet māsiņai, laikam nebija laika un viņa to procesu pasteidzināja kāju vienkārši pavelkot. Varat jau uzminēt, kas tam visam sekoja - manas mīļotās narkotikas kā bijušas nebijušas un sāpes šeku reku i' klāt atpkaļ. Sveikas manas draudzenes, kā es pēc jums NEbiju noilgojusies. Tad jau māsiņa saprot savu vainu un cenšas mani mierināt, saucot mani visos pasaules mīļvārdiņos - sākot no cālīšiem līdz pat kaziņām, jā, sauca mani par kaziņu. Hahaha, atkal šis mediķu humors. Bet nu neko, kas jādara, tas jādara, viena bilde, tad jāpagriežas uz sāniem, kas atkal nav viegls darbs, it īpaši ja tu guli uz plastmasa galda. Bet kad mani aizstūma atpakaļ uz "kabinetu" māsa izstāstīja, ka runājusi ar manu ārstu un izstāstījusi par tiem tarkšķiem, sprakšķiem. Ārprāts- es pat jums neizstāstīju  -tad kad man sākās sāpes manas stieples, kas atrodas iekšā un ārpus kājas, vienkārši plakšķēja. Pirmajā reizē Elīna nedzirdēja, bet kad tas bija vakarā un trīs reizes skaļāk nekā iepriekš arī viņa to sadzirdēja un tas bija pēdējais piliens - pēc tam uzreiz tika zvanīts "ātrajiem"... Ai, es tak te aizpļāpājos, pie kā es paliku? Tātad, jā, parunāja ar manu ārstu, un viņš uz to esot atbildējis, ka viņam ir bail vai kāda stieple nav nolūzusi. Tam, tam, tā (tagad jāiedomājas tā šausminošā mūzika, ko parasti liek šausmu filmās). Tas jau man uzdzen stresu, bet es tāpat gaidu savu nākamo zāļu devu, lai gan sāpes nedaudz mazākas kā pirmīt, tā pat nav izturamas.
Man vienmēr ir jautri. Sēžot un gaidot kaut ko stilīgajā "kabinetā"
Un ar to sākas mans nākamais piedzīvojums. Atnāca medbrālis - vistiešākajā nozīmē medbrālis - (vīrietis medmāsiņa) likšot man katetru - jāņem analīzes un tā pat pretsāpju zālēm vajadzēs. Pigori, kas pigori. Katetrs ielikts, bet asins netek. Viņš smej - būtu jau ar straumīti jātek, bet man nekā. Analīzes ta' vajag paņemt.. Nolaiž manu roku vertikāli (kā lai pasaka - tātad perpendikulāri grīdai :D ha, cik gudri izklausās) un sāk pa to viegli sist, turēdams analīžu trauciņu pie katetra gala. Pagāja kāds laiciņš, līdz tie asins analīžu trauciņi, lēnām tika piepilināti ar manām asinīm. Haha, izklausās jau baisi. Bet pēc tam arī ieguvu asinīs savu pretsāpju zāļu devu. Laikam nebūtu lieki piebilst, ka tur, kur medbrālis man iedūra katetru pat vēl tagad (!) 1. novembrī ir viegls zilums. Nerunājot jau nemaz par to, kāds tas zilums izskatījās iepriekš 10-15 cm garumā. Paiet neliels gaidīšanas laiciņš.
Tad sākas ceļojums uz 5 stāvu - manu ierasto nodaļu. Kā māsa smej - mājas ir tur kur tavs wifi savienojas automātiski. Un tā tas ir, 3. nodaļa, 5 stāvs. Ieraugot nodaļas māsiņu patiešām liels prieks. Mana mīļākā māsiņa Inese. Nosmejam, ka viņa mani jau no plkst. 22 gaida, bet tagad jau ir 23, kur es tik ilgi kavējoties? :D Ir forši, kad bērnu slimnīcā strādā arī jautri cilvēki... Tikai tādi, tur, ir retums, diemžēl... Bet nu ne par to tagad stāsts. Sazvana manu dakteri Salmiņu un aizved uz procedūru istabu, aparātu jāapskata. Bet pēc marles noņemšanas iekaisums netiek konstatēts un arī aparāta stieples visas ir sava uzdevuma augstumos. Sarunu gaitā atklājas, ka arī rentgens ir ļoti labs un viss ir kārtībā. 
Tieku aizvesta uz savu iepriekšējo palātu un tieku gulēt pat savā iepriekšējā gultā. Cik patīkami! Un ticiet vai nē, tajā mirklī es biju laimīgākā no visiem par to, ka atrodos slimnīcā, jo te mani kāds paglābs no sāpēm, ja tās atgrieztos. Un tad jau visi saka saldu dusu, un arī māsa dodas mājup. 


Lūk, cik man garš raksts sanāca par vienu dienu, vairāk jau vakaru. Bet cik garš raksts, tik liels notikums. Neliels rezumē - pirmo reizi mani pa trepēm no ceturtā stāva nesa divi vīrieši. Pirmo reizi es braucu ātrās palīdzības mašīnā. Pirmo reizi es atrados slimnīcas uzņēmšanā. (tieši tajā konkrētajā slimnīcā Vienības gatvē) Pirmo reizi es redzēju BKU slimnīcas uzgaidāmo telpu/reģistratūru klusu, tumšu, mierīgu, bez neviena cilvēka. Pirmo reizi mūžā es tik vēlā vakara stundā atrados rentgena kabinetā un tur nebiju bez iemesla - man tak taisīja rentgenu. Pirmo reizi mūžā nakts vidū man pārsēja kāju, un tas bija interesanti. Tā kā tas nav tik ātrs process paspējām ar Inesi par šo to papļāpāt. Pirmo reizi es nakts vidū "iegūlos"slimnīcā. (Nu jūs jau saprotat, ko es ar to domāju). Ak, pareiz - pirmo reizi mūžā es izjutu tik nežēlīgas sāpes. Bet galu galā, šis sāpju iemesls bija kaulu atdalīšanās. Vietā kur kauls tika pārkalts tā sprauga, šķirba, nezinu kā lai to vēl nosauc kļuva lielāka par aptuveniem 3mm vienā mirklī.
Un jūs vēl teiksiet- ko tad vienā dienā var paveikt pirmo reizi? 

Ir tak' svarīgi!

Šodien parunājos ar jaukiem cilvēkiem un sarunas gaitā nonācām līdz manam blogam. Un tad es sapratu - esmu tak sprukās! Sen neesmu rakstījusi, un arī izskata ziņā nekas stipri sen nav mainījies... Un tagad es visu savu lasītāju priekšā kaunpilni paklanos un saku - piedodiet mani mīļie, tulīt pat cenšos visu ātri, bet kārtīgi, sarakstīt, lai arī jums, sestdienas vakarā, dzerot tēju, ir ko palasīt un uzjautrināties par maniem trakajiem piedzīvojumiem. :)
Lai Jums šovakar garda tēja, un labi lasās mans blodziņš. :)

23 septembris 2014

Viss turpinās!

Vakar biju uz pārbaudi, uztaisīja rentgenu. Ārsts paziņoja pasaulē iepriecinošākās ziņas - stiepšanās process ir sācies un viss notiek. Uz doto momentu varbūt ir izstiepti jau 8.5 mm. Tas var arī nebūt precīzs mērījums, bet vismaz aptuveni. Un tas jau ir daudz! Tika izņemtas šuves un kāja pārsieta- dezinficēta un salikti jauni pārsēji manām skaistajām 14 metāla stieplēm, kas ir manā kājā.
Tagad tikai mans uzdevums ir turpināt griezt skrūves un viss turpināsies. Kārtējā pārbaude būs pēc divām nedēļām.
Paldies visiem par lielo atbalstu un labajām domām!  

17 septembris 2014

Brīvības smarža.

Nedaudz svaiga gaisa, neliela kripatiņu auto izplūdes gāzes, bet tā pat tā ir laba smarža. Tā nu es pirmdienā, saulainā dienā, izgāju no slimnīcas. Paņēmām ratiņkrēslu un "gājām" pastaigāties.


10 septembris 2014

Viss notiek.

Rit jau 8 diena, kopš esmu slimnīcā. Jūtos fantastiski un viss ir kārtībā.
Viss sākās ar trešdienu,kad ieradāmies šeit, nokārtojām formalitātes un tad sākās gaidīšanas posms - uz kādu stundiņu tiku nosēdināta spēļistabā, gaidīt kamēr atbrīvosies brīva gulta palātā. Kad gulta sagadīta, atliek tikai atpūsties un neko nedarīt. Jo tā tam jābūt. Neliels anesteziologa apciemojums - tīri īsa instrukcija par nākamās dienas operāciju un darāmajām - nedarāmajām lietām. Kā jau vienmēr - ne ēst, ne dzert.
Vakarā lielāks uztraukums nekā no rīta.

Rīts iesākās skaisti, ar saules stariem logā. Medmāsas aizsūta mani uz dušu, uzvelku skaisto operācijkreklu un gaidu. Sagaidu mirkli,kad mani pasauc uz procedūru istabu, iedod skaistu aprocīti ar vārdu, uzvārdu, dzimšanas datumu, vecumu, nodaļas nummuru un kaut kādu citu nummuru, pati izspriedu,ka tas droši vien ir kāds lietas nr. :D Tai pašā laikā viena "mīļa" māsiņa pūlējās man ielikt katetru. Neveiksmīgi sadurot un "urķējoties" zem ādas vienā rokā tiek mēģināta veiksme otrā. Arī tur nākas mirklīti "paurķēties" līdz tiek atrasta vēna. Un, protams, man paziņo, ka mana operācija būs 10:30. Neliels stress, jo vecākiem pateicu, ka pie manis droši var braukt tikai 11, jo iepriekš anestezeologs un arī ārsts pateica, ka operācija būs plkst.12... Neliela satraukuma sms un pirmais selfijs operācijkreklā. Stress pieaug. Bet tomēr vecāki atbrauc, sistēmu pieliek, iedod tabletīti un es dodos ceļā. Šoreiz bez asarām. Laimīgi atvados no vecākiem un māsas, nobraucu liftā uz nezināmo stāvu (jo godīgi - es pat nezinu kurā stāvā ir operācijzāles). Protams, pārkāpšana no vienas gultas otrā, tad jau uz operācijgalda. Apkārt sāk ņemties divas māsiņas, visādi aparāti, vadi un viss kaut kas cits interesants ko nopētīt. Protams, tiek uzlikta elpošanas maska. Aptuveni pus minūti mierīgi elpoju, tad sāku ķiķināt, un pie sevis smējos - "kāpēc nekas nenotiek? " un tad mana "filma izslēdzās".
Pie samaņas atnācu, kad jau biju palātā, bet māsa teica, ka izbraucot no lifta esmu pateikusi čau, tomēr es to neatceros :D Protams, atkal mugurā garā adatiņa un uz skapīša blakus lielais aparāts ar šprici, kas pamazām laiž iekšā zāles, lai es kāju nejustu. sajūta jocīga. nekur nevari aiziet, ne uz citiem sāniem pagriezties. Guli kā nezin-kas tikai uz muguras. Pēc tam jau mani ik pa laikam apmeklēja super duper labās māsiņas, kas palīdzēja pagriezties uz citiem sāniem. Jo ar laiku zāļu deva tika samazināta un es kājas sāku pamazām just arvien vairāk. Tā nakts bija šaušalīgi grūta gan fiziski, gan psiholoģiski izturēt gulēt lielāko nakts daļu uz muguras vai arī vienkārši gaidīt, kad kāds atcerēsies, ka tev vajadzīga palīdzība.

 Un tas viss beidzās piektdienas pēcpusdienā, kad šo lielisko aparātu man noņēma nost.:) Protams, piektdien nevarēja iztikt bez jautrības - vienā mirklī aparāts sāka skaļi pīkstēt un tas norāda, ka kaut kas nav kārtībā. Medmāsa cīnījās, cīnījās un atmeta šim ar roku un sameklēja citu tāda veida aparātu. Un tas, par laimi strādāja bez problēmām. Tā, kā nevēlējos piedzīvot tādu pašu briesmīgu nakti kā iepriekšējo, medmāsa iedeva man kaut ko līdzīgu miega zālēm. Tas bija ap plkst. 21. Paskatos pulksteni un guļu. Pamostos. Sajūta, ka esmu pilnībā izgulējusies, bet prātoju, kādēļ istaba tik tumša? Protams, plkst ir tikai 23. Pilnīga nesaprašsana. Kāja nedaudz notirpusi, pieceļos sēdus un nolemju pagaidīt medmāsu, lai iedot vēl kaut ko, jo nu esmu pilnīgi izgulējusies. Pēkšņi pamostos, saprotams, guļus stāvoklī, un nesaprotu kas notiek. Ir 4 no rīta. Tagad miegs nāk vienkārši nežēlīgi. Guļu, nedaudz paveru acis, kad medmāsa izmēra temperatūru, guļu tālāk. Nedaudz paveru acis,kad ienāk bars ar medmāsām nodod maiņu, laikam kaut ko arī runāju ar viņām, bet to jau neatceros tā kārtīgi, un kā vienmēr - guļu tālāk.

 Guļu ar acīm ciet un dzirdu - "Labrīt, Luīze! Uz rentgenu jābrauc!" Pie sevis prātoju -"vai jūs traki, nakts vidū rentgenu?" Atverot acis apjaušu ka palāta ir gaiša (laikam jāpiebilst ka arī tukša, jo biju visu nakti viena pati, jo piektdienas pēcpusdienā visi izstājās laukā) un ātrs skatiens telefonā norāda plkst. 9... Pieceļos sēdus, un saku, ka es nedaudz pasēdēšu, lai nenoreibst galva. Kaut kā iekāpju ratiņkrēslā un mani ved. Pa ceļam gandrīz aizmigu, bet tad sāka atsaukties atmiņā "nakts piedzīvojumi" :D tad nedaudz vēlāk pie manīm ciemos atnāca Rūta. Atnesa "Kinderolas" ^^ Protams, kamēr viņa ciemojās, es vēl pagulēju diendusu. Pamodos tikai tad, kad klāt bija jau Jonatāns ar Ingūnu. Jautri un smieklīgi, kā jau vienmēr, kad Jonatāns ir blakus. Laiks paskrēja ātri. Viņiem savas darīšanas. Tad pirmo reizi ar kruķiem aizgāju uz tualeti. Interesanti man gāja, bet izdevās. Tomēr nolēmu, ka vairāk viena pati tā nedarīšu. Neilgi pēc tam atnāca arī Elīna. Nu kārtīga ciemiņu diena man bija! :)  Protams, ar Elīnas palīdzību tālāk pārvietojos ar ratiņkrēslu, un pat saņēmu medmāsas atļauju to atstāt sev pie gultas, lai vajadzības gadījumā visur varētu nokļūt. Vakarā/pēcpusdienā palāta piepildījās pilna, jo nežēlīgi daudz traumu. Visi kas ieradās bija uzņemšanā gaidījuši aptuveni 3 h kamēr kāds sāka viņiem pievērst uzmanību. Bet man jau viss labi un jauki.


Svētdiena arī bija jautra diena, jo Elīna visu laiku bija pie manis. Viņai kārtīga brīvdiena un man laba kompānija. Nekas īpašs nenotika. Vizinājos ar ratiņkrēslu, sasmaidījos ar vienu gadu veco Krišjāni, paskatījos Disney Junior, un vienkārši atpūtos.


Pirmdiena lielākā vai mazākā mērā sākās ar ārsta apmeklējumu, kurā viņš paziņoja, ka grib, lai es staigāju ar kruķiem nevis vizinos ar ratiņkrēslu. Pateica, ka atsūtīs rehabilitologu, lai iesākumā palīdz. Protams, viņa atnāca. Paskatījās nedaudz aprunājāmies un viņa pateica, ka jāgaida, kad šodien atnāks fizioterapeite. Laikam bija jau pēcpusdiena, kad mans ārsts atnāca pie otras meitenes ko viņš ārstē un man smaidīgs prasa : "Nu, rehabilitologs bija?" un es viņam tik pat smaidīgi saku : "Jā! Bija, teica, ka jāgaida fizioterapeits." Viņš sašutumā un smējās, ka redz viņa lielie plāni ir izgāzušies. Smaidīgs aizgāja prom... Varbūt pagāja 10 min, varbūt 15, bet nu max 30 un fizioterapeite bija klāt. Tikai priecājās un slavēja  - "Kad gan fizioterapeitam ir vieglāks darbs, kad pacients jau visu māk un var izdarīt!" Nopriecājās un tik slavēja. :D Nedaudz pastaigājām līdz māsu postenim un viss. Es jau visu mākot. Vēlāk atbrauca Elīna un arī tad vēl pastaigāju. Un viss forši un jauki.


Otrdiena sākās ar to, ka gaitenī satiku dakteri un viņš teica - šodien sāksim! Tas nozīmēja skrūvju griešanu. Atgriezos palātā, un paēdu savas brokastis, pagāja kāds laiks -spaidīju savu telefonu, līdz mirklim, kad ieraudzīju savu ārstu aiz durvīm. Viens rokas mājiens, kurš sauc mani ārā no palātas. Kamēr iztuntuļojos un aizgāju pagāja mirklis. Laiks skrūvēšanai! Aizgāju uz procedūru istabu, apsēdos uz kušetes. Viss kas notika bija tas, ka es, pavisam mierīgi, bez nekādām emocijām tur sēdēju, kamēr viņš tur ar abām rokām ar skrūvgriežiem centās pagriezt skrūves. Dažus uzgriežņus pagriež uz priekšu, dažus atpakaļ, tad citus atkal uz priekšu. Man nebija pilnīgi nekādu sāpju, pilnīgi nekā. Vienkārši sēdēju un blenzu.
Pēc tam runājām, ka ar šo Ilizarova aparātu, pagarinot kāju par 1 mm dienā un to 1 mm vēl sadalot uz divām griešanas reizēm dienā to visu var izdarīt gandrīz bez sāpēm. Šie dzelži man būs 6 mēnešus -ja viss būs labi, bez iekaisumiem. Ja iekaisumi, tad vairāk. Pēc tam viens mēnesis langete un tad jau varēšu sākt staigāt. Teorētiski un arī praktiski, šos 3 cm varētu izstiept aptuveni 2 mēnešu laikā, bet tad kauls nespētu saaugt un sabriest un tur vienkārši tie 3 cm būtu tukšums un būtu nepieciešama vēl viena operācija, kurā tad šajā tukšumā ievietotu plastmasa kaulu. Bet ārsts teica - iztiksim bez liekām operācijām un liekām rētām. Tātad būs laiks, kad skrūves vajadzēs griezt un būs laiks, kad skrūves nevajadzēs griezt vispār. Pati pagaidām visu vēl 100% nesaprotu, bet visam savs laiks.
Atgriežoties palātā satieku māsu un Ilzi no Saulaino dienu bibliotēkas. Atnesa man otro Tobija Lolnesa grāmatu un arī vienu citu grāmatu, ja jau es tik ātri lasu, tad vajag daudz lasāmvielas! :) Tad jau atkal interesants laiks ar Elīnu.. Un diena paskrēja ātri. Pēcpusdienā atbrauca jautras palātas biedrenes ar kurām smējāmies gandrīz līdz pusnaktij.

Un šī diena pagāja vienos smieklos. Jo aizmigām smejoties, pamodāmies smejoties. Šodien dakteris pat atnāca pirms brokastīm un pagrieza skrūves. Itkā teica - šodien griezīsim divreiz. No rīta es nodomāju, ka tas nozīmē, ka viņš vēl atnāks, bet tagad saprotu, ka tas nozīmēja,ka griežam divreiz nozīmē divi apgriezieni. Bet nu nezinu, rīt atnāks, tad redzēs. Šodien bija atnākusi arī fizioterapeite. Vienkārši papļāpāt. Aprunāties kā man iet. Ļoti jauka, tikai nezin viņas vārdu. Centīšos apskatīties viņas kartīti. :D Un visa diena aizgāja smejoties un ākstoties. Un tagad, protams, pabeidzot rakstīt šo ierakstu arī ir jautri.
Hahahaha, ieliku šo rakstu, un kas atnāca - mans dakteris Salmiņš, pagriezt skrūves. ^^

Pēc operācijas.

Pirmo reizi pēc operācijas svaigā gaisā.

Mans draugs Otto

01 septembris 2014

1.septembris.

Šodien pirmā, rīt pēdējā... Interesants man būs šis skolas gads. Trešdien uz Rīgu, un ceturtdien jau operācija. Bet man tak patīk smaidīt un domāt labas domas par to visu padarīšanu.

Šogad šādi.

Ar Samantu.

22 augusts 2014

Istabu remontējot...

Lai mana pēc-operācijas dzīve būtu atvieglotāka pārceļos uz jaunu istabu..Tuvāk ārdurvīm, tuvāk virtuvei, tuvāk tualetei, tuvāk vannasistabai.. Tā, kā istabā tapetes jau senas un logs arī vecs, tika pieņemts lēmums šo istabu uzlabot. Nomainot logu, izlīmējot tapetes, ieklājot jaunu paklāju, un arī pārkrāsojot mēbeles. Priekšā vēl ir daudz darba, bet aiz muguras arī jau šis tas ir... Vienai grūti, tāpēc palīgā nāk draugi, un pat svešinieki, kas kļuva par draugiem. Istaba vēl šobrīd ir procesā, tāpēc gatavās bildes vēlāk,jo jāgaida loga nomaiņa, kas būs tikai pašās augusta beigās.. Un vēl nav zināms, vai pati maz redzēšu kā istaba izskatās pirms operācijas. Ticamākais, ka viss tiks pabeigts kamēr es būšu slimnīcā un tad atbraucot mājās man būs lielais Surprise. :D
Tukša istaba, vecs logs.

Tukša istaba ar neiznesto skapi, jo nekur nav vietas :D 

Vēlreiz apstiprinās, ka nekam nekur nav vietas, tāpēc gulta stāvēja ārā, ko es arī labi izmantoju lai nosnaustos.

Smagais process.

Māsa cītīgi pulē atvilkni. P.S.Nekur nav teiks, ka procesa bildēm jābūt perfektā kvalitātē. Kustība un apgaismojums dara savu..

Brālēns Jonatāns un draudzene Samanta palīdz visiem spēkiem.

Maria un Henio no Čehijas viesojās Madonā - Misijas nedēļā un piebiedrojās remontēt istabu

Lieliskais process. Visi strādā.

Gunta ļoti cītīgi krāso griestus.

Pēc darba vienmēr izklaide. Es, Edgars, Gunta tepat no Latvijas, un Maria, Henio un Katerina no Čehijas.

Procesā jāiepozē 

Cītīgi krāsojot otro kārtu griestiem.

Laura un Agnese pucē plauktiņus ar smilšpapīru.

Marias selfijs.

Kur tad nu darbs bez izklaides - ķēmoties mums patīk.

Tapešu līmēšanas process ar Amandu, Lieni un Ilonu.


Katrs palīgs uz tapetes uzspieda savu plaukstiņu un parakstījās. Tikai te trūkst vēl dažu.
Selfijs pie plaukstiņām. Vēljoprojām trūkst dažu, bet cerēsim, ka tuvākajos apmeklējumos šīs plaukstiņas pievienosies.

04 augusts 2014

Laimes pilnas saujas

Ļoti lieliska nometne kopā ar aptuveni 50 jauniešiem no Vaijes (Vācija) un Kulēnas (Francija) un Madonas. Nedēļas garumā izjutām visas pozitīvās sajūtas un emocijas, kas vien uz pasaules ir iespējamas. Lielākoties viss šis pasākums ir vārdiem neaprakstāms. Daudz jaunu draugu, grūtas atvadas, kas, protams, mijās ar gaužām asarām, bet caurvijās ar cerību un ticību par tikšanos nākamgad Vaijē.
Pasaules ātrākā plaukstiņpolka ar Guntu

prezentācija - Tādi mēs esam Latvijā

Sitam plaukstas, sitam plaukstas.

Lieliskie jaunieši kopā ar organizatoriem

Vienmēr ar ģitāru rokās un dziedot dziesmas

Ar vienmēr smaidošo Danielu

Lielais latviešu pulks no Madonas novada

Lieliskās ūdenscīņas

11 jūlijs 2014

Par pagātni, šodienu un nākotni...

Smaidīt ir forši, smaidi arī Tu! :)
Vasaras vidus, karstums un brīvība. Tā es varētu raksturot šo brīdi / mirkli / momentu... Esmu šovasar jau pabijusi Gaismas Pilī, Pagalms Fest un kārtīgi atpūtusies.. Tomēr, atskatoties pagātnē, esmu 9.gadu laikā beigusi divas skolas un ar labām sekmēm. Un es ar to arī lepojos un pateicos visiem, kas mani atbalstīja un neļāva padoties, lai arī cik ļoti es to vēlējos.
Bet skatoties nākotnē, viss vairs nav tik rožainām krāsām mālēts. Priekšā ir sagaidāma kājas pagarināšanas operācija. Kad pirms aptuveni diviem gadiem (laikam) man veica kaula mērījumus, atšķirība bija 3 cm. Tad nu lūk, tagad centīsimies to visu labot ar Illizarova aparāta palīdzību. Tas aparāts izskatās diezgan "iespaidīgi" un "nervus bendējoši" tāpēc bildi pagaidām šeit nelikšu,ja kādam spēcīgāki nervi, tad "Mātē Googlē" viegli var atrast. Bet jā, kad man tāds būs uz kājas, noteikti dalīšos ar attēliem, sajūtām, novērojumiem un secinājumiem! :)
 Bet līdz tam 51 diena. Šobrīd cenšos sevi sagatavot gan emocionāli, gan arī fiziski, sākot piemērot apģērbu, dzīvošanas apstākļus un nepieciešamos sīkumus, lai es justos maksimāli ērti. Šobrīd apjaust to visu ir diezgan grūti, jo vēl joprojām nespēju tam noticēt, ka 4. septembris, būs tā diena, kad mana dzīve mainīsies, kā minimums, par 180 grādiem. Kaut gan, man tas zināms jau nedaudz mazāk kā pus gadu, ja nemaldos, tad konkrētu datumu ar savu ārstu norunājām 5.februārī. Un ar to arī viss sākās. Bet, laikam nē, tas sākās jau ātrāk, kad ārsts izstāstīja par šo iespēju. Ai, nē, tas viss jau sākās sen, bet pārāk sen, lai par to būtu tik nozīmīgi runāt :D Tātad, jā. Jau pusgadu es par to daudz domāju. Arī šobrīd viss lielākā vai mazākā mērā ir sagatavots arī skolā, jo mana skola ir tik forša,ka uzņemas mājapmācību. Tas būtu - reizi divās nedēļās kāds skolotājs brauks pie manis uz mājām un iemācīs man kaut ko... varbūt.. :D Tomēr viss mācīšanās process būs atkarīgs tikai no manis. Kad es vēlēšos varēšu mācīties, kad negribēšu, varēšu gulēt un nedarīt neko. Jo esmu lasījusi daudzus ārzemju blogus par šāda veida operācijām un atveseļošanās laiku, ka lielākoties ir vēlme nedarīt neko, jo zāļu iespaidā zūd spēja ilgstoši koncentrēties... Tomēr es, kā jau "radošs" cilvēks, ceru, ka mani tas nepiemeklēs un es varēšu izpausties gan uz papīra, gan mūzikā, gan vienkārši smaidot. Jo galvenais jau itkā ir smaidīt. Jo smaids uzvar naidu! :)
Tomēr, nesen noskatījos vienu nejaušu video, kurā viens zēns teica: Šis laika posms kādreiz beigsies un tad jūs uz to varēsiet atskatīties un teikt - cik gan es esmu bijis spēcīgs, ka varēju to visu pārciest.
Tad arī es uz to koncentrējos, jo, kā jau minēju, daudz lasot par šāda veida operācijām, visi kā viens raksta - ka šīs sāpes ir tā vērtas nākotnē. Pārfrāzējot - ir vērts izciest šīs sāpes, lai nākotnē būtu vieglāk.
Lielākoties es nolēmu piekrist šai operācijai, jo es labāk izciešu vienu gadu mājās, staigājoties ar kruķiem vai vizinoties ratiņkrēslā, nevis pēc pāris gadiem zaudēt savu staigātspēju pa visam.
Pagaidām, domājams,ka tas arī ir viss. Bet vēl jau 51 diena laika, lai es šeit kaut ko ierakstītu, jo itkā plānoju šo visu lielisko notikumu aprakstīt, lai gan iedvesmotu citus, gan pati nākotne pārlasot saprastu, cik stipra esmu bijusi. Bet es zinu, ka man ir vienkārši lieliska, apburoša un fantastiska ģimene, kas mani jebkurā gadījumā atbalstīs. Man ir mans kaķis, no kura man laikam būs nedaudz jāšķirās atveseļošanās laika, higiēnisku nolūku dēļ, un man ir arī mani draugi, man tādu nav daudz, bet tie kas ir - tie ir tie patiesākie un labākie. Tādus grūti atrast... Un es zinu, ka mana ģimene un draugi arī šajos grūtajos mirkļos mani nepametīs..
Priecīgu Jums visiem vasaru. Turpinam baudīt spožo sauli un skaistās debesis! :)
P.S. Tiksimies Positivus ;)

26 maijs 2014

101 lieta.

Ir atlikušas 634 dienas no 1001 bet izdarītas tikai 12 lietas:
Pārbīdīt mēbeles savā istabā - jau ļoti sen, bet vasarā tiks darīts atkārtoti.
Īsu mirkli būt ielu muzikants - ja aptuvena stunda skaitās īss, tad tas notika pēc ģitāristu sesijas. 
Aiziet uz kino - jau sen un manuprāt ir noticis vairākkārt.. 
Uzbraukt Latvijas televīzijas tornī - pagājušajā vasarā kopā ar Julianu
9. klasē nedabūt zemāku atzīmi par 5 - izcīnīju tikai divus 5 - vācu valodā un bioloģijā nepaveicās.
Pabeigt 9. Klasi ar atzīmem ne zemākām par 7 - uz liecības neviena septītnieka. :)
Gada beigās noturēt savu vidējo atzīmi virs 8,00 (9. klasē) - gada noslēguma vidējais vērtējums 8.71
Piedalīties 3 novada olimpiādēs - izpildījies vairāk - fizikas, latviešu valodas, ķīmijas, vizuālās mākslas
Pabeigt mūzikas skolu bez 5 uz apliecības  - solfedžo 6, mūzikas literatūra 8, klavieres 8.
 Atrast visas mūzikas literatūras klades un visu sarakstīt vienā - pagājušajā vasarā un šogad labi noderēja.
Uzrakstīt dzejoli - mammai dzimšanas dienā, laikam. Tas bija tik sen, ka nespēju atcerēties.
Uzzīmēt 3 mandalas - vasarā aiz gara laika...
Mans skaistais mūzikas skolas izlaidums.
Šobrīd ir šis smagais eksāmenu laiks, lai gan mūzikas skolas eksāmeni un arī izlaidums gar muguru, tad vēl priekšā trīs skolas eksāmeni.. Tad sāksies vasara pilnā krāšņumā, kura beigsies septembrī ar smago operāciju, kad gadu būšu mājmācībā un gulēšu gultā, bet par to gan jau citreiz..
Es jau zinu, slinkoju te blogā dikti, bet skola prasīja tik daudz pūļu, ka reizēm miegam laika aptrūkās. Tagad vairs tikai šī un divas nākamās nedēļas un tas viss būs uz kādu mirkli beidzies. Tad sekos neaizmirstamā vasara, kurai plāni ir diezgan lieli, cerams, ka izdosies... :) Tomēr, ja kādam ir piedāvājumi kādam neaizmirstamam pasākumam vasaras laikā, tad dodiet tik šurp! ;)
Centīšos pildīt tālāk savu 101 lietu, kas nu jau samazinājusies uz 89 lietām. 
Un kā tev sokas ar savu 101 lietas sarakstu? :)




21 janvāris 2014

Par to, kas šobrīd notiek...

Mākslinieciskā bilde no jaungada salūta.
Pirmā gada mēnesis jau gandrīz cauri. Un kā tad ir ar tām lielajām apņemšanām? 
Viss jau notiek, bet tikai pamazām. Grāmatas lasītas. No Twitter jau lēnām cenšos atradināties, nu reizēm jau iemetu aci, bet retāk kā iepriekš. Pietam, 101 lietas saraksts arī turpinās. Piemēram, šobrīd aktuāls punkts par piedalīšanos 3 novada olimpiādēs. Divas jau aizvadītas. Fizikas novada olimpiādē nopelnīta atzinība, bet latviešu valodas olimpiādes rezultāti vēl tikai gaidāmi. Pie olimpiādēm varētu arī pieskaitīt angļu valodas runas konkursu, kuram šobrīd cenšos sagatavot runu. Jā, esmu „mazliet” apslimusi, tāpēc šobrīd dzīvojos pa māju, lai piektdien konkursā spētu labi norunāt savu runu. Tāpēc ceru, ka piektdien turētu par mani īkšķus. ;) Arī savus sapņus cenšos pildīt, pat tik vienkārši – godprātīgi pildot skolas uzdotos mājasdarbus, lai ar teicamām atzīmēm pabeigtu skolu. :D No bloga atdzīvināšanas gan diezko nesanāk, mamma jau tirda visu laiku,ka blogā neesot nekā jauna. Ko lai dara? :D

Bet kā gan jums visiem iet ar savu
apņemšanos pildīšanu? Visam jānotiek pamazām, bet ļoti nopietni. Tāpēc savu īso rakstu beigšu ar novēlējumu jums:

Lai Jūsu vissmalkākie un gaidītākie sapņi piepildās tieši tad, kad Jums tas visvairāk ir vajadzīgs!

03 janvāris 2014

Ludovico Einaudi

Ludovico Einaudi ir Itāļu pianists un komponists. Komponējis arī filmām, pazīstamākās: The Intouchables (2012), I'm Still Here (2010)Doctor Zhivago (1965), Acquario (1996). (uzklikšķinot atvērsies filmas "reklāma" iekš youtube.com). Ir arī 11 solo albumi klavierēm ar orķestri. (Info no Wikipedia.com)
Nevaru ar jums nedalīties šajā mūzikā. Patiesībā šo komponistu man parādīja mamma, esot atradusi kādā blogā. Bet tas bija sen. Tagad es to klausos katru dienu un "iemīlos" tajā katru reizi arvien vairāk. Rada mieru, bet tai pat laikā satraukumu. Apburoši vai ne?








01 janvāris 2014

2014.

Tas brīdis ir klāt! Jauns gads, jaunas apņemšanās, jauni mērķi... Šī gada iespējas ir tik plašas. Mērķu ir tik daudz, vēlmju tik daudz. Šo gadu esmu sākusi darot to,kas man patīk. Ar fotoaparātu ķerot salūta mirkļus un tad jau no ideju priekiem iedvesmojos šeit: iHannas blog un tapināju sev plānotāju. Tādu vienkāršu, mīļu un personisku. Par to nedaudz vēlāk, kad būs gatavs.. ;)
       Bet turpinot par tiem mērķiem... Tādu ir daudz. Gan muļķīgi,gan nopietni, gan sapņaini, gan īstenojami.. Piemēram: adresē Goodreads.com ir grāmatu lasīšanas izaicinājums. Jau pagājušajā gadā pieņēmu šo izaicinājumu un uzstādīju savu mērķi 12 grāmatas.. Protams, lielā slinkuma un laika trūkuma dēļ, netiku pat tuvu šī izaicinājuma pievarēšanai. Izlasītas tikai 4 grāmatas. Kauns, kauns. Šogad centīšos laboties un uzvarēt pati sevi,izlasot vismaz  12 grāmatas. Sāku jau šodien. :D Pārnākot mājās no jaungada balles aptuveni 6:30 man nenāca miegs un es sāku lasīt grāmatu. esmu jau pie 12 lapaspuses. Mērķis ir reāls un pat ļoti īstenojams.
      Mans nākamais mērķis būtu izpildīt vismaz 15 lietas no sava 101 lietas 1001 dienā saraksta. Šobrīd saraksts kustās uz priekšu ļoti lēni, bet laiks tomēr iet.. Tas nekad neapstājas.. ;)
      Kā nākamais šī gada mērķis varētu būt atrisināt savu atkarību no twitter un facebook nepārtrauktas pārbaudīšanas. :D Smieklīgi, vai ne? Tas ir kā niķīgs paradums. Bet tai pat laikā varētu darīt kaut ko noderīgāku. Piemēram, palasīt grāmatu :D
       Vēl viens mērķis - ļoti sapņains un miglā tīts - sākt darīt kaut ko savu sapņu īstenošanai. Piemēram, internetā studēt kādus bezmaksas foto kursus, vai dienā vismaz 10 minūtes trennēties spēlēt ģitāru. Ir pagājis pietiekoši ilgs laiks, kad neesmu darījusi neko tādu, kas virzītu uz priekšu.
        Protams, viens no mērķiem ir vairāk atdzīvināt savu blogu. Jo tas ir nožēlojami, ka te nav īpašu ziņu :D Ok. Es labošos..
        Pagaidām šie ir mērķi, kurus es centīšos izpildīt uz visiem 1000% Noteikti, šiem pievienosies vēl daudzi citi mērķi. Bet par to citreiz.. ;) Kādi ir tavi mērķi?
 Tev šogad novēlu 365 burvīgas dienas, 52 neaizmirstamas nedēļas, 12 apburošus mēnešus un 4 debešķīgi skaistus gadalaikus... Lai piepildās visi Tavi sapņi, mērķi un vēlmes. :)