14 decembris 2018

Kad dzīvē gadās paklupt.

Pielika man nedaudz padeni, un es paklupu. Centos noturēties uz kājām un kā paklūpot, nedaudz lieliem soļiem paskriet uz priekšu un beigu beigās noturēties...
Šobrīd es esmu jau izskrējusi lielos soļus un stāvu stabili. 
Mana "padene" tika pielikta 1.decembrī. Tāpēc arī visu laiku bijis klusums. Jo nebija laika, spēka, varēšanas un iedvesmas, kaut ko šeit teikt....

Reiz twiterī es lasīju garu rakstu, par to, kā māte savai meitai vienmēr mācīja, ka jebkurā situācijā, kurā nejūties ērti vai jūties slikti, tu vari aiziet. Ar sekām, kas radīsies, ja aiziesi, varēs tikt galā pēc tam, bet jebkurā situācijā svarīgākais esi tu pati.
Un tad šoreiz pienāca tas mirklis, kad rādās situācija, kurā es sapratu, ka es nevaru palikt. Es nevaru palikt dzīvot dzīvoklī, kurā es nejūtos droši, nejūtos kā mājās un negribu tur atgriezties, bet labprātāk pavadu laiku kur citur. Stress, punķi un asaras, histērija un panika - tas raksturotu to, kā es tur jutos.  Es sapratu, ka šoreiz man ir jādomā par sevi, par savu labsajūtu, par savu laimi, prieku un nerviem, nevis naudu, citiem cilvēkiem vai viņu viedokli. Es pateicu "es rītdien izvācos" un es to izdarīju. Man bija jāmeklē sava vieta, savs stūrītis, kaktiņš, kur dzīvot vēl pusotru mēnesi, kamēr esmu Kambodžā.
Sākums bija smags. Es paliku pa nakti, pie cilvēka kurš mani tajā mirklī bija gatavs atbalstīt. Protams, mana panika un asaras nebeidzās, un vistrakākās histērijas laikā, viņa vienkārši sēdēja man blakus uz grīdas, neteica neko, bet es zināju, ka viņa tur ir un patiesībā es neesmu viena.
Bet gāja laiks, precīzāk 2 dienas, es atradu dzīvokli,  parakstīju līgumu un ievācos. Ja ar vārdu ievākšanās var aprakstīt manu ieiešanu dzīvoklī ar mugursomu, kurā bija dators, divi tkrekli un zobu birste. Pārējās manas mantas vēl bija tur - vecajā dzīvoklī.
Bet kamēr es dzīvoju kaut kur pa gaisu, piedalījos apmācībās un tajā pašā laikā meklēju dzīvokli, mans stress izvilka uz āru manu fiziskās veselības klupšanas akmeni un man sākās stipras vēdersāpes. Bet es jau esmu tipiskais latvietis, un dzīvoju ar domu "gan jau pāries". Viena tablete, divas.. Otrā diena. Gan pāries. Trešā diena. Nepāriet. Varbūt tomēr ir kas nopietns? Apjautājos te dzīvojošajiem par to, kurā slimnīcā kāds runātu angliski. Un tomēr, kamēr universitātē sēžu lekcijā, es saprotu, ka sāpes šobrīd aug augumā un ir jāiet uz to, kas ir vistuvāk. Karaliskā Pnompeņas slimnīca. 
(protams, atskatoties, iespējams, mana izvēle nebija tā gudrākā, bet tajā brīdī es nespēju domāt ar skaidru prātu...)
Uzņemšanā tiek darīts viss, kas pienākas. Arī pēc skata, var redzēt, ka cilvēki zina, ko dara, aparatūra ir jauna, svaiga, nav nekādi aizvēsturiskie akmens laikmeta laužņi un dzelzs laikmeta uzpirksteņi. Rezultātā diagnoze "nenosakāmas sāpes vēderā", izrakstītas zāles un teikums: "ja līdz rītdienas vakaram nepaliek labāk, nāciet atpakaļ".... 
Miniet trīs reizes, kā es jutos? Protams, visu dienu nebiju tajā labākajā stadijā. Sāpēm pievienojās arī reiboņi. Bet esmu cilvēks, kas cenšas izpildīt darbus, kas uzdoti, tāpēc pagāja, kāds laiks, kamēr pabeidzu visu to, ko biju solījusi izdarīt un cilvēki gaidīja uz mani.. Un pēc tam apzinājos, ka ir slikāk kā vakar un nezinu, vai šis būtu mirklis, kad pieturēties pie sava "ai, gan jau pāries"... Tāpēc neskatoties, ka vakars jau tuvojās straujiem soļiem, saucu vien tuktuku un devos atpakaļ uz slimnīcu. Šoreiz cits dakteris pievērsās man un ar nopietnāku domu, veica datortomogrāfiju, un rezulāti tiešām nebija nekas tāds, ko es jebkad mūžā būtu iedomājusies, ka dzirdēšu savām ausīm. Bet ap pusnakti, mani sašpricēja un sāpes mazinājās, un mani palaida mājās, ar papīra lapiņu, ka nākamajā dienā ir pieraksts pie speciālista. Patinam laiku uz priekšu - speciālists veica tālākus izmeklējumus, un teica, ka nav tik traki, kā sākumā varbūt bija licies. Tad nu kaudze zāļu un viena no diagnozēm visam pa virsu arī "gastrīts". Nedaudz vieglāku sirdi un apziņu, ka tagad zinu, kas ar mani patiesībā notiek, es devos prom.

Kā  ir tagad?
Tagad ir vieglāk. Sāpes, visādas - gan fiziskas, gan prātiskās - ir beigušās. Es dzīvoju pati savā dzīvoklītī. Mazā, bet pietiekamā, jo man jau daudz neko nevajag. Vēdera sāpes ir mazinājušās un es mācos sadzīvot ar pārtiku. Nedaudz savādāku kā iepriekš - vieglāku un vienkāršāku, un varu teikt, ka tas tiešām atvieglo dzīvi, ja nav jāpārdzīvo, ka sāp puncītis pēc katras ēšsanas. 

Noslēgumā varu teikt, ka decembris man ir bijis kā īsts pārbaudījums. Un es tā pat zinu, ka Dievs neliek mums virsū vairāk kā mēs spētu panest. Bet, protams, ir mirkļi, kad liekās - nu pilna mugursoma man jau, nav vietas, kur vairs neko ielikt, kāpēc tad tā kļūst arvien smagāka un smagāka, un kalns, kurā jākāpj liekas arvien stāvāks un stāvāks? Bet tas nekas, man ir pieredze kāpt šāda veida kalniņos, un es jau zinu, ko no tā var sagaidīt. Tāpēc, es tik iedzeru vēlvienu karstās šokolādes krūzi, un turpinu savu ceļu augšup.

29 novembris 2018

Par lietām, kuras reizēm piemirstās…

Atpūsties. Atslēgt prātu. Neskaitīt laiku. 

Pagājušajā nedēļā Kambodžā bija valstiskas brīvdienas. Pēc kursa biedru uzaicinājuma pievienojos 3 dienu piedzīvojumā, doties uz vienu no Kambodžas provincēm, lai dotos pārgājienā uz kalna virsotni, gulētu teltī un pabūtu dabā. Protams, tas bija viens no maniem klusajiem sapnīšiem dodoties uz Kambodžu – redzēt īstos džungļus un iziet kādu pārgājienu. Tāpēc saņemot šo uzaicinājumu, metos iekšā piedzīvojumos.
Ceļā ar autobusu pavadījām gandrīz 7 stundas. Kalniem augšā, no kalna lejā, cauri bedrainiem ceļiem un pāri apšaubāmiem tiltiņiem… Sasniedzām ciematu un gidi paziņoja, ka šovakar ir pārāk vēls (precīzāk sakot pulkstens bija 3 pēcpusdienā), lai sāktu augšup kāpienu tāpēc šovakar paliksim pa nakti uz tādas kā pussalas, ielokā no upes. Devāmies pāri pļavai, jeb cauri bizonu mīnētam laukam, un nedaudz cauri džungļiem, nokļuvām pie upes un seko pārsteigums, upei pārbrist nevar, jābrauc ar kayaku. (Kā latviski šis vārds ir? Laiva? )
Pirmo reizi man kas tāds. Nemaz nerunāšu par manu baili apgāzties, iekrist ūdenī un noslīkt. Nu esmu dramatiska, esmu, ko lai padara. 


Kā vēlāk atklājās - izrādās, ka tīri mierīgi var arī izbaudīt šo procesu...

Bet viss kārtībā, droši nokļuvām uz pussaliņas, ar diezgan asām smiltīm, bet pārmaiņas pēc pēdām tas bija tāds superīgs piedzīvojums. Jo smiltis lielākiem kristāliņiem nekā man bija ierasts redzēt.

Taurenis uz smilšu kristāliem.
Vakars pie ugunskura, skaists saulriets, vēl pavizinājāmies ar laivām, pavakarējām ar sarunām, cik nu kāds bija nasks uz runāšanu ar mani angliski, bet tā pat tāds mierīgs un relaksējošs vakars, kas lika izbaudīt mirkli.

Aiz kāda paliek vien slapja vieta.

Nākamajā rītā modos agri, kā esmu pēdējā laikā ieradusi, un izbaudīju rīta miglu virs upes. Saullēktu un svaigu, svaigu gaisu. Prieks, ka varu būt dabā. Bet citi tādi gausi uz celšanos.
Rīta migla virs upes.

Tikmēr mūsu pavadoņi jau pa miglai ar laivu šiverējas un cenšās noķert kādu lomu ar, manuprāt, spiningu. Vakar vakarā brida pa ūdeni un ar durkļiem ķēra zivis – veselas 2gb uzcepa uz ugunskura priekš mumsiem, bet atzīšos, man pārāk smagi likās ēst tādu zivtelīti, kas tikko te peldējusi, bet nu jau grillējas uz uguns. Bet citādā ziņā – iespaidīgas prasmes tādā veidā ko noķert.
Atgriežoties pie rīta…. Ap pulksten 8 visi beidzot samodušies, pavadoņi ķerās pie telšu nojaukšanas un savācam mantas, dodamies atpakaļ uz ciematu, kur mājā, ja to tā varu saukt, mūs gaida saimniece ar brokastīm. Nu precīzāk sakot rīsiem, vārītām olām un vardes gaļas vārījumu.
Saimniece virtuvē gatavo ēst.

Ak cik jauki, manas brokastis – rīsi. Paēduši, visi iekārtojas pa māju un sēž un pļāpā. Es jau nedaudz uz adatām, nu labi, pasēdēsim, lai jau brokastis nosēžas… Stunda paiet, cik tad vēl ilgi sēdēsim, jau pulkstens 10.. Prasu, vai tad mēs ko īpašu gaidam? Atbilde tāda pagausa, nu itkā jau nē… Meitene sāk ko runāt ar mūsu gidu/pavadoni khmeru valodā, visi sāk iesaistīties aktīvā diskusijā. Es tik sēžu un gaidu kāds tad būs rezultāts. Pēc 5 minūtēm, kad jau pārodmāju visus iespējamos vairantus, man tiek paziņots, ka ceļā dosimies plkst 13, ka tagad varu nosnausties.Man kā sitiens pa pieri, nu un ko man tagad darīt 3 stundas? Ne jau es te gulēt atbraucu.

Kursa biedri izmanto laiku, lai snaustu.
Interneta, kurā laiku kavēt nav, grāmatas līdzi nav, papīra un pildspalvas, kur ķēpāties un rakstīt nav, lasīt grāmatu telefonā nozīmē zaudēt bateriju. Sēžu blisinos apkārt. Iet pa ciemu pastaigāt? Tā jau es te balts zvirbulis kā pa skatuvi grozos un visiem jāpievērš man uzmanība, kur nu vēl tā vientuļi vazāties tagad. Nu domāju, ja jau – tad jau, un snaudu. Pamodos pēc 15 minūtēm kā nogulējusi visu pasauli un atkal spriedu, ko darīt tālāk. Beigās vilku botas, gāju tajā virzienā, kur man teica, ka esot vietējā bode. Gribējās ko dzeramu nopirkt. Gāju, gāju, domāju, ka pazudīšu, bet beigās jau atradu to, kas ciemā tiek uzskatīta par tikšanās vietu. Visi sabrauc ar motorolleriem, tusē, iedzer pa kokosriekstam vai kam stiprākam, pārrunā, kas kuram mocim jāpielabo būtu, paķimerējas kopīgi pie kāda no močiem, reizē apspriežot manu parādīšanos pie apvāršņa. Nopirkusi savu aukstu coca colas bundžu, par tādu pašu cenu kā pilsētā, lēnu soli čāpoju atpakaļ vistu un gaiļu pavadīta.

Māja, kur pavadījām laiku un ēdām brokastis.
Saprotu, ka laika vēl ir daudz un nekas vairāk par garlaicību man nav sagaidāms. Sēdēju uz grīdas, ielīdusi ēnā, un sāku skaitīt. Tagad varētu uzrakstīt bloga ziņu, uztaisīt kādu produktu priekš veikala, pārskatīt un sākt montēt jau nofilmēto video gabaliņus, izšķirot uzņemtās fotogrāfijas, pazīmēt, parakstīt, padziedāt, padejot un vēl nez ko pasaulei nozīmīgu izdarīt. Bet tad sapratu, ka pirmo reizi mūžā esmu šajā vietā, esmu džungļu ielokā, mazā ciematā un man ir dots brīvs laiks atpūtai. Ko es domāju par to ko varētu paveikt, un neizbaudu atpūtu? Visu laiku esot dzīvoklī, Pnompeņā, es rakstu šim vai citam blogam, gatavoju veikala produktus, cenšos publicēt reklāmas, plānot nākamos rakstus un produktus un meklēt darba iespējas. 
Izmetu domas no galvas, apgūlos, skatījos caur palmas lapām uz tālo kalna virsotni, ko vēlāk man būs lemts sasniegt, un atpūtos.



25 novembris 2018

Pārtikas cenas Kambodžā 4

Pēc brīvdienām, kad plānoju būt atkal ilgu laika posmu šeit dzīvoklī, devos iepirkt kārtējo pārtikas pircienu. Lai neatkārtotos tas, kas jau ir iepriekš rādīts, tad šoreiz par tām, cenām, kas vēl nav bijušas.
                  



Mazs ananāss 0,80
Nescafe kafija (100gr) 2,80
Kalcija dzēriens (20 pac) 2,00
Piens (nu nav jau īstais riktīgais - UHT, bet šim bija akcija) 1,40
Kafijas piens 0,40
Olas 1,50
Hurmas 1,46
Jogurti (4gb katrs 0,35) 1,40

Kopā 12,76 USD (10,82 EUR)

20 novembris 2018

101 lieta 1001 dienā - 3 saraksti.

3 reizes esmu aizvadījusi 1001 dienu, kurā tiku plānojusi paveikt 101 lietu. Tātad 3003 dienās 303 lietas... Nevienā no 3 reizēm netika paveikti 100%. Bet reizēm, kad kaut ko izdarīju, šķita, ka "tas taču bija manā 101 lietas sarakstā" un skrienot uz blogu izrādās, ka šis punkts nav bijis aktuālajā sarakstā, bet kādā no jau aizvadītajiem...
Kad noslēdzās trešais saraksts, izdarīju secinājumu, ka 1001 dienas laikā katrā no sarakstiem tika paveiktas tikai 33 - 30 - 18 lietas. 
Tad nu šodien man taps apkopojums par lietām, kas vispār ir tikušas paveiktas no šiem 3 sarakstiem šajā laikā līdz šim. 

Pilnu PIRMO SARAKSTU - OTRO SARAKSTU - TREŠO SARAKSTU - var apskatīt spiežot uz tā.



No pirmā saraksta paveiktās lietas pēc 1001 dienas beigām:

12. Uztaisīt sapņu ķērāju
30. Noskatīties 30 filmu (kurš gan var vairs uzskaitīt filmas, kas noskatītas, bet nu 30 noteikti ir bijušas)
31. Izlasīt 21 grāmatu (kopš pirmā saraksta noslēguma ir izlasītas vairāk kā 21 grāmata)
32. Uztaisīt savu sapņu lietu kolāžu
33. Kopā ar vecākiem aizbraukt uz Lietuvas „krustakalnu”
34. Iemācīties peldēt (neteiktu, ka esmu peldētāja, bet kādu mirkli virs ūdens noturēties varu, tik ilgi, ja zinu, ka jebkurā mirklī varu aizsniegt zemi)
43. Aiziet pie zobārsta
45. Gulēt teltī
47. Uztaisīt pikniku kā filmās-uz segas (pēdējais ko atceros - ar Elīnu un Valteru, Vācijā.)
48. Pastaigāties pa parku
51.Z-svētkos tuvākajiem radiem pa pastu nosūtīt paštaisītas z-svētku kartiņas (tas tika iekļauts 2. sarakstā un izpildīts)
60. uzzīmēt pati savu mandalu
62. peldēt lietus laikā (tik tikko peldējos jūrā Kambodžā, kamēr lija lietus)
66. Iestādīt koku (pēdējais ko atceros ir veloekspedīcijas noslēgums 2016.g vasarā)
73. veikt ziedojumu labdarībai
77. aizrakstīt kādam vēstuli ar roku
79. iemācīties nelielu pašaizsardzību (nometnē, kad mācīja bērnus, arī es ko ieguvu)
83. izveidot ģimenes koku (kaut nelielu) (kādā bezmiega naktī tas sāka tapt un šobrīd ir apstājies pie informācijas trūkuma)
85. pagaršot 3 pārtikas produktus ko neesmu ēdusi vai pagaršojusi
87. Sagaidīt saulrietu un saullēktu vienā dienā (pēdējais ko atceros ir 2 dienas atpakaļ, te pat Kambodžā)
95. Iegādāties nepieciešamākās lietas vingrošanai un sākt tās regulāri izmantot (paklājiņš, hanteles, bumba) (nu labi, nav bumbas, bet paklājs un hanteles ir, tikai konkrēti šobrīd neizmantojās, jo nav tiem pieejas)
98.Sākt mācīties braukt ar mašīnu (ne tikai sāku mācīties, bet pat tiesības noliku)

Kopā:22


No otrā 101 lietas saraksta:

4. Nokārtot velosipēda tiesības (tīri tehniski tās tiek iegūtas, līdz ko tiek iegūtas auto tiesības)
8. Aiziet pie friziera
10. Izmēģināt kādu meditāciju
17. Nedēļu celties 6:00 (šobrīd tas man ieradums)
18. Nedēļu katru dienu skriet (trenažieru zālē skrienu)
20. Nedēļu, katru rītu veikt rīta rosmi (trenažieru zāle ir mana rīta rosme)
23. Mēnesi dzīvot kā veģetāriete (veģetārismā nodzīvoju gandrīz 10 mēnešus)
44. Ziemā, uz ugunskura uzcept desiņas (tas ko atceros, ar tēti mežā strādājot.)
46. Nopirkt velosipēdu
70. Iemācīties salikt Rubiku – Kubiku
76. Izveidot vismaz minimālāko dzimtas koku
86. Uztaisīt savu vizītkarti

Kopā: 12 lietas.

Statistiskie secinājumi

3003 dienā no 303 lietām tika paveikta 81 lieta.

Pēc 3003. dienas noslēguma no atlikušajām 219 lietām paveiktas 34 lietas.

Summā no 14.07.2010 līdz 20.11.2018 no uzskaitītajām 303 lietām paveiktas 115 lietas.


Kā jau iepriekš tika minēts, jauna 101 lietas saraksta man nebūs. Tā vietā nāk "Neiespējamais saraksts".

19 novembris 2018

2 mēneši Kambodžā


2 mēneši ir reizē gan īss laika posms, ja skatāmies dzīves garuma nozīmē, un arī ļoti garš laika posms, ja skatāmies, ka tās ir 60 dienas, un viena sestā daļa no gada. 
Šķiet, ka esmu jau pieradusi pie daudzām lietām, kas sākumā šķita jocīgas – tas, ka nav trotuāru, visapkārt atkritumi, ka valoda ir pilnīgi nesaprotama, ka cilvēki uz tevi skatās kā uz ko īpašu, ka visapkārt palmas un reizēm krītoši kokosrieksti.

Braucot autobusā mājup no mana Kambodžas pirmā solo-piedzīvojuma, jeb ceļojuma uz Siem Reap, skatos pa logu un vēroju skatus, kas nu jau ir ierasti. Un prātoju, cik svarīgi man ir saglabāt to tūristisko skatījumu uz šīm lietām un vietām, lai tas nebūtu kas “ai, to jau esmu redzējusi” vai “tas jau pierasts”, jo esmu šeit tikai uz ļoti īsu mirkli. Un, tā kā es cenšos rādīt šo pasaules daļu arī citiem, man ir svarīgi rādīt visu, nevis tikai to, kas man šobrīd liekas savādāks nekā Eiropā. Un, lai vislabāk to izdarītu, man padomā ir lielisks projekts, kuru īstenojot, vajadzētu būt tā, ka esmu sniegusi daudz informācijas tiem, kam ir vēlme, ko vairāk uzzināt par Kambodžu un kas te notiek, bet par to jau drīzumā uzzināsiet.

Kas vēl pa 2 mēnešiem manā dzīvē ir mainījies? Cenšos vairāk sevi kontrolēt. Paralēli manai esamībai Kambodžā, seko diezgan liela birokrātiska problēma, kura tad man ir jāatrisina, un tas man sagādā ļoti, ļoti lielu stresu un nomoka manu prātu. Godīgi sakot, šīs 3 dienas Siem Reap man ļāva atpūsties un aizmirsties no tā visa un izbaudīt brīvdienas. Tāpēc ikdienā man ir svarīgi saņemties, nestresot par to, ko es īsti nevaru šobrīd mainīt. Bet tā jau ir vienmēr – nav vērts stresot, par to, ko nav manos spēkos izmainīt, bet ko darīt ja tāda stresa emocija ir un viņa neiet tā vienkārši prom? Nu nav iespējams nestresot par lietām, kas tik ļoti ietekmē tavu dzīvi tagad un turpmāk. Nav tik viegli, bet ir jācīnās.

2 mēnešu laikā, es ļoti lēnām, un pamazām sāku “likt” sev iepatikt šejienes ēdienu. Un ir lietas, kas man tiešām patīk un garšo un ir lietas, kas nu tiešām nav priekš manis. Domāju, ka diezgan šo manu attieksmi pret ēdieniem pabojāja pirmās divas nedēļas, kad dzīvojām viesnīcā un vakariņas ēdām vienā un tajā pašā restorānā, kas priekš manis nedeva lielu iespēju eksperimentēt un izbaudīt to, kas šajā valstī ir ierasts… Daudz tiek ēstas zivis un jūras veltes – garneles, astoņkāji, gliemji un kas tik vēl ne, - kas noteikti nav pa manai gaumei. Tāpēc es visbiežāk tā pat izvēlos veģetāro variantu, jo tad tiešām zinu, ka varēšu to apēst.. Esmu mēģinājusi arī ēdienus ar vistu – tad gaļa ir ļoti sausa un ļoti minimālā daudzumā, bet cenas atšķirība no veģetārā varianta nav tik minimāla. Arī liellops ir mēģināts – priekš manas izpratnes, tas vienmēr ir ļoti sauss un sīksts, ka jākošļā piecas minūtes. Un arī cena ir augstāka kā veģetārajam variantam. Un tomēr, cenšoties kaut nedaudz rūpēties par pasauli, izvēlos veģetārās opcijas. 

Kas vēl – par apģērbu – Siem Reap nopirku beidzot sev bikses. Tās tipiskās, kādas visi tūristi nēsā – plānas, lielas, plandošas, ar ziloņiem. Uzvelkot tiešām sajūta kā tūristam. Un staigājot pa tempļiem arvien vairāk un vairāk man acīs krita tās saucamās “prieka bikses”, kādas man vienas gb mājās ir. Bet šeit viņas pilnīgi savādāku sajūtu rada. Un biezāks, nopietnāks materiāls. Tad nu beidzot saņēmos un tirgū nopirku. Šobrīd sēžu autobusā ar šīm biksēm kājās, un tiešām jūtos labi. 

Šis tiešām ir tāds mans nelielais “domu izmetiens” par to, kas man šobrīd prātā. Nu nekas nopietns un strukturēts, bet gan viss par un ap, un apkārt. Un izdevās pat publicēt šo prātojumu autobusā - esot pa ceļam uz mājām.


17 novembris 2018

1001 diena aizgājusi.

Savu nu jau trešo 101 lietas - 1001 dienā sarakstu sāku 20. februārī, 2016. gadā.  Nu ir apritējušas 1001 diena. Ļoti maz, kas izdevies paveikt.
Un uzreiz varu atzīt savu kļūdu. Lielākā daļa lietu bija tādas, kas tiešām nav paveicamas, vai arī ja ir - tad nevar izsekot tām līdzi. Nu diezgan muļķīgs šoreiz man tas saraksts bija, bet kāds bija tāds bija. Nu tas ir galā.

Ceļojumi:
15. Londona 1.07.2017

Grāmatas:
16. Izlasīt 101 grāmatu (26/101)
17. Izlasītās grāmatas aprakstīt blogā
29. Nopirkt grāmatu Ieraduma spēks

Mūzika:
32. Blogā atgriezt muzikālās piektdienas
44. Iegādāties Spotify Premium

Kultūra:
45. Muzeji (20.12.2017 Muzejs Emmerich, un mega liels muzejs Essenē ar kursa biedriem)
46. Kino (Allegiant - 24.03.2016)
51. Koncerts (Leģendārā nakts Ogrē, 25.08.18)
56. Zinātnieku nakts (30.09.2016)

Handmade: 
57. Sushi (29.02.2016, 15.03.2016)
59. Ziemassvētku kartiņas radiniekiem (Ziemassvētki 2017 - ar roku grieztas, līmētas kartiņas saviem Mīļajiem un tuvākajiem Draugiem.)

Filmu maratoni:
66. Harry Potter (15. un 16. septembris 2017)

Mācības:
67. 12. klasē vidējā atzīme virs 7 (Bija. Pabeidzu skolu un izlaidumā mani izsauca pašu pirmo.)
68. Online kursi (LU Open Minded kurss „Būt modram un sasniegt mērķi. Psiholoģijas kurss par to, kā neļauties kārdinājumiem”. 4.04. - 10.05)
69. Apgūt Photoshop (13.11.2017 veiksmīgi nokārtots eksāmens universitātē)
71. Vismaz reizi nedēļā klausīties podcast (20/143)
72. Iestāties universitātē (enrolloju 31.08.2017 )
75. Pabeigt Duolingo vācu valodu
77. Nokārtot auto tiesības (29.11.2016)
78. Apgūt kaligrāfijas pamatus

Fitness / veselība:
81. Iestaipīties tik tālu, ka brīvi var aizsniegt zemi, ar taisnām kājām
83. Izpildīt 30 dienu planking challange

Random lietas, kas neietilpst kategorijās:
89. Darbs vasarā (2017. gada vasarā strādāju algotu darbu 5 nometnēs)
96. Nosūtīt vismaz 30 pastkartes (5/30)
99. Galda spēļu nakts (1.08.2017)

Kas paveikts?
Biju Londonā, kā sapņots. Nopirkta grāmata Ieraduma spēks, par ko ilgu laiku sapņoju. Izlasīju arī, starpcitu. Iegādājos spotify premium un vēljoprojām esmu tā kliente. Nevaru īsti iedomāties savu dzīvi bez tā. Esmu bijusi muzejos, kino, koncertos un beidzot par vienu reizi mūžā arī zinātnieku naktī. Sushi gatavoju diezgan bieži, visi datumi šeit nav uzskaitīti - katru reizi kā braucu pie māsas uz Rīgu, visticamāk vakariņās top sushi. Par Ziemmassvētku kartiņām 2017. gada ziemassvētkos tiešām lepojos. Cītīgi sastrādāju tās priekš ģimenes un tuvākajiem draugiem. Filmu maratons tikai viens - mans mīļotais Harijs. Par tām mācībām kā tad tur bija? 12. klasē vidējā atzīme virs 7 tika sasniegta. Online kursus izgāju, photoshopu pat universitātē mācījos, nu jā - mācos universitātē tiešām. Un varu arī vadīt auto, jo auto tiesības man ir. Iestaipīties, tā lai zemi var aizsniegt esmu sasniegusi un diezgan ar to lepojos. Lunkana. Darbs vasarā - jā, jau divas vasaras pēc kārtas strādāju nometnēs un patiešām izbaudu to laiku, jo tas ir tas, kas piepilda manu sirsniņu. Galda spēļu nakts arī ir bijusi ar manu iecienīto monopolu.

Kas tika iesākts, bet nepabeigts?
101 grāmata netika izlasīta pa 3 gadiem. Arī ne visas no tām tika pierakstītas blogā. Par to žēl, bet zinu, ka goodreads gan visas cenšos atzīmēt. Atgriezt muzikālās piektdienas - kādreiz bija daudz un katru nedēļu, šobrīd kaut kā nav sajūtas, ko tādu turpināt darīt. Podcastus klausos bieži. Bet tas man tā periodiski - tad klausos daudz, tad nemaz. Esmu izvēlīga uz podcāstiem, ko klausīties. Latviešus galīgi neklausos, kaut kas tur nav - vai arī neesmu atradusi tādu, kas man patiktu. Varbūt ir kādi ieteikumi? Pabeigt duolingo vācu valodu - arī periodiski sāku darīt, tad atkal pametu novārtā, atkal sāku un tā līdz galam arī neesmu tikusi. Kaligrāfijas pamati man iesākti ar tādu online ķēmošanos - skatos bildes un video un pati ko ķeburoju. Neuzskatu, ka esmu apguvusi pamatus (pagaidām). Planking challenge - tālākais, laikam bija 25 dienas. Līdz 30 neaizsniedzos.  Pastkartes reiz pa reizei sūtu kādam, bet vai esmu 30 nosūtījusi - šaubos, jo krustiņus uz sienas nevelku...

No 101 lietas paveiktas 18, iesāktas 8.
Procentuāli 17% no saraksta tika izpildīti. MAZ

Kā salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem?

Pirmajā sarakstā no 14.07.2010. līdz 11.05.2013. tika paveiktas 33 lietas (bet pa vidu notika diezgan negodīgs un neapdomīgs saraksta "update" kas principā nošmauca visu būtību)

Otrajā sarakstā no 25.05.2013 līdz 20.02.2016 tika paveiktas 30 lietas.


Tātad redzams, ka šis trešais saraksts bijis visneveiksmīgākais.
Interesanti ir tas, ka reizi pa reizei savās ikdienas gaitās ko paveicu un domāju, eu bet šitas taču man bija 101 lietas sarakstā - skrienu uz blogu un skatos - nav. Tad sapratu, ka tas bija manā vecajā sarakstā un tā arī nekad netika paveikts...

Kaut kā noslēgums vienmēr ir apvīts ar jocīgām sajūtam. Šoreiz laikam vairāk nedaudz skumjas, jo lielākā daļa lietu netika paveiktas..
Nākamā 101 lietas saraksta arī nebūs. Jo tā vietā nāks "Impossible list" jeb neiespējamais saraksts, kurš nekad nebeidzas, jo katru reizi kā tiek paveikta lieta, tās vietā iestājas jauns - nedaudz augstāks - mērķis. Un tad par to - ŠEIT



15 novembris 2018

Kā sviestmaize izlaboja manu rītu.

Es tik ļoti esmu garastāvokļa cilvēks. Viens teikums, viens sīkums var man nosist omu uz visu dienu, ja ne pat divām. Tā kā tāda jēla ola – iebaksti un dzeltenums pārplīst. 
Tā kā lasu grāmatu par to laimes projektu, un metu plānus savējam, domāju, nu ko es tā baigi labi varēšu saplānot, jāpamēģina dažas lietas jau tagad.
Šorīt pamodos pēc briesmīga nakts murga. Un kā jau pēc spilgtiem murgiem, tie no prāta neiziet nemaz tik ātri, un šķiet, ka tas ir tiešām noticis, un kā tagad ar to visu sadzīvot, bet apzinies, ka tas taču bija tikai sapnis. Bija plkst. 6, šobrīd man tas ir ierastais laiks kad pamostos un 98% gadījumu arī uzreiz ceļos augšā, jo tas ir pēdējais mirklis, kad notvert svaigu gaisu uz balkona.  Bet šodien es jutos tik slikti un kaut kā fiziski visi muskuļi jutās noguruši domāju, ka jāpaguļ vēl.

Pamodos pēc stundas, slapja (jo uzlec saule un cauri visiem aizkariem tieši spīd man virsū un cepina), vēl vairāk nogurusi, tagad nu jau dusmīga uz sevi, ka ļāvu gulēt vēl vienu stundu un tas nav devis neko pozitīvu un tikai esmu pazaudējusi vienu stundu brīvības internetā, kad varu viena pati sēdēt virtuvē, bez cilvēkiem staigājot man apkārt un pētot ko es datorā daru. 

Un tajā brīdī es apstiprināju savas domas, par ko spriedelēju vakardienas vakarā. Ka līdz ar manu jauno ieradumu celties 6, es beidzot esmu apgriezusi kājām gaisā lietu, ko es vienmēr gribēju apgriezt – tas ir – vienmēr mana iedvesma darīt lietas, radīt un plānot projektus, rakstīt kaut ko, plānot, veidot, filmēt, fotografēt uznāk uz 11 naktī. Tad kad normālam cilvēkam būtu jāiet gulēt. Bet šobrīd, kad pamostos 6 un pirmais ko izdaru ir skrienu uz balkona ieelpot dzīvi, jeb vienu elpu svaiga gaisa, tad uzreiz sanāk man mirklis un laiks būt produktīvākai. Plusā tas, ka Latvijā ir tikai 1 naktī, nozīmē to, ka man neviens nerakstīs, nezvanīs un nespiedīs like manām bildēm, kas man dod laiku brīvu no telefona paziņojumiem, kas mani atvilktu nost no darba. Un vakarā jau ap 22 varu likties uz auss, jo ir dienā paveikts, kas labs un klāt ir pozitīva, padarīta darba sajūta un patiess nogurums, kuru var apbalvot ar kārtīgu miegu.

Bet par to garastāvīgumu taču gribēju runāt. Jā, nu pamodos galīgi negarastāvoklī, dusmīga uz sevi un uz visu pasauli. Blakus pie spilvena tā arī stāv grāmata un sapratu, nu ir tas laiks izmēģināt sevi, pirms projekta sākuma. Domāju, ko Gretšena darītu šajā situācijā? Viņa sāktu rītu ar pozitīvas dziesmas dziedāšanu skaļi. Labi, ņemu telefonu, austiņas un slēdzu, bet protams, austiņām tukša baterija (bluetooth austiņas). Nu tagad domājot liekas nieks, tajā mirklī sadusmojos, ka redz pat “austiņas” ir pret mani pagriezušās. Domāju tālāk, viņa izturētos tā, ka ir laimīga, tik ilgi līdz patiešām jutīsies laimīga. Labi, kā izlikties, ka esmu laimīga? Gāju uz balkona, bet tur zem balkona mājas sargātāji mazgāja veļu, skaļi bļaustījās un klaigāja viens uz otru no viena stāvlaukuma gala uz otru. Kur tad šādā brīdī laime?

Nu ne jau šeit. Apģērbos, saklāju gultu, atstāju balkonu līdz galam vaļā, ieslēdzu griestu ventilatoru uz visātrāko režīmu, lai izvējojas viss gaiss no istabas un cits gaiss no āras ienāk iešā, un gāju uz virtuvi vārīt kafiju. Iznācu virtuvē, kas kā vienmēr piepildīta ar visādām smakām no blakus dzīvokļiem caur “gaisa nosūcēju” un pa durvju apakšas šķirbu – atvēru lielo balkonu līdz galam vaļā un ieslēdzu abus gaisa ventilatorus uz ātriem režīmiem. Šāda ir mana sistēma, kā ātri dabūt kaut nedaudz gaisa iekšā dzīvoklī – no lielā balkona uz manas istabas balkonu cenšos izveidot vējam labu skrejceļu. Reizēm strādā, reizēm nestrādā.

Labi, atgriežoties pie tās laimes. Leju ūdeni tējkannā un saprotu, ka tas tulīt beigsies, un šoreiz nav mana kārta to pirkt, tāpēc neliela vilšanās, ka līdzās dzīvojošie cilvēki par to īpaši nerūpējas… Bet nu labi, man pagaidām vismaz pietiek. Bet nu kā nojaušat, laimi tas nepapildināja. Kamēr vārās ūdens sāku prātot, ko šorīt brokastīs gatavot? Pārtikas krājumi ir patukšojušies, jo rīt braucu prom uz dažām dienām, un nevēlos neko pirkt, lai pa prombūtnes laiku nesabojājas. Un pie tam, šajā negarastāvoklī viss kas iespējams pagatavot, jau apnicis, jo visas manas variācijas jau izspēlētas pēdējā laikā vairākkārt. Bet nu sapratu, ka sviestmaize ar gurķi būs tas kas iedos kaut nedaudz laimes.

Un te nu sākas laimīgais stāsts. Es uztaisīju kafiju. Un neapdedzinājos pie pirmā malka. Domāju, re kāda laime. Grauzdēju maizi uz pannas. Reizēm izņemot tikko no saldētavas, viena puse izdodas skaista, otra puse pielīp pie pannas. Šoreiz nepielipa. Domāju, re kāda laime. Mizoju gurķus, un skatos, ka abi divi vēl labi, un pat nav sākuši vīst. Domāju, re kāda laime. Apgrauzdētajām maizēm no sviesta klucīša birstinu virsū sviesta pārsliņas, jo no ledusskapja tikko izņemts sviests nesmērējas viegli, un tikko uz karstas apgrauzdētas maizes ticis, sviests sāk kust. Domāju, re kāda laime. Sviestmaizes gatavas, kafija gatava, apsēdos pie virtuves galda, paņēmu datoru un pat internets strādā un var atvērt vismaz e-pastu pārbaudīt. Domāju, re kāda laime. Ēdu savu sviestmaizi un domāju, re kāda laime. Visa mana laime slēpjas ēdienā.
Nezinu, cik riktīgs vai neriktīgs cilvēks esmu, ka ēdiens man sagādā tik ļoti lielu prieku. Laikam tāpēc vien es ēdu kādas 5 reizes dienā, lai to laimi pavairotu, jo godīgi runājot, nu izsalkums mani nepamet 95% no diennakts. 

Bet atkal un atkal atgriežoties pie tās laimes. Kas tā tāda ir? Kur viņa slēpjas? Vai tiešām mana laime ir ēdienā? Vai varbūt ēdiena gatavošanā? Kas to lai zina…
Laimes projekts drīzumā…





14 novembris 2018

Nākamais 101 lietas saraksts?

Tā kā mans 101 lietas saraksts tuvojas noslēgumam, ir aktuāls jautājums, ko darīt tālāk…Vai būs nākamais 101 lietas 1001 dienā saraksts?
Reiz atpūtas mirklī skraidot pa “pinterest” uzdūros šim attēlam: 100 lietas, ko izdarīt pirms nāves. Tādu internetā ir daudz un dažādi, visādos izmēros, izskatos, krāsās, fontos un burtu lielumos.. Bet šo kaut kā sāku lasīt, un aizdomājos, par to ko es esmu jau paveikusi savā dzīvē konkrēti no šī saraksta.
(attēls sliktā kvalitātē, bet salasīt varbūt var...)

Attēls no šejienes



2. live at least in 2 different countries with completely different cultures – Dzīvot 2 valstīs ar pilnīgi savādāku kultūru. Darīts. Esmu dzīvojusi Vācijā, kas jau ir ļoti atšķirīga no Latvijas. Un šobrīd esmu Kambodžā kas ir tieši pilnīgi atšķirīga kultūra, cita zeme… 

3. Solve a rubiks cube – salikt rubika kubu. Varu 1 minūtē. Cenšos uzlabot šo rezultātu.

4. Learn at least one foreign language. Iemācies vismaz vienu svešvalodu. Kaut ko pateikt varu 5 valodās – latviešu, angļu, vācu, franču, krievu. Pilnībā pārvaldu latviešu un angļu. Pārējām 3 protams ir kur augt.

13. Fly an airplane. Lidot ar lidmašīnu. Esmu – pie tam vairākas reizes.

14. Give a public speech. Sniedz publisku runu. Esmu runājusi gan lielāku, gan mazāku cilvēku kopumu priekšā. Lielākais varētu būt mans izlaidums? Nezinu… 

19. Ride a motorcycle. Braukt ar motociklu. Šo es skaitu 50%. Jo es braucu ar rolleri, kas nebūtu skaitāms kā motocikls, bet priekš manis tas jau ir liels sasniegums. Pirmo reizi to darīju tieši šeit – Kambodžā.

20. Sing to an audience. Dziedāt publikas priekšā. Domāju, ka neskaitāmas reizes ir dziedāts daudz un dažādi. Arī karaoke. Bet ekskluzivāk jau ir tiem, kas ar mani brauc kopā mašīnā, tad ir mans privātkoncerts.

22. Have your own business. Izveidot savu biznesu. Ir man savs online veikals, pie kura šobrīd ļoti aktīvi strādāju un cenšos attīstīt.

24. Own a pet. Mājdzīvnieks. Mājās ir mums bijis pat kaķis. Bet arī papagailīši bija, Reizēm aizdomājos par to, ka gribētu atkal papagailīti, kas vienmēr čivina. Nekad nav klusums…

30. Learn how to make sushi. Iemācies taisīt sushi. Nu tas jau laikam vairs nav noslēpums, ka esmu savas ģimenes lielākais sushi meistars. 

