Pārtikas cenas Kambodžā 2

Pirmajās nedēļās ierodoties Kambodžā dzīvojām viesnīcā un tur nebija virtuves, kur gatavot, tāpēc liela naudas summa aizgāja restorānos un kafejnīcās. Ievācoties dzīvoklī, kur bija virtuve un iespēja gatavot, domāju nu tik ietaupīšu naudu, jo gatavošu mājās. Sanāca lētāk, bet tā pat vēl dārgi. Tad aptvēru savu kļūdu, ka tā kā rokās ir nauda un pietiekoši, pirku to ko sirds kāroja, reizēm nopirku un visu apēdu tajā pašā dienā. Nu neko nevar padarīt, man ļoti patīk ēst un arī gatavot. Dienā ēdu vismaz 4 reizes. Daudz priekš mazas meitenes. Bet kaut kā man vienmēr ir izsalkums, kas īsti nav kontrolējams. Pie tā būtu jāpiestrādā. 

Bet nu atklāju savu kļūdu un sāku iepirkties apdomīgāk un atradu veikalus, kur var atrast lētākus produktus, kur ir akcijas un nocenotas preces, kam drīz beigsies derīguma termiņš.

Un tā, kā eju uz trenažieru zāli un redzu diezgan strauju progresu savā muskuļu pieaugumā, negribās to visu zaudēt saēdoties šokolādes cepumus. (nu reizēm var) bet tagad ar saldumiem aizraujos ļoti ļoti minimāli. Šokolādi nepērku, jo ļoti dārgi. Reizēm tieku pie gabaliņa, kad Maikls padalās, bet tā tik un tā ir pati tumšā šokolāde, kur īsti nekāda prieka nav, tāpēc vairāk atsakos nekā piekrītu. Sapņoju par lielo Milkas šokolādi ar karameli. Uhh. Bet nē, nē, nē, nevar aizrauties ar sapņošanu.

Nu tad atgriežoties pie ēdiena. Lielāko manu ēdienu sastāda dārzeņi. 

Jo kā atklājās pārtikas nepanesamības analīzēs ko paspēju uz ātro izdarīt kamēr biju Latvijā, manam organismam nepatīk ne piens, ne olas. Kas to būtu domājis? Manas mīļākās brokastis esot Vācijā - omlete ar saldētiem dārzenīšiem. Nu sanāk par to aizmirst, piens 4 dolāri litrā, un olas arī gana dārgas. Bet par dārzeņiem runājot, atšķirībā no iepriekšējās ziņas par pārtikas cenām, esmu atradusi bodes, kur mani mīļie kartupeļi ir atrodami lētāk. bet šoreiz foto nav kartupeļu.

Ātrās nūdeles ar vistas garšu (5 pac) - 1.15 USD
Emmental siers (ar 50% atlaidi atļāvos reiz par visām reizēm) - 2.60 USD
Auzu pārslas (800gr) - 3.50 USD
2 paprikas - 0.88 USD
Tomāti - 0.96 USD
Gurķi (2 iepakojumi) katrs - 0.55 USD
Konservētas pupiņas tomātu mērcē - 1.35 USD (lētākais ko esmu šeit atradusi)
Burkāni (3 paciņas dažāda izmēra) kopā - 1.51 USD
Sīpoli (4gb) - 1.12 USD
Kopā 13.63 USD (11.49 EUR)

Auzu pārslas ar medu un kanēli un vienu ābolu man ir visbiežākās brokastis. Jo ātri un uzpilda vēderu ar siltumu un arī enerģiju. Pusdienās no šī būtu zupa - mazs gabaliņš ķirbja no iepriekšējā pirkuma (maza ķirbīša pusīte pa 0.29 USD), burkāns, apcepts sīpols, kāds kartupelis un nedaudz no saldētās dārzeņu pakas (burkāns, zirnis, kukurūza) un vēl maza saujiņa rīsu.
Vakariņās apēstu palikušo zupu. Pa vidu tam visam pa reizei kāds gurķis uzkosts un noteikti daudz, daudz parastās lipton tējas ar citronu ar medu. Neesmu skaitījusi, bet šķiet, ka pasākusi esmu dienā vismaz 5-6 krūzes tējas izdzert, ja esmu mājās un nekur nav īpaši jāiet.
Bet nu iepirkšanās dienā izlutināju sevi kārtīgi - makaroni ar sieru un pupiņām tomātu mērcē.
Reizēm ēdu un domāju, cik muļķīgi, ka labs pašas gatavots ēdiens var sagādāt tik daudz prieka.
Teiktu, ka šobrīd esmu iekāpusi tādā gana veselīgā ēšanas ritmā, saldumu nav, gaļas daudz arī nav. Nu jā, vienīgi tie mūsu sauktie "roltoni" būtu pie neveselīguma pieskaitāmi, bet nu to es skaitu, kā ietaupījumu uz ātru maltīti - sanāk ap 23 centi par maltīti, kas gatava 3 minūtēs. Reizēm vajag steigā ko apēst, un silta zupiņa laba lieta šajā karstumā. Jā, tā ir tāda apgrieztā loģika. Karstumā jāēd, kas karsts, jo tad gan ķermeņa iekšiene, gan āriene ir vienādā karstumā un tad nejūt tik ļoti to karstumu, jo āda cenšas sevi atdzesēt ar sviedriem, bet ja ķermenī arī ir karstums, tad vairāk pielāgojas. kaut kā tā, vai ne? Nu noteikti, kādam ir zinātniskāks izskaidrojums, kā manējais, bet es sevi vienmēr ar šādu skaidrojumu mierinu un tik strebju zupiņas.

Labi, pietiek man stāstīt par savu loģiku.
Čau.

Izrādās, ka es māku skriet.

Pat ar iešanu man tā diez ko reizēm neveicas. Bieži paklūpu uz līdzenas vietas pāri tukšam gaisam. Pēc operācijām kājas ir vienāda garuma, bet staigāšana tā pat nedaudz jocīga no malas izskatās, jo potītes locītavā īsti nemāku locīt pēdu. Bet ne jau par to stāsts, šoreiz par skriešanu.

Es trenažieru zālē skrienu uz celiņa. (nu tas trenažieris, kas vienmēr filmās)

Sākumā, kad ievācāmies dzīvoklī, pirmajās reizēs, kad gāju uz trenažieru zāli, mēģināju, bet nesanāca. Bija tik ļoti bail nokrist, sasisties, nu esiet tak redzējuši tos video, kas facebook klīst, skrien-skrien un tad uz sejas nokrīt. Nu smieklīgi, bet baile. Un tad nu vienā vakarā ar dzīvokļa biedreni Janu gājām skatīties saulrietu (trenažieru zāle 9 stāvā, paverās skats uz visu pilsētu). Un viņa sāka iet pa celiņu, jo nebija šodien vēl bijusi uz trenažieriem. Tā nu pļāpājot es ar uzkāpu un sāku iet. Tiku līdz pat 3.5 ātrumam, kas ir gana naska soļošana. Sapratu, ka tomēr sanāk kaut kas. Nākamajā dienā domāju, ja jau vakar sanāca, tad šodien arī jāpamēģina. Uzkāpu sāku iet, ātrāk un ātrāk. Austiņās laba mūzika skanēja, domāju, nu jāmēģina skriet vēlreiz. Un man par brīnumu - sanāca. Un sāku skriet un skrēju un skrēju, līdz piekusu. Domāsiet gan jau ilgi skrēju. Nē, man tak pietika ar 3 minūtēm, lai nogurtu. Cik gadus nebiju vispār skrējusi vairāk par simts metriem, kad esmu mājās Latvijā un sāk līt lietus, un ārā žāvējas veļa un jāskrien novākt. Lūk visa mana skriešana.

Un tagad, skrienu uz celiņa. Pašai prāts neaptver šo faktu. Lai arī zinu, ka ārsts pēc operācijām teica, ka skriet drīkstu un nevajadzētu būt nekādu problēmu. Un tagad pats smieklīgākais - tak iepatikās. Katru reizi ejot uz zāli tagad paskrienu uz ceļiņa. Arvien vairāk un vairāk. Ceru, ka atgriežoties Vācijā, kad došos uz parku trenēties kopā ar draugiem, kādreiz varēšu skriet kopā ar viņiem, nevis lēni mīties blakus ar savu uzticamo velo. Zinu, līdz tam vēl tāls ceļš ejams, bet kāpēc gan nepasapņot? 

Saulriets no trenažieru zāles loga.

50 centu prieks.

Braucot ar Tuktuku vienmēr izmantoju Grab aplikāciju, kas ir mans palīgs Tuktuka izsaukšanā. Pēc gps nosaka kur es esmu, es varu kartē ielikt punktu, kur es vēlos doties. Vadītājam ir karte, pēc kuras vadīties. Nav jāmokās ar skaidrošanu, kur man vajag nokļūt. Un pats labākais, uzreiz tiek aprēķināta cena, tāpēc nav jākaulējas un jādomā kā saprast cik būtu pieklājīgi maksāt...

Braucu uz veikalu. Brauciens tāls, ap 30 minūtes pagāja. Aplikācija teica 9500 rielas kas ir ap 2,30 dolāru. Samaksāju 3 dolārus un saku paldies. Pusis tik nosmaidīja un atbildēja uz manu paldies ar savu paldies. Pēc sava šopinga, kurā neatradu to, ko meklēju, izsaucu jaunu tuktuku un braucu mājās. Šoreiz šoferītis labāk zināja kā izbraukt, lai izvairītos no sastrēgumiem, jo bija ap plkst 17... Ātri tikām cauri pilsētas burzmai un droši nokļuvu mājās. Aplikācija man saka 10 tūkstoši, kas ir 2,50 dolāru. Es iedodu vadītājam 3 dolārus un saku paldies. Viņa acis iemirdzējās, salika kopā plaukstas, klanīdamies teica man paldies, paldies, paldies.

Liekas tāds sīkums. 50 centi. Nu nieks. Bet citam tā ir tik liela vērtība un laime. 

Tāda te ir dzīve Kambodžā.

Saulriets pirmajā vakarā ierodoties Shianoukvillē. 

Dzīve ir mazie skaistumiņi.

Ziediņš uz trotuāra pie universitātes. Necils, gandrīz samīdīts, pa pusei peļķē. Nieks.

Bet tāds skaistumiņš. Es nometos ceļos, lai nofotogrāfētu skaistāk. Citi piestāj, apskatās uz mani un iet tālāk. Citi nereaģē. Katram dzīvē savs ceļš un savi skaistumiņi.

Šī ēka. Kāds teiks grausts. Kāds teiks mājas.

Viss atkarīgs no pozīcijas un situācijas. Ja es tur dzīvotu un sauktu tās par savām mājām, man būtu skumji iedomāties, ka kāds to sauc par graustu un skatās ar nožēlu. 

Bet tāda ir situācija šeit Kambodžā. Uz neskaitāmām lietām var skatīties ar nožēlu un līdzjūtību, jo esi bezspēcīgs palīdzēt.

Domāju, ka pat visa pasaules nauda šeit nelīdzētu, ja cilvēkiem nav vēlmes ko mainīt. Atkritumu situācija ir briesmīga. Ielas ir pilnas ar gružiem, reizēm nav kur kāju likt. Un no tā izrietošā smaka ir neciešama. Runā, ka lietus sezonā tā ir mazāka nekā karstajā laika posmā. Reizēm ar šausmām domāju par to, kā būs, kad beigsies lietus, kas reizi dienā nolīst un aizskalo kādu daļu briesmīgās smakas prom. 

Bet atgriežoties pie dzīves mazajiem skaistumiņiem. Bērni. Tik atvērti, smaidīgi un vienmēr rotaļājas. Šovakar vakariņas ēdot greznā restorānā ko sauc "Burger King" novērojām un apspriedām to, kā bērni viens par otru rūpējas. Lielais brālis nesit mazajam par to, ka paņem kartupeli no viņa paciņas, bet pastumj tuvāk kolas glāzi, kad mazais nevar aizsniegt. Tā ir tik dziļa rūpēšanās vienam par otru. Domāju, ka tas ir viens no mazajiem skaistumiņiem, kas satur šos cilvēkus kopā, jo naudas viņiem noteikti nav tik daudz kā kādam "nabadzīgajam" no eiropas gala. (ne konkrēti šos, kas ietur maltīti burgeru izskatā, bet vispārīgi runājot). Esot galvaspilsētā es pat nevaru iztēloties cik sliktāka situācija ir laukos. Kāda interneta statistika vēsta, ka minimālā alga ir vien 154 dolāri. Teiksiet, ka te tā pat viss ir lēti un noteikti var izdzīvot? Jā, izdzīvot varbūt var, bet vai tā ir normāla dzīve? Reti kurš šejienietis strādā vienā darbā. Lielākoties vismaz 2 ja ne pat 3. Ir, protams, arī biroja darbinieki, bet daudz vīriešu strādā būvdarbos, tā kā ir ļoti liela Ķīniešu investoru plūsma, kas ceļ jaunas mājas un veselus dzīvojamos rajonus. Jauki un skaisti, vai ne? Bet darba drošība ir nekāda. Labi, ka ķivere galvā. Ļoti daudz darbinieku strādā apģērbu ražotnēs. Itkā cik tur darba drošība spēlē lielu lomu? Nezinu, gan jau mazāku kā strādājot 10 stāvu mājas jumtā, bet nokļūšana uz darbu ir bīstama. Darbiniekiem tiek nodrošināts transports - auto un ap 40 cilvēku stāv kājās piekabē, cieši saspiedušies. Tā kā ceļu satiksme šeit ir blīva un diezgan nekontrolēta, tad šie auto ir tie, kas visbiežāk iekļūst avārijas situācijās, tādējādi nogalinot daudz cilvēku ik dienas. 

Galīgi aizrunājos par skumjām tēmām savā "dzīves mazo skaistumiņu" tēmā, bet ko var vēlēties, ja raksta 5 no rīta, kad nav gulēts ne mirklis šajā naktī?

Bet šo visu stāstu es gribēju vērst uz to, cik es esmu laimīga. Sēdēju, reiz, un domāju, ka es nevaru iedomāties sevi šeit dzīvojam savu dzīvi. Nu tā, ka šī būtu mana sapņu zeme, kur es vēlētos pārvākties ar savu iedzīvi un ģimeni. Un tur ir tā laime - mana situācija man atļauj to izlemt. Es esmu savas dzīves noteicēja, kas var pieņemt lēmumus, sakraut čemodānus un laisties. Bet šie cilvēki? Lielākajai daļai no iedzīvotājiem nav šādas izvēles, jo nav ne līdzekļu, ne iespējas ko tādu īstenot. 

Un vēlviens skumju punkts šeit ir tas, ka es nekādi nevaru līdzēt. Viss ko es varu, ir aiziet uz kādu vietējāku bodi, nopirkt ko vairāk, iedot tuktuka šoferim labu dzeramnaudu, apēst kādu rīsu porciju restorānā, lai kāds varētu saņemt algu par savu paveikto darbu un pabarot savu ģimeni. 

Dzīves mazais skaistumiņš - man ir iespēja izlemt par to, ko es vēlos. Diemžēl citiem tādas iespējas nav. Citiem dzīves skaistumiņš ir ģimene ar ko kopā pavadīt laiku savās mājās, ko varbūt citi dēvē par graustu, bet viņiem tā ir ligzdiņa.

Pārtikas cenas Kambodžā

Sākšu ar nelielu ievadu - cilvēki vienmēr par šī "pasaules gala" valstīm jeb Austrumāziju domā, kā ļoti lētu zemi... Ja runājam par tirgu, jā ir lēti, bet lai eiropas cilvēks ēstu tirgus pārtiku pastāv ļoti ļoti ļoti liels risks saslimt ar smagu vēdera slimību, kas var beigties ar gulēšanu slimnīcā līdz pat vairākiem mēnešiem... tā kā mums nav vēlmes ar ko tādu izklaidēties dodamies uz supermārketiem un pērkam iepakotu pārtiku, kas ir importēta no citām pasaules malām... Un tas sastāda diezgan lielu summu... Šodien ievācāmies dzīvoklī un tāpēc devāmies iepirkt pārtikas krājumus kādam laikam. Lūk mani pirkumi... 

Tomātu mērce 320gr - 0.80 USD
Apelsīnu sula 1l - 1,50 USD
Kambodžas jasmīnrīsi 2kg - 3,30 USD
Auzu pārslas 1kg - 3,80 USD
Medus burciņa 450gr - 2,80 USD
Makaroni 500gr - 1.35 USD
Kartupeļi 3gb (0,694kg) - 1,25 USD
Spagetī makaroni 500gr - 1,20 USD
Sviests 200gr - 2,80 USD
Āboli 6gb (800gr) - 3,20 USD
Kafija trīs-vienā 30 pac (20gr katra) - 3,75 USD
Sāļie krekercepumi 180gr - 1,05 USD
Cepumi ar šokolādi 160gr - 1,02 USD
Nūdeles (saucamie roltoni) 5gb pa 80gr katrs - 2,10 USD
Mirinda dzēriens bundžā 33cl - 0,40 USD
Lipton tēja 100 pac - 3,40 USD

Summā 34,07 USD (30,40 EUR)
Valūtu kurss mainot ne-skaidrā naudā ir ap 1,13 USD par 1 EUR.

Summa kopumā ir liela, un es kā jau biju pieradusi pie Vācijas veikalu lētajām cenām, kur makaronu paciņu var nopirkt pa 30 centiem, nemaz nerunājot par šeit samaksātiem 1,25 par 3 kartupeļiem, bet nu šodien svētku diena, jo esam jaunajā dzīvoklī, tādēļ atļāvos uzsvinēt...
Bet vēlāk braucām ceļojumā uz lielveikalu, jo gribēju sev atrast normāla izmēra krūzi, jonu nepatīk man mazās tasītes, tad nu citā pārtikas veikalā atradu labākus piedāvājumus un zinu, ka nākamreiz lielākiem pārtikas pirkumiem došos uz turieni, jo var atrast daudz labu atlaižu..

Man patiesībā ir diezgan pagrūti pierast pie šejienes pārtikas cenām.. Jo pirmkārt, bīstamā tirgus pārtikas situācija. Otrkārt, tas kas ir te ierasts un lēts āzijas ēdiens man negaršo, jo jau pēc nedēļas vien esmu nogurusi no asajām nūdelēm un apceptiem rīsiem ar sīkstu cūkgaļu. Treškārt, ilgojos pēc parasta, ierasta sava gatavotā ēdiena...

Tomēr uz pozitīvas nots, apģērbu veikalā ar 50 procentu atlaidi atradu sev Stradivari žaketi pa 9 dolāri... Tā, kā universitātē apģērbam ir liela nozīme, lai būtu pieklājīgi, jo vietējie nēsā uniformas, domāju, ka atgriezīšos tur un iepirkšu sev kādus pieklājīgus labumiņus, lai izskatītos pēc cilvēka.

Vienmēr viens un tas pats. (ja kas, esmu Kambodžā)

Logs līdz galam vaļā, ārā gāž lietus. Sēžu viena savā Vācijas dzīvoklī, klabinu datora taustiņus, un jau ar domām ceļoju tālāk uz vietu, kur mani dzīve drīz aiznesīs, bet par to pēc nedēļas.
Vienmēr viens un tas pats - bloga ziņa sākas ar to, ka ir bijis ilgs klusums, bet nu, lūk, šī ir pirmā ziņa par seniem laikiem, kas atkal tad iekustinās blogu un nākotnē svēti solos turpināt aktīvi rakstīt. Bet nekad jau nesanāk. atkal klusums un klusums. šoreiz nesolīšu, ka vairāk klusuma nebūs. Varbūt būs, varbūt nebūs, kas to zin? Dzīvē priekšā mani gaida ļoti liels, otrs lielākais izaicinājums manā dzīvē.

Jautāsiet, kāpēc otrs? Kas tad bija pirmais? Pirmais bija mans veselības ceļojums - jeb kājas pagarināšana ar Ilizarova aparātu, kurai starpcitu šodien apris 4 gadu jubileja. Jā, tiešām četru?
2014. gada 4. septembrī bija tā laimīgā diena, kad saldā miegā mani dakteris iepazīstināja ar manu draugu, kuru vēlāk iesaucu par Otto. Kopā bijām 13 mēnešus un 4 dienas. Teiksiet gana īss laiks priekš nopietnām attiecībām? Jā, bet ar Otto tas bija kas īpašs. Viņš mani pacēla. Burtiski, par 5,5 cm.
Ai, aizlasījos vecās bloga ziņas par saviem piedzīvojumiem ar Otto un aizmirsos, ka rakstīju šo ziņu, bet nu jā, ne jau par Otto es gribēju runāt.

************************************************

Tā es iesāku savu ierakstu 4.septembrī un nekad nepabeidzu, jo iegrimu dziļās atmiņās, pārksatīju kaudzi fotogrāfiju un aizpeldēju. Esmu iedvesmas cilvēks. Ja iedvesma aizpeld, tad arī es iekrītu pazudumā...
Šodien sēžu savā viesnīcas numurā Kambodžas galvaspilsētā Pnompeņā un klabinu savus datora taustiņus un ar domām esmu jau rītdienā, kad nāks lielā pārmaiņa - pārvākšanās uz dzīvokli.

Bet vispārīgi par to kā man patīk un iet pa Kambodžu?
Laikam jau būtu pieklājīgāk sākt ar iemeslu kāpēc esmu šeit.
Sen sen atpakaļ, februārī man universitātes epastā pienāca ziņojums, ka ir projekts, kurš dāvā stipendiju ārzemju semestrim Kambodžā tieši mana kursa studentiem. Nepieciešama motivācijas vēstule un darbu portfolio. Tā kā Kambodžā mācības vairāk uz žurnālisma pusi, tad vajag video portfolio. Esmu cilvēks, kam patīk izmantot iespējas. Tad nu ilgi daudz nedomāju, saliku savu video portfolio, ko patiesībā gribēju izdarīt jau sen, bet nu beidzot bija pienācis īstais mirklis, lai to paveiktu. Rakstot motivācijas vēstuli ļoti pie tās piestrādāju, pārdomāju visu vairākas reizes, devu pārlasīt vairākiem cilvēkiem, lai saņemtu maksimāli dažādu kļūdu labojumu. Nosūtīju un gaidīju.
Pagāja divas nedēļas, nekādas ziņas. Domāju, nu noteikti daudz pieteikumu, daudz ko izvērtēt. Pēc mēneša mana pacietība zuda un uzrakstīju atbildīgajam profesoram, vai ir kas zināms. Nekādas atbildes. Pēc 2 mēnešu gaidīšanas es jau sāku sevi apmānīt ar domām, ai nu ko tad es tur Kambodžā, priekš kam man tas, labi vien ir ka netiku un tam līdzīgi...
Patinam laiku uz priekšu, uz augusta sākumu, kad saņemu epastu - apsveicam, jūs esiet saņēmusi apstiprinājumu stipendijai, lai mācītos Kambodžā. Vai vēl esat ieinteresēta šajā piedāvājumā?
Pirmajā mirklī abstulbu, nezināju priecāties vai raudāt. Arī ģimene un draugi bija dalītās domās - atbalstīt un ļauties, vai neļaut un aizmest šādu ideju prom. Smagi nāca šis lēmums. Tā kā tajā laikā strādāju nometnē, tā jau stresa bija pietiekami un vēl šis viss pa virsu, ka mans organisms nespēja ar visu sastrādāties un man nācās pārtraukt savu peskatāro dzīvesveidu (pusveģetāro, jo ēdu zivis, bet ne gaļu) un 10. augustā vakariņās ēdu picu. (bet par savu veģetārisma ceļojumu noteikti pastāstīšu kaut kad drīzumā).
Tātad, lēmums doties vai nedoties nāca grūti. Sirds kliedza jā, bet prāts tikai dauzījās par to, kā tas viss reāli fiziksi notiks un kāds būs visa iznākums.  Bet nu, esmu Kambodžā un no tā atbilde laikam ir skaidra.

Tā nu mājās palika skumīga un norūpējusies mamma un es devos ceļā atpakaļ uz Vāciju, lai sakārtotu dzīvokļa izīrēšanas jautājumu un izvāktu savas mantas. Uz 4 prombūšanas mēnešiem izīrēju savu dzīvokli citam, lai nezaudētu dzīvokļa līgumu un nemaksātu lieki par tukšu istabu.
Kad viss nokārtots un ienākusi stipendija, biļetes tika iegādātas un devos iespaidīgā ceļā.

Ar mugursomu un mazo rokas bagāžas čemodānu es dodos prom uz 4 mēnešiem. Līdzi tas, kas iztikšanai vajadzīgs.

Priekšā 3 lidojumi un kopējais ceļojuma laiks 20 stundas. Pirmais 6,5 stundu lidojums no Dīseldorfas uz Abu Dabi.

Prieks, ka bija ēdiens un dzērieni. Lidmašīnā mani fascinēja ekrāns, kurā varēju skatīties filmas un pat spēlēt tetri un pacman ar pultiņu.

Laimīgie 3 ceļotāji Abu Dabi. Iepazīstieties -Maikls un Jana. Divi vācu studenti, ar ko kopā aizvadīšu 4 mēnešus. Jau no paša sākuma visi viegli saprotamies un ir jautri. Tālāk vēlviens 6,5 stundu lidojums - uz Bangkoku. Un šo izturēt bija grūtāk, jo nakts un nāk miegs, nav kā iekārtoties, tāpēc viss tirpst, neērti, filmas un spēles jau apnikušas.

Ierodoties Bangkokā un pēc gara pārgājiena atradām savus vārtus un mums paziņo, ka mūsu vārdi nav sarakstā, visticamāk esam pārcelti uz citu lidojumu. Sanāk gaidīt 3 papildu stundas, bet par laimi, tikām ielaisti Bangkok Airways lounge, kur bija bezmaksas ēdiens un dzērieni, tādas kā brokastis.

Tad 50 minūšu lidojums no Bangkokas uz Pnompeņu. Principā, pacēlāmies, mums iedeva papīrus, kas jāaizpilda priekš vīzas, atnesa ēdienu, paēdām un jau laidāmies lejā.

Pnompeņas lidostā iegādājāmies vīzu un laimīgi devāmies prom. Karstums iesitās sejā kā karstā vasaras dienā, kaut ir 14. septembris. Protams, laimīgs un smaidīgs tuktuk braucējs māj ar roku, sauc pie sevis, pa 10 dolāri aizvedīs visur kur vajag. Protams, atteicām un ņēmām taksi. Vēl šodien nevaru iedomāties kā viņš 3 cilvēkus ar mugursomām un čemodāniem būtu iestūķējis tuktukā...

Un tad nu sākas stāsts par to kā man šeit patīk.
Lūk foto no bērnu slimnīcas rotaļu laukuma. Trīs laimīgi bērniņi spēlējas - viens šūpojas, divi skaita un dala palmu lapas. Apkārt ir pilnīga miskaste. To plastmasas atkritumu daudzumu nevar ielikt ne fotogrāfijās ne vārdos. Tas ir, kas neaprakstāms un šokējošs. Un es nespēju ar savu smadzeni saprast, kāpēc neviens neko nedara, kāpēc ir tik liela vienaldzība pret vidi, kurā viņi paši dzīvo.
Šobrīd ir lietus sezona, un visi saka, ka tā ir laime, jo ir svaigs gaiss, tad nu man paliek bail cik smirdīgi būs tad, kad lietus nelīs, jo arī ar visiem lietiem ir vietas, kur elpu aizsit liela smirdoņa.

Kambodžas brīvības piemineklis nakts tumsonībā - skaisti izgaismots un strūklaku apksauts tas stāv pa vidu ceļā - aplī. Tā, ka ja labi grib, var apbraukt visapkārt.

Lai arī kā iet, daba vienmēr mani palutina ar izcilu un maģisku saulrietu.
Ir prieks, ir silti, ir naudiņa par ko paēst (lai arī ļoti dārgi), un par to es priecājos.
Esmu pasaules otrā malā un izbaudu visu, ko man šis piedzīvojums dod.
Sīkākas detaļas drīzumā - apsolu. un nemeloju. :)