Lielākais mērķis piepildīts.

Autovadītāja apliecības iegūšana, šķiet, bija mans lielākais 2016. gada mērķis. Un beidzot tas ir piepildījies! :)
Kas ilgi nāk, tas labi nāk. Tiesības kabatā...

Par ko lai raksta?

Ir dienas, kad apsēdies pie datora, un gribās raksīt. Bet par ko? nezinu. vai drīzāk Nezinu ar lielo burtu, jo godīgi, nu reāli nezinu...
Varētu par to cik labi man iet, varētu par to, cik slikti man iet. Varētu par to, cik ārā ir skaists laiks, jo man patīk sniegs. Varētu jau arī par to, cik satraukta esmu par Ziemassvētku tuvