Reiz dzīvoja kāds dārznieks, kuram dārzā bija ļoti skaistas un smaržīgas puķes. Tur pat pazemē dzīvoja kurmis.
Kādā skaistā, saulainā un siltā dienā kurmis izlīda no zemes. Kad kurmis ieelpoja puķu patīkamo smaržu, viņam pēkšņi atvērās acis. Bija noticis brīnums. Kurmītis pirmo reizi ieraudzīja zemi no otras puses.
Kad dārznieks pamanīja kurmi, viņš paķēra lāpstu un metās viņam virsū. Tad notika vēl viens brīnums: kurmis spēja runāt cilvēku valodā! Viņš atvainojās dārzniekam par saviem rakumiem. Dārznieks, sadzirdējis kurmja teikto, nometās ceļos pie viņa un jautāja: „Tu māki runāt?”
Dārznieks to pateica tik skaļi, ka kurmītis nobijās un nobļāvās: „Es neesmu kurls, nebļauj!” Bija noticis trešais brīnums: kurmis dzirdēja un saprata dārznieku un viņa ērmīgo valodu.
Dārznieks iesauca viņu par Linkolnu, jo kurmītis pastāstīja, ka atracies no pašas tālās Ilinoisas Amerikā.
Pēc sarunas, viņš aplūkoja puķes. Kurmītis tik ļoti sapriecājās par tām, ka aizskrēja pastāstīt saviem draugiem par skaistajām puķēm un to smaržu.
Visi apkārtējie kurmji atrakās skatīties puķes, dārznieks gandrīz vai noģība. Kurmju bija tik daudz! Trīs simti vismaz! Kad visi reizē ieelpoja puķu smaržu, bija tik liela šņākoņa, ka dārznieks un kurmītis Linkolns aizspieda ausis.
Dārznieks saka kurmītim: „Šitā cauri neies! Tavu draugu te ir par daudz.”
Tā kā kurmītis Linkolns bija iepazinis puķes, viņš saprata dārznieku un tādēļ viņi vienojās, ka kurmji ošņās puķes no tuvējās pļaviņas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru