2 mēneši ir reizē gan īss laika posms, ja skatāmies dzīves garuma nozīmē, un arī ļoti garš laika posms, ja skatāmies, ka tās ir 60 dienas, un viena sestā daļa no gada.
Šķiet, ka esmu jau pieradusi pie daudzām lietām, kas sākumā šķita jocīgas – tas, ka nav trotuāru, visapkārt atkritumi, ka valoda ir pilnīgi nesaprotama, ka cilvēki uz tevi skatās kā uz ko īpašu, ka visapkārt palmas un reizēm krītoši kokosrieksti.
Braucot autobusā mājup no mana Kambodžas pirmā solo-piedzīvojuma, jeb ceļojuma uz Siem Reap, skatos pa logu un vēroju skatus, kas nu jau ir ierasti. Un prātoju, cik svarīgi man ir saglabāt to tūristisko skatījumu uz šīm lietām un vietām, lai tas nebūtu kas “ai, to jau esmu redzējusi” vai “tas jau pierasts”, jo esmu šeit tikai uz ļoti īsu mirkli. Un, tā kā es cenšos rādīt šo pasaules daļu arī citiem, man ir svarīgi rādīt visu, nevis tikai to, kas man šobrīd liekas savādāks nekā Eiropā. Un, lai vislabāk to izdarītu, man padomā ir lielisks projekts, kuru īstenojot, vajadzētu būt tā, ka esmu sniegusi daudz informācijas tiem, kam ir vēlme, ko vairāk uzzināt par Kambodžu un kas te notiek, bet par to jau drīzumā uzzināsiet.
Kas vēl pa 2 mēnešiem manā dzīvē ir mainījies? Cenšos vairāk sevi kontrolēt. Paralēli manai esamībai Kambodžā, seko diezgan liela birokrātiska problēma, kura tad man ir jāatrisina, un tas man sagādā ļoti, ļoti lielu stresu un nomoka manu prātu. Godīgi sakot, šīs 3 dienas Siem Reap man ļāva atpūsties un aizmirsties no tā visa un izbaudīt brīvdienas. Tāpēc ikdienā man ir svarīgi saņemties, nestresot par to, ko es īsti nevaru šobrīd mainīt. Bet tā jau ir vienmēr – nav vērts stresot, par to, ko nav manos spēkos izmainīt, bet ko darīt ja tāda stresa emocija ir un viņa neiet tā vienkārši prom? Nu nav iespējams nestresot par lietām, kas tik ļoti ietekmē tavu dzīvi tagad un turpmāk. Nav tik viegli, bet ir jācīnās.
2 mēnešu laikā, es ļoti lēnām, un pamazām sāku “likt” sev iepatikt šejienes ēdienu. Un ir lietas, kas man tiešām patīk un garšo un ir lietas, kas nu tiešām nav priekš manis. Domāju, ka diezgan šo manu attieksmi pret ēdieniem pabojāja pirmās divas nedēļas, kad dzīvojām viesnīcā un vakariņas ēdām vienā un tajā pašā restorānā, kas priekš manis nedeva lielu iespēju eksperimentēt un izbaudīt to, kas šajā valstī ir ierasts… Daudz tiek ēstas zivis un jūras veltes – garneles, astoņkāji, gliemji un kas tik vēl ne, - kas noteikti nav pa manai gaumei. Tāpēc es visbiežāk tā pat izvēlos veģetāro variantu, jo tad tiešām zinu, ka varēšu to apēst.. Esmu mēģinājusi arī ēdienus ar vistu – tad gaļa ir ļoti sausa un ļoti minimālā daudzumā, bet cenas atšķirība no veģetārā varianta nav tik minimāla. Arī liellops ir mēģināts – priekš manas izpratnes, tas vienmēr ir ļoti sauss un sīksts, ka jākošļā piecas minūtes. Un arī cena ir augstāka kā veģetārajam variantam. Un tomēr, cenšoties kaut nedaudz rūpēties par pasauli, izvēlos veģetārās opcijas.
Kas vēl – par apģērbu – Siem Reap nopirku beidzot sev bikses. Tās tipiskās, kādas visi tūristi nēsā – plānas, lielas, plandošas, ar ziloņiem. Uzvelkot tiešām sajūta kā tūristam. Un staigājot pa tempļiem arvien vairāk un vairāk man acīs krita tās saucamās “prieka bikses”, kādas man vienas gb mājās ir. Bet šeit viņas pilnīgi savādāku sajūtu rada. Un biezāks, nopietnāks materiāls. Tad nu beidzot saņēmos un tirgū nopirku. Šobrīd sēžu autobusā ar šīm biksēm kājās, un tiešām jūtos labi.
Šis tiešām ir tāds mans nelielais “domu izmetiens” par to, kas man šobrīd prātā. Nu nekas nopietns un strukturēts, bet gan viss par un ap, un apkārt. Un izdevās pat publicēt šo prātojumu autobusā - esot pa ceļam uz mājām.
