Viss reiz beidzas.

Pāris dienas atpūtusies slimnīcā, sapazinusies ar jauniem cilvēkiem un izlasījusi pāris grāmatas skaistā otrdienā es devos mājās. Cik nu mājās, ārā no slimnīcas. Tikai ar nelielu nosacījumu no daktera puses -ja palikšu Rīgā. Ja nu tomēr tās sāpes atgriežas? Saņemu nedaudz pretsāpju tablešu un arī vienu zāļu recepti. Un laimīga dodos prom. Un saprotiet-  atkal notikums, kas notiek pirmo reizi mūžā -- es braucu ar taxi! :D hahah, nekas īpašs? Bet tomēr patīkami izmēģināt kaut ko jaunu.
6.oktobrī atgriežos savā mīļotājā BKU slimnīcā (tiem, kas nezin BKUS = bērnu klīniskā universitātes slimnīca) tikai šoreiz uz vienkāršu pārbaudi, lai atrādītos ārstam, ka ar mani viss labi. Un tā jau arī ir. Laiž mani prom un pat atļauj braukt mājās. Pa tiešām mājās. Nekad mūžībā es nebiju gribējusi uz mājām tik ļoti. Kā nu ne, kā nu jā, "sadabūjām" transportu kā tikt, un neticēsiet - pēcpusdienā es iekāpu pati savā mājā, un pati savā jaunajā istabā. Tajā mirklī, tā nebija līdz galam pabeigta. (Gan es kādreiz safotogrāfēšu un palielīšos jums). Likās, ka esmu pārlaimīga! Un tas arī viss, kas man bija vajadzīgs, lai es justos laimīga. Un tāda es patiesi biju!

māsiņas kā krāsiņas