Tuvojas skola un ir manāms satraukums, vismaz man. Esmu no tiem jocīgajiem cilvēkiem, kam patīk skola, tāpēc šodien vēlos uzrakstīt par saviem iecienītajiem youtube kanāliem, kas ir saistīti ar skolu un tam līdzīgām lietām.
Bieži interneta pasaulē tiek lietots jēdziens studytube.
Saliktenis no vārdiem Studying (mācīšanās) un Youtube, tātad Studytube ir youtubes kanāls, kurā lielākoties, tiek publicēti video par un ap skolas lietām, dažādi padomi, kā labāk rīkoties dažādās situācijas vai padomi, kā mācīties efektīgāk.
1.Studyign
Šo meiteni atceros no viņas pirmā video. Atradu viņu caur tumblr, un tad viņai bija kādi 70-80 subscriberi (abonētāji), tagad viņa ir youtubē jau vairāk kā gadu un viņai ir vairāk kā 84 tūkstoši abonētāju un 90 videoklipu. Jaunākais no tiem - padomi vidusskolēniem, kas uzsāk mācības.
2.Nehrdist
Youtubē atradu viņu vienkārši klīstot, un viņa mani piesaistīja. Sāku skatīties un sekot. Šobrīd īpaši interesanti, jo viņa devusies uz vienu gadu Šveicē, iet mākslas kursos.
Jaunākais video - padomi, kā izveidot savu studyblr (tumblr blogs par skolas lietām)
3. Thomas Frank jeb College Info Geek
Lūk, pierādījums, ka šāda veida video neveido tikai meitenes. Tomass ir pusis/vīrietis, kas jau beidzis koledžu tomēr turpina rakstīt blogu un filmēt video, lai palīdzētu jauniešiem labāk iejusties skolā un risināt ar to saistītās problēmas. Viņa video ir noderīgi ne tikai skolēniem, bet reizēm arī pieaugušajiem. Jaunākais video - kā pārvarēt bailes uzsākot koledžu.
4.maryplethora
Īsti neesmu sapratusi, kurā valstī viņa dzīvo, bet studē Anglijā. Video ar sava veida stilu, tādi minimālistiski, ieturēti. Bet info bieži noderīgs.
Jaunākais video - (latviski vārdu "haul" grūti tulkot) ko es iegādājos skolai 2016 jeb skolas piederumu "haul"
5. Mariana
Arī neesmu sapratusi, bet laikam meitene nāk no Spānijas vai Portugāles, tomēr video veido angļu valodā. Viņas video arī ar tādu savu stiliņu, reizēm mani nesaista, bet noskatos tā pat, jo info jau tiek labs pasniegts. Jaunākais video -kā rast iedvesmu, lai mācītos.
6. Study with Jess
Meitene no Austrālijas, tāpēc ir interesanti klausīties angļu valodu austrāliešu izrunā. Video tiek publicēti patiešām daudz un bieži, ne velti tikko Jess izdeva grāmatu - "Padomi vidusskolas izdzīvošanai" un viņai ir arī sava kancelejas preču līnija.
Jaunākais video - Jautājumi un atbildes par vidusskolas un koledžas atšķirībām
Tas šoreiz arī viss no kanāliem. Mani personīgi, šādi video, ļoti iespaido un tad es jūtos uzlādēta un enerģijas pilna, lai mācītos, lasītu, kaut ko rakstītu!
Ja arī Tu skaties kādus no šiem kanāliem, ieraksti komentāru!
Kā jau solīju iepriekš, rakstu par savu pieredzi un izjūtām History Makers United nometnē...
Jau no paša sākuma brīdināšu, ka esmu ļoti dalītās jūtās par šo visu. (šis raksts nav domāts, lai kādu aizskartu, aizvainotu vai apvainotu. Tās ir tikai manas personīgās pārdomas par šo pasākumu un lai pēc gadiem man pašai būtu interesanti palasīt, ko esmu darījusi. Tas arī viss.)
Braucu uz šo nometni ar domu, pavērot nometnes organizatorisko pusi, apskatīties kā tas viss notiek un varbūt to veidot kā mazu "svētceļojumu" sev, jo iet ar kājām uz Aglonu, nezinu vai man būtu pa spēkam...
Tātad vispār par to, kas ir HMU - kristīgā nometne. Manuprāt, paši sevi viņi dēvē par lūgšanu nometni. Programmu lasot, nekas īpašs neizklausās, no rīta dievkalpojums, slavēšana, pa dienu aktivitātes, tad vēl slavēšana un dievkalpojumi un tam līdzīgi...
/// Ir tik grūti šo ziņu uzrakstīt loģisku, jo ir tik daudz ko teikt :) ///
No akmens veidots mākslas darbs.
Pirmais, kas man šķita nepievilcīgs - vieta. Nometne norisinājās Ropažos (jā, es dzinos to gaisa gabalu tik tālu) nometņu vietā Norkalni. Jau pati vieta - aizbraukt līdz turienei: mazs, šaurs celiņš, bedrains, protams, krūmi aug uz ceļa, ceļmalas neizpļautas, mašīnai un autobusam izmainīties diezgan neiespējami... Pati vieta- diezgan liels bardaks, jo viss vēl būvējas un ir mūžīgajā attīstības stadijā. Jauki, ka notiek kāda attīstības virzība, bet varbūt to visu varētu darīt skaistāk, lai nometnes dalībniekiem ir omulīgi tur atrasties. Principā, pati vieta kā no amerikāņu filmām. Mazs egļu pudurītis ar ugunskura vietu, mazas mājiņas, kur dzīvot iemītniekiem, tomēr tajā visā ir tāds bardacīguma piesitiens.
Puduriņš ar vietu ugunskuram vai vienkāršai savstarpējai čalošanai.
Sapratu, ka neesmu no tiem, kam patīk lielās, grandiozās nometnes. Dalībnieku vairāk kā 280, plus vairāk kā 100 brīvprātīgo darbinieku... Viss šķiet tik bezpersonisks. Man patīk tās 20 cilvēku nometnītes, kuras laikā iepazīsti ikvienu dalībnieku... Šī nometne ir vairāk kā - atbraucu ar savu kompāniju, ar to arī tusēju - manā gadījumā, kad aizbraucu gandrīz viena, (ar gandrīz domāju, ka bija arī mans klasesbiedrs un meitene, kuru iepazinu, kad viņa iekāpa mašīnā, lai ar mums kopā dotos uz nometni). Nejutu ka tā būtu mana kompānija, tāpēc daļu laika pavadīju arī viena, kas bija ļoti svētīgi, jo varēja šo to pārdomāt, apdomāt un pabūt pati ar sevi. Arī sākumā domāju, kādas man problēmas? Esmu, itkā, komunikabla, gan ar kādu iepazīšos. Parasti tas beidzās ar trim parastajiem jautājumiem: vai esi pirmo gadu, no kurienes tu esi, kā tev te patīk. Tā arī visa saruna. Bija arī interesantās sarunas ar dažiem cilvēkiem par dzīves filosofiju, kristietību un laikapstākļiem, taču to daudz mazāk nekā mazo saruniņu. Un man šķiet, ka nometne ir vieta, kur gūt jaunus draugus, dibināt kontaktus. Laikam īsti to nemāku darīt, ja jau man neizdevās. Hm, doma nākotnei.
Tikšanās telts liela un grandioza. Tik pat grandioza kā lietus mākonis, kurš nāca, bet neatnāca.
Taču man tik ļoti patika tā reāli fiziski jūtamā enerģija slavēšanas laikā, kad visi ir tiešām laimīgi pateikties Dievam un godināt viņu, par visu, kas ir apkārt un vēl, un vēl... Arī atziņas, ko dievkalpojumos sniedza mācītāji (viens no Īrijas, otrs no ASV) paliek prātā un rosina domas par to kas ir, kas nav un kam būtu jābūt. Nu, ja domājam tā vispārīgi...
Un lieta, kas šķita interesanta - nemitīgais tulkojums. Vienmēr runā divi cilvēki. Latviski, krieviski. Angliski runā pa radio viļņiem-varēja paņemt radio ar austiņām. Ja runāja angliski, tad uz skatuves tulkoja latviski un krieviskais tulkojums radio. Šķita interesanti klausīties daudzvalodīgi, bet reizēm nedaudz kaitinoši, jo tas visu pagarina divreiz garāk. Es jau cilvēks, kas saprot i angliski, i krieviski, baudīju pa tiešo un latvisko pieķēru ar vienu ausi, lai redzētu, kā tulkotājs tiks galā ar teikumiem. :)
Sapulces, dievkalpojumi notiek uz skatuves.
Par sadzīves apstākļiem - es gulēju zālē, lai gan sākotnēji biju reģistrējusies gulēšanai teltī, bet šajā lietainajā laikā, tā ir laimes spēle. Tomēr, teltīs gulēja gana daudz cilvēku, kuri nemaz nebija tik neapmierināti. Priecēja tas, ka organizatori piedāvāja segas. Trešais variants gulēt mājiņā, man nešķiet papildu 20 eiro vērts, jo salīdzinot ar zāli, atšķirība ir tas, ka guli mājiņā ar vēl 11 cilvēkiem, divstāvu gultās. Zālē katram ir savs matracis, nu kā gultas matracis, kā normāls matracis. Tāpēc lielas starpības, manuprāt nav, tikai naudas izteiksme... Ēdināšana: trīs reizes dienā, plus naksniņas. Itkā, šķiet, ka ir gana un esi paēdis, tomēr esmu atklājusi, ka nometņu ēdieniem vienmēr trūkst sāta sajūtas. Mājās es neapēdu tik daudz, cik tur... Lielāko dienas daļu tā pat ir neliels izsalkums... Bija arī kafejnīca, cenas samērā draudzīgas, kafija/tēja 30 centi, kas šķiet diezgan pieņemami. Nopērkamas dažādas kūkas, saldējuma kokteiļi, šokolādes batoniņi un tam līdzīgi našķi... Tā, ka uzkost kaut ko arī varēja. Tirgojās arī krekli un džemperi ar nometnes logo, tomēr 25 eiro par džemperi vai 8 eiro par t-kreklu nav manās iespēju robežās, tāpēc labāk papriecājos ar actiņām un pietiek. Gumijas aproces "nav manā stilā" un nešķiet diezko lietderīgas, tāpēc arī tās atstāju tur pat, priekš citiem. :)
Šis, laikam, ir pagaidām viss, ko gribēju teikt. Noteikti, kas piemirsās, varbūt, ko teicu par skaļu, skarbu vai tiešu, bet tās ir tikai manas domas. Nezinu vai nākamgad braukšu atkal, par to ir jāpadomā, tomēr man patika pieredze un ieskats, ko guvu šajās 2 pilnās un 2 nepilnajās dienās šajā nometnē.
Noslēgumā viena dziesma, kas man palikusi prātā, atmiņā un sirsniņā.
Katru dienu skatoties pa logu, šķiet, ka vasara jau ir aizgājusi. Nepamet sajūta, ka netīšām esmu nokļuvusi Anglijā, jo visu laiku līst lietus... Ja nelīst no rīta, tad līst vakarā. Ja nelīst vakarā, tad līst naktī... Arī zāli nopļaut ir izaicinājums, jo jāatrod mirklis, kad zāle sausāka un vēl nav sācis līt... Tomēr ir reizes, kad līst dienā un naktī ir skaidras debesis, lai varētu vērot zvaigžņu lietu. Jā, arī tas ir lietus, bet tomēr zvaigžņu. Varēja vēlēties vēlēšanās cik uziet, bet tomēr vienmēr tā sajusma, ka krīt zvaigzne ir spēcīgāka nekā vēlēšanās. Var iesaukties- o, nokrita, nevis ievēlēties to, ko sirds kāro...
Neesmu profesionālā fotogrāfe, kas var iemūžināt zvaigžņotās debesis, tāpēc es tās saglabāju manā atmiņā. Jo ne vienmēr visu var un vajag nofotogrāfēt ar tehniku. Tam domātas acis...
saullēkts. 5:58
Tuvojas rudens, tiešā nozīmē. Drīz sāksies skola un neskaitāmie darbi, kas ar to saistās, jo šogad tak 12. klase. Fascinē apziņa, ka 1. septembrī jāved pirmīši.. Tik jauki. Un man vienmēr sirds sitas straujāk, ieejot veikalā un ieraugot kalncelejas preču izpārdošanas. Lai arī man mājās kancelejas preču ir pietiekami vēl atliku likām, garām paiet nevaru. Vajag visu izpētīt, apskatīt un varbūt kaut ko arī nopirkt. Tā ir mana vājība.
Bet ko es te atkal runāju. Cenšos savilkt visas savās domās uzrakstītās bloga ziņas vienā, un tad sanāk šāds filozofisks apraksts par to, kas notiek vai nenotiek. Kādam vispār interesanti lasīt? Nezinu. Varbūt pati pēc gada lasīšu un domāšu, ak, kas tas?
Šobrīd gaida mani darbi, kas nepadarīti, istaba bardakā jau visu gadu, bet šodien progress. Saklāju gultu. Varbūt laiks mainīt savus ieradumus? Lasu grāmatu "Ieraduma spēks" un man patīk tas, ka ir ne tikai literāra lietas aprakstīšana, bet arī zinātniskie termini un zinātnisko pētījumu apraksti. Izklausās nūģiski? Taisnība...
Šī vasara man bijusi reāli piepildīta. Nometne, velo ekspedīcija, un pārējais laiks aizpildīts ar Jauniešu dienas organizēšanu un autoskolu. Bet vēl jau 2 nedēļas palikušas, kurās pa vidu vēl viena nometne. Par to gan, uzrakstīšu ziņu, jo tā ir lielā nometne, kurā piedalīšos pirmo reizi. Esmu dzirdējusi vairākas atsauksmes, vēlos pārliecināties pati.
Vispār, esmu aizrāvusies ar bullet journal plānotāju veidu. varbūt arī par to jāuzraksta ziņa, jo latviešu starpā neesmu daudz dzirdējusi par šo nekādas atsauksmes vai sarunas.
Turklāt, man taču jāatgriež blogā lielāka dzīvība un jāraksta vairāk, lai raksti top ne tikai domās, bet arī šeit un tagad. Pa īstam.
Šoreiz pavisam vienkārši, vēlos piefiksēt dziesmas, kas šobrīd man patīk un klausos bieži.
Kādā reklāmas piedāvājuma āķī reiz uzķēros un šobrīd man ir spotfy premium, kas superīgi atvieglo dzīvi - nav reklāmu, var izvēlēties klausīties konkrētu dziesmu, un nu tad tas ir saldais krējums, bet ķirsītis visam pa virsu ir offline mūzika.
Te, lūk, nedaudz mūzikas piektdienai...
Klusums un miers šajā blogā ir bijis pārāk ilgs. Arī es vairs nevaru klusēt.
Ja vien es tiešām reāli uzrakstītu visus tos bloga rakstus, ko bieži vien rakstu savā galvā, vai pat pierakstu ideju kladē. Reizēm ir vajadzīgs miers, bet šeit tas ir nedaudz ieildzis. Gribētos nelielu reorganizāciju, bet pārskatot visu vēlreiz, tīri patīk tā kā ir tagad. Tikai bloga galveni gan nomainīju, jo šobrīd man topā ir bilde no jūras. Lieku visur. Un prieks, ka man tādas dažādas tās bildes. Kāda ar telefonu, cita no fotogrāfa... Katrai fotogrāfijai sava aura un skatpunkts iekšā.
Tādas man, lūk, tās pārejas no viena saulrieta uz citu. Un vispār. Saulrieti ir mana lieta. Nu vienkārši tas tā ir. Šis vakars ir viens no pierādījumiem. Vakars garš, darbu saraksts vēl garāks. Uzmetu skatu logam, tur debesis tik skaistas un pasakainas, ka nevar ne aci atraut. Protams, gāju ārā fotografēt.
02.08.2016
Skats ļoti sireāls. Sajūta, ka kādā mākoņu rūpnīcā, gatavojoties saulrietam, noticis sprādziens un tad šī redzamā daļa ir sprādziena atblāzma. hm... lūk, šī ir lieta, ko arī esmu atklājusi saulrietu laikā. Mana garā vervelēšana par jocīgiem fantazējumiem ir neapturama. Ik reiz fotogrāfējot kādu foto es jau saceru romānu par to, ko rakstīt aprakstā. Skumjākais ir tas, ka vismaz 8 reizēs no 10, laikā, kad publicēju foto esmu jau aizmirsusi visu, ko fantazēju.
Šķiet, ka es arī šeit varētu fantazēt tā mūžīgi, jo man ir ko teikt. Šoreiz par dzīves krāsām.
Pēdējā laikā ar mammu dzīvojam pēc principa - Dzīve ir tik koša, cik tu pats to krāso.
Neviens nenāks pie durvīm un neklauvēs ar piedāvājumu, kā pavadīt dienu interesantāk. Tāpēc tās krāsas vien jāņem pašam un jāmālē tā diena interesanta. Tā nu es arī savu vasaru mālēju interesantu. Piedzīvojumam no nekā - aizbraukt ar velosipēdu uz laukiem (40km). Nedaudz pastiepjoties uz pirkstu galiem var aizsniegt krāsas bundžu ar nosaukumu "nometne". Un ja pa visam vēlas tad var arī paskatīties apkārt un redzēt uzrakstu "Velo ekspedīcija". Nu tā gan bija viena liela"krāsas bundža". Tajā bija visa varavīksne, jo piedzīvojumu netrūka. Un kad ir nogurums, var paņemt mazo krāsas tūbiņu, tautā saukta par grāmatu. Jo jau kopš seniem laikiem cilvēki zina, ka grāmatā var piedzīvot lieliskus piedzīvojumus, pat nepieceļoties no krēsla. Bet vispār, laikam jau pavasarī es biju nolēmusi vasaru aizkrāsot arī ar darbu kalniem un tā netīšām pieteicos būt par Jauniešu dienas organizatori. Tad nu rokoties cauri darbiem, šovakar/nakt atradu beidzot spraugu un pietiekami daudz iedvesmas šim nelielajam rakstam. Vienam no miljons, jau sen, galvā uzrakstītajiem rakstiem...
Noskaņai arī dziesma -