46. Learn how to play musical instrument. Iemācies spēlēt mūzikas instrumentu. 9 gadi mūzikas skolā izskaidro sevi paši. Māku spēlēt klavieres un ģitāru, ja vajag, arī bungas.

53. Plant a tree. Iestādi koku. Ir jau senas bildes, kur ar tēti kopā esmu kociņus stādījusi, bet laikam pēdējais ko atceros, ir veloekspedīcijas noslēgumā 2016. Gadā stādījām kociņus Bērzaunē.

60. Go to your favourtie band’s concert. Aizej uz savas mīļākās grupas koncertu. Par grupu nezinu, bet Ellie Goulding dzīvē esmu redzējusi.. Gribās vēl… 

70. Go camping. Doties “kempingot” jeb gulēt ārā. Liels piedzīvojums bija 2017. Gada vasarā, kad 2 nometnēs ar bērniem palikām pa nakti mežā, mācījāmies taisīt sev vietu, kur gulēt, iekurt ugunskuru un vēl šo to… Gribētos atkārtot, ļoti ļoti…

93. Travel at least once by train. Ceļot ar vilcienu vismaz vienu reizi. Nu ar vilcienu visur kur esmu vizinājusies un gana daudz, sākot ar Madona-Rīga, līdz Duisburg-Dortmund un beidzot ar Phnom Penh-Kampot.

96. Travel by yourself. Ceļot viena pati. Esmu ceļojusi uz Spāniju viena pati. Bet tas bija projekta ietvaros, nevis kā vienkārši tagad un šeit nolemts ceļojums vienatnē… 

97. Ride a horse. Jāt ar zirgu. Atceros, ka vectēvs vedot zirgu uz ganībām sēdināja mani zirgam mugurā…

Un ir divi punkti, kuri tiks izpildīti tuvāko 2 mēnešu laikā – 
37.Spend Christmas on the beach. Pavadīt ziemassvētkus pludmalē.
77. Visit Angkor Wat. Apmeklēt Angkor Wat templi, kas ir šeit Kambodžā.


Liekas tādas itkā mazas un niecīgas lietiņas, bet patiesībā, ja kārtīgi aizdomājas, kas tik nav darīts jau pa šo laiku kamēr esmu te. Uz Zemes es domāju. 20 gadu laikā paveikts daudz, un ja iedomājas, ko es tik vēl neizdarīšu? Galīgi galva noreibst.

13 novembris 2018

Pārtikas cenas Kambodžā 3

Vēlreiz par tām pārtikas cenām. Pirkumi no veikala Lucky Market. Nu varētu teikt ir tāds laimīgais veikals, jā, jo mana laime izpaužas lētos dārzeņos. 


Kāposts 0,40
Vistas nūdeles 1,15
1 kg bekona 9,60
Piparmētru infūzija 2,60
Burkāni (0,74; 0,78; 0,54) 2,06
Brokolis 0,60
Sviests 1,70
Fanta 0,35
Gurķi (0,46; 0,51) 0,97
Sīpoli 1,00
Āboli (6bg) 4,80
Banāni (1,116 kg) 2,21
Garšvielas 1,80
Zemesriekstu sviests 3,50
Šokolādes batoniņi (4x0,25) 1,00
 Kopā - 33,74 USD (28,62 EUR)

1kg bekona es neapēdu viena, nesatraucieties. Tas tiek dalīts ar Maiklu, ar ko dzīvoju kopā dzīvoklī. Sadalam iepakojumu mazās porcijās un saldējam. Pēc vajadzības var izņemt un uzreiz uz pannas atsaldēt un izcept. Tā man šobrīd vienīgā gaļa ko lietoju. Un tā pat, ne katru dienu... Reizēm prātoju par vēlmi atgriezties atpakaļ veģetārajā dzīvesveidā, bet to dzīve vēlāk rādīs kā nu būs... 

Maize "Brown" beķerejā - 1.35 dolāri... Protams, dārgi, jā, bet pilngraudu maize, šķēles vidēja lieluma. Reizēm jau var papriecāties un nopirkt maizi, apgrauzdēt uz pannas un uztriept zemesriekstu sviestu un laimīgi nograuzt skatoties multfilmas televizorā. Reizēm var...

Kā es sevi beidzot ar grāmatu lutināju…

Jau ilgu laiku kopš esmu Kambodžā, visu laiku gribās lasīt. Līdzi man ir tikai viena grāmata un Bībele. Līdz paņemtā grāmata nu ir extra garlaicīga un nemaz nav pa manam prātam, bet reizēm, kad iesāk tad palasu uz priekšu, bet nu tā reti.. Lielajā iepirkšanās centra Aeon mall kur reizēm aizbraucu ir grāmatnīca. Katru reizi tur ieeju, klīstu gar plauktiem un domāju, nu ja kas acīs iekritīs, tad paņemšu priekš sevis. Protams, grāmatas krita man virsū un skrēja pakaļ, tikai tās cenas galīgi neriktīgas. Lētākas par 25 dolāri bija grūti ieraudzīt…
Tad nu dažas dienas atpakaļ saņēmu ielūgumu uz bērna dzimšanas dienas ballīti. Puikam paliks 6 gadi, vajag taču dāvanu. Braucu uz Aeon lielo centru un skatījos gan rotaļlietas, gan niekus, gan grāmatas. Tā kā nezinu vai puika lasa, vai runā angliski ar grāmatām bija riskants solis. Bet atradu vienu perfekti piemērotu – ar supervaroņu figūriņām, iekšā galda spēle un vēl dažas lapas ko palasīt. (Starp citu, puika bija sajūsmā un visiem lielījās, tā ka es trāpīju pareizi). Bet nu ja jau vienu pirkumu grāmatnīcā veikšu, kā tad atstāšu sevi novārtā? Nu un tad es gāju pie plauktiem, vēroju, kura grāmata man lēks virsū. Un šoreiz kā par brīnumu, lēca arī lētākas, tā ap 20, 16, 15 dolāriem.. Bet nu neviena ne līdz galam. 
Tad nu beidzot ielēca man Gretchen Rubin grāmata “The Happiness project”. Mamma viņu lasījusi, teica, ka man arī jāizlasa, bet man kaut kā vienmēr ir vēlme lasīt (nu ja tas reāli iespējams) autora oriģinālvalodā. Jo ļoti bieži daudzas lietas, nianses, sīkas detaļas tulkojot tiek pazaudētas. Un te nu viņa bija – nieka 11 dolāri. Protams, skriešiem uz kasi un laimīga braucu mājās. 

Protams, sākot lasīt, jūtos iedvesmas pilna un gatava sākt rīkoties jau šodien. Bet domāju, ka sekošu pašas autores piemēram un pirms tam radīšu kolosālu plānu pie kura turēties. Šobrīd ir novembra vidus, kas man ļauj divus variantus – gatavošanās periodu iekļaut 2 nedēļās un sākt savu projektu ar Decembri, vai gatavošanās periodu iekļaut 6 nedēļās un sākt ar Janvāri, tieši, kā pati autore ir rīkojusies. 
Protams, zinu jau uzreiz, ka ne viss tas, kas ir grāmatā tiks iekļauts arī manā projektā, bet tur jau tā laime, ka projekts ir MANS projekts un es varu ar to darīt pilnīgi visu ko es vēlos. Varu izveidot savas kategorijas, varu izveidot savus rituālus, apņemšanās, darāmos sarakstus un visas citas lietas. Un ja arī man kaut kas no tā neizdosies, tad es varēšu vērtēt to ko ES darīju nepareizi, nevis kas manā projektā bija aplams.

Tas nu tāds intriģējošs ievads. Turpinājums šim visam noteikti sekos, jo patiesībā jau ir tā, ka blogu rakstu tikai sev (un mammai un tētim). Un tas tiešām man vienkārši kā rīks “publiska dienasgrāmata”, kas patiesībā jau ir orģinālais blogu mērķis…





11 novembris 2018

Pašapkalpošanās beķerejas

Kambodžā beķerejas ir dažādas - tādas kā kafejnīcas ar beķereju kopā, kur var nopirkt arī maizi, garās bagetes, bulciņas un visu citu, un pie reizes iedzert tēju vai nopirkt kafiju līdziņemšanai.
Bet ir arī pašapkalpošanās beķerejas - par tām šoreiz arī stāsts.
Tātad, pie ieejas vai kaut kur pa vidu, stāv paplātes un "standziņas". Ilgi domāju kā šo darbarīku nosaukt, paldies mammai, kas izdomāja šo piemēroto apzīmējumu. 
Tātad, ņem savu paplātīti un standziņas un salasi savas bulciņas, maizītes, kūciņas, cepumiņus. Pie kases katrs tiek skaisti iesaiņots (jā, protams ne zero-waste) plastmasas maisiņā. Ja labi palūdz, tad saliek arī visas maizītes vienā, jo nu, jārūpējas taču ir par savu Zemi...


Maizītes izvietotas šādos skaistos (man šķiet) plastmasa plauktos, sakapīšos, viss labi apskatāms un tad arī pēc vajadzības, izmantojot standziņas - paņemams. Cenas dažādas. Protams, dārgāk kā mums "rimčikā" vai Madonas "šlāgera beķerejā"... No manas paplātes "Dāņu kanēļmaize" 0,80 centi, mandeļu maizīte 0,90 (bet baigi izcila) un vietējā bulciņa ar pupiņu pildījumu 0,60 centi.
Pirmo reizi ēdu saldu maizīti ar sāļām pupiņām viducī. Sajūtas bija divos virzienos - "cik jocīgi" un "cik garšīgi"!


06 novembris 2018

Pārtikas cenas Kambodžā 2

Pirmajās nedēļās ierodoties Kambodžā dzīvojām viesnīcā un tur nebija virtuves, kur gatavot, tāpēc liela naudas summa aizgāja restorānos un kafejnīcās. Ievācoties dzīvoklī, kur bija virtuve un iespēja gatavot, domāju nu tik ietaupīšu naudu, jo gatavošu mājās. Sanāca lētāk, bet tā pat vēl dārgi. Tad aptvēru savu kļūdu, ka tā kā rokās ir nauda un pietiekoši, pirku to ko sirds kāroja, reizēm nopirku un visu apēdu tajā pašā dienā. Nu neko nevar padarīt, man ļoti patīk ēst un arī gatavot. Dienā ēdu vismaz 4 reizes. Daudz priekš mazas meitenes. Bet kaut kā man vienmēr ir izsalkums, kas īsti nav kontrolējams. Pie tā būtu jāpiestrādā. 
Bet nu atklāju savu kļūdu un sāku iepirkties apdomīgāk un atradu veikalus, kur var atrast lētākus produktus, kur ir akcijas un nocenotas preces, kam drīz beigsies derīguma termiņš.
Un tā, kā eju uz trenažieru zāli un redzu diezgan strauju progresu savā muskuļu pieaugumā, negribās to visu zaudēt saēdoties šokolādes cepumus. (nu reizēm var) bet tagad ar saldumiem aizraujos ļoti ļoti minimāli. Šokolādi nepērku, jo ļoti dārgi. Reizēm tieku pie gabaliņa, kad Maikls padalās, bet tā tik un tā ir pati tumšā šokolāde, kur īsti nekāda prieka nav, tāpēc vairāk atsakos nekā piekrītu. Sapņoju par lielo Milkas šokolādi ar karameli. Uhh. Bet nē, nē, nē, nevar aizrauties ar sapņošanu.
Nu tad atgriežoties pie ēdiena. Lielāko manu ēdienu sastāda dārzeņi. 
Jo kā atklājās pārtikas nepanesamības analīzēs ko paspēju uz ātro izdarīt kamēr biju Latvijā, manam organismam nepatīk ne piens, ne olas. Kas to būtu domājis? Manas mīļākās brokastis esot Vācijā - omlete ar saldētiem dārzenīšiem. Nu sanāk par to aizmirst, piens 4 dolāri litrā, un olas arī gana dārgas. Bet par dārzeņiem runājot, atšķirībā no iepriekšējās ziņas par pārtikas cenām, esmu atradusi bodes, kur mani mīļie kartupeļi ir atrodami lētāk. bet šoreiz foto nav kartupeļu.


Ātrās nūdeles ar vistas garšu (5 pac) - 1.15 USD
Emmental siers (ar 50% atlaidi atļāvos reiz par visām reizēm) - 2.60 USD
Auzu pārslas (800gr) - 3.50 USD
2 paprikas - 0.88 USD
Tomāti - 0.96 USD
Gurķi (2 iepakojumi) katrs - 0.55 USD
Konservētas pupiņas tomātu mērcē - 1.35 USD (lētākais ko esmu šeit atradusi)
Burkāni (3 paciņas dažāda izmēra) kopā - 1.51 USD
Sīpoli (4gb) - 1.12 USD
Kopā 13.63 USD (11.49 EUR)

Auzu pārslas ar medu un kanēli un vienu ābolu man ir visbiežākās brokastis. Jo ātri un uzpilda vēderu ar siltumu un arī enerģiju. Pusdienās no šī būtu zupa - mazs gabaliņš ķirbja no iepriekšējā pirkuma (maza ķirbīša pusīte pa 0.29 USD), burkāns, apcepts sīpols, kāds kartupelis un nedaudz no saldētās dārzeņu pakas (burkāns, zirnis, kukurūza) un vēl maza saujiņa rīsu.
Vakariņās apēstu palikušo zupu. Pa vidu tam visam pa reizei kāds gurķis uzkosts un noteikti daudz, daudz parastās lipton tējas ar citronu ar medu. Neesmu skaitījusi, bet šķiet, ka pasākusi esmu dienā vismaz 5-6 krūzes tējas izdzert, ja esmu mājās un nekur nav īpaši jāiet.
Bet nu iepirkšanās dienā izlutināju sevi kārtīgi - makaroni ar sieru un pupiņām tomātu mērcē.
Reizēm ēdu un domāju, cik muļķīgi, ka labs pašas gatavots ēdiens var sagādāt tik daudz prieka.
Teiktu, ka šobrīd esmu iekāpusi tādā gana veselīgā ēšanas ritmā, saldumu nav, gaļas daudz arī nav. Nu jā, vienīgi tie mūsu sauktie "roltoni" būtu pie neveselīguma pieskaitāmi, bet nu to es skaitu, kā ietaupījumu uz ātru maltīti - sanāk ap 23 centi par maltīti, kas gatava 3 minūtēs. Reizēm vajag steigā ko apēst, un silta zupiņa laba lieta šajā karstumā. Jā, tā ir tāda apgrieztā loģika. Karstumā jāēd, kas karsts, jo tad gan ķermeņa iekšiene, gan āriene ir vienādā karstumā un tad nejūt tik ļoti to karstumu, jo āda cenšas sevi atdzesēt ar sviedriem, bet ja ķermenī arī ir karstums, tad vairāk pielāgojas. kaut kā tā, vai ne? Nu noteikti, kādam ir zinātniskāks izskaidrojums, kā manējais, bet es sevi vienmēr ar šādu skaidrojumu mierinu un tik strebju zupiņas.

Labi, pietiek man stāstīt par savu loģiku.
Čau.


03 novembris 2018

Izrādās, ka es māku skriet.

Pat ar iešanu man tā diez ko reizēm neveicas. Bieži paklūpu uz līdzenas vietas pāri tukšam gaisam. Pēc operācijām kājas ir vienāda garuma, bet staigāšana tā pat nedaudz jocīga no malas izskatās, jo potītes locītavā īsti nemāku locīt pēdu. Bet ne jau par to stāsts, šoreiz par skriešanu.
Es trenažieru zālē skrienu uz celiņa. (nu tas trenažieris, kas vienmēr filmās)
Sākumā, kad ievācāmies dzīvoklī, pirmajās reizēs, kad gāju uz trenažieru zāli, mēģināju, bet nesanāca. Bija tik ļoti bail nokrist, sasisties, nu esiet tak redzējuši tos video, kas facebook klīst, skrien-skrien un tad uz sejas nokrīt. Nu smieklīgi, bet baile. Un tad nu vienā vakarā ar dzīvokļa biedreni Janu gājām skatīties saulrietu (trenažieru zāle 9 stāvā, paverās skats uz visu pilsētu). Un viņa sāka iet pa celiņu, jo nebija šodien vēl bijusi uz trenažieriem. Tā nu pļāpājot es ar uzkāpu un sāku iet. Tiku līdz pat 3.5 ātrumam, kas ir gana naska soļošana. Sapratu, ka tomēr sanāk kaut kas. Nākamajā dienā domāju, ja jau vakar sanāca, tad šodien arī jāpamēģina. Uzkāpu sāku iet, ātrāk un ātrāk. Austiņās laba mūzika skanēja, domāju, nu jāmēģina skriet vēlreiz. Un man par brīnumu - sanāca. Un sāku skriet un skrēju un skrēju, līdz piekusu. Domāsiet gan jau ilgi skrēju. Nē, man tak pietika ar 3 minūtēm, lai nogurtu. Cik gadus nebiju vispār skrējusi vairāk par simts metriem, kad esmu mājās Latvijā un sāk līt lietus, un ārā žāvējas veļa un jāskrien novākt. Lūk visa mana skriešana.
Un tagad, skrienu uz celiņa. Pašai prāts neaptver šo faktu. Lai arī zinu, ka ārsts pēc operācijām teica, ka skriet drīkstu un nevajadzētu būt nekādu problēmu. Un tagad pats smieklīgākais - tak iepatikās. Katru reizi ejot uz zāli tagad paskrienu uz ceļiņa. Arvien vairāk un vairāk. Ceru, ka atgriežoties Vācijā, kad došos uz parku trenēties kopā ar draugiem, kādreiz varēšu skriet kopā ar viņiem, nevis lēni mīties blakus ar savu uzticamo velo. Zinu, līdz tam vēl tāls ceļš ejams, bet kāpēc gan nepasapņot? 
Saulriets no trenažieru zāles loga.




12 oktobris 2018

50 centu prieks.

Braucot ar Tuktuku vienmēr izmantoju Grab aplikāciju, kas ir mans palīgs Tuktuka izsaukšanā. Pēc gps nosaka kur es esmu, es varu kartē ielikt punktu, kur es vēlos doties. Vadītājam ir karte, pēc kuras vadīties. Nav jāmokās ar skaidrošanu, kur man vajag nokļūt. Un pats labākais, uzreiz tiek aprēķināta cena, tāpēc nav jākaulējas un jādomā kā saprast cik būtu pieklājīgi maksāt...
Braucu uz veikalu. Brauciens tāls, ap 30 minūtes pagāja. Aplikācija teica 9500 rielas kas ir ap 2,30 dolāru. Samaksāju 3 dolārus un saku paldies. Pusis tik nosmaidīja un atbildēja uz manu paldies ar savu paldies. Pēc sava šopinga, kurā neatradu to, ko meklēju, izsaucu jaunu tuktuku un braucu mājās. Šoreiz šoferītis labāk zināja kā izbraukt, lai izvairītos no sastrēgumiem, jo bija ap plkst 17... Ātri tikām cauri pilsētas burzmai un droši nokļuvu mājās. Aplikācija man saka 10 tūkstoši, kas ir 2,50 dolāru. Es iedodu vadītājam 3 dolārus un saku paldies. Viņa acis iemirdzējās, salika kopā plaukstas, klanīdamies teica man paldies, paldies, paldies.
Liekas tāds sīkums. 50 centi. Nu nieks. Bet citam tā ir tik liela vērtība un laime. 
Tāda te ir dzīve Kambodžā.
Saulriets pirmajā vakarā ierodoties Shianoukvillē. 

07 oktobris 2018

Dzīve ir mazie skaistumiņi.


Ziediņš uz trotuāra pie universitātes. Necils, gandrīz samīdīts, pa pusei peļķē. Nieks.
Bet tāds skaistumiņš. Es nometos ceļos, lai nofotogrāfētu skaistāk. Citi piestāj, apskatās uz mani un iet tālāk. Citi nereaģē. Katram dzīvē savs ceļš un savi skaistumiņi.

Šī ēka. Kāds teiks grausts. Kāds teiks mājas.
Viss atkarīgs no pozīcijas un situācijas. Ja es tur dzīvotu un sauktu tās par savām mājām, man būtu skumji iedomāties, ka kāds to sauc par graustu un skatās ar nožēlu. 


Bet tāda ir situācija šeit Kambodžā. Uz neskaitāmām lietām var skatīties ar nožēlu un līdzjūtību, jo esi bezspēcīgs palīdzēt.
Domāju, ka pat visa pasaules nauda šeit nelīdzētu, ja cilvēkiem nav vēlmes ko mainīt. Atkritumu situācija ir briesmīga. Ielas ir pilnas ar gružiem, reizēm nav kur kāju likt. Un no tā izrietošā smaka ir neciešama. Runā, ka lietus sezonā tā ir mazāka nekā karstajā laika posmā. Reizēm ar šausmām domāju par to, kā būs, kad beigsies lietus, kas reizi dienā nolīst un aizskalo kādu daļu briesmīgās smakas prom. 
Bet atgriežoties pie dzīves mazajiem skaistumiņiem. Bērni. Tik atvērti, smaidīgi un vienmēr rotaļājas. Šovakar vakariņas ēdot greznā restorānā ko sauc "Burger King" novērojām un apspriedām to, kā bērni viens par otru rūpējas. Lielais brālis nesit mazajam par to, ka paņem kartupeli no viņa paciņas, bet pastumj tuvāk kolas glāzi, kad mazais nevar aizsniegt. Tā ir tik dziļa rūpēšanās vienam par otru. Domāju, ka tas ir viens no mazajiem skaistumiņiem, kas satur šos cilvēkus kopā, jo naudas viņiem noteikti nav tik daudz kā kādam "nabadzīgajam" no eiropas gala. (ne konkrēti šos, kas ietur maltīti burgeru izskatā, bet vispārīgi runājot). Esot galvaspilsētā es pat nevaru iztēloties cik sliktāka situācija ir laukos. Kāda interneta statistika vēsta, ka minimālā alga ir vien 154 dolāri. Teiksiet, ka te tā pat viss ir lēti un noteikti var izdzīvot? Jā, izdzīvot varbūt var, bet vai tā ir normāla dzīve? Reti kurš šejienietis strādā vienā darbā. Lielākoties vismaz 2 ja ne pat 3. Ir, protams, arī biroja darbinieki, bet daudz vīriešu strādā būvdarbos, tā kā ir ļoti liela Ķīniešu investoru plūsma, kas ceļ jaunas mājas un veselus dzīvojamos rajonus. Jauki un skaisti, vai ne? Bet darba drošība ir nekāda. Labi, ka ķivere galvā. Ļoti daudz darbinieku strādā apģērbu ražotnēs. Itkā cik tur darba drošība spēlē lielu lomu? Nezinu, gan jau mazāku kā strādājot 10 stāvu mājas jumtā, bet nokļūšana uz darbu ir bīstama. Darbiniekiem tiek nodrošināts transports - auto un ap 40 cilvēku stāv kājās piekabē, cieši saspiedušies. Tā kā ceļu satiksme šeit ir blīva un diezgan nekontrolēta, tad šie auto ir tie, kas visbiežāk iekļūst avārijas situācijās, tādējādi nogalinot daudz cilvēku ik dienas. 
Galīgi aizrunājos par skumjām tēmām savā "dzīves mazo skaistumiņu" tēmā, bet ko var vēlēties, ja raksta 5 no rīta, kad nav gulēts ne mirklis šajā naktī?
Bet šo visu stāstu es gribēju vērst uz to, cik es esmu laimīga. Sēdēju, reiz, un domāju, ka es nevaru iedomāties sevi šeit dzīvojam savu dzīvi. Nu tā, ka šī būtu mana sapņu zeme, kur es vēlētos pārvākties ar savu iedzīvi un ģimeni. Un tur ir tā laime - mana situācija man atļauj to izlemt. Es esmu savas dzīves noteicēja, kas var pieņemt lēmumus, sakraut čemodānus un laisties. Bet šie cilvēki? Lielākajai daļai no iedzīvotājiem nav šādas izvēles, jo nav ne līdzekļu, ne iespējas ko tādu īstenot. 
Un vēlviens skumju punkts šeit ir tas, ka es nekādi nevaru līdzēt. Viss ko es varu, ir aiziet uz kādu vietējāku bodi, nopirkt ko vairāk, iedot tuktuka šoferim labu dzeramnaudu, apēst kādu rīsu porciju restorānā, lai kāds varētu saņemt algu par savu paveikto darbu un pabarot savu ģimeni. 

Dzīves mazais skaistumiņš - man ir iespēja izlemt par to, ko es vēlos. Diemžēl citiem tādas iespējas nav. Citiem dzīves skaistumiņš ir ģimene ar ko kopā pavadīt laiku savās mājās, ko varbūt citi dēvē par graustu, bet viņiem tā ir ligzdiņa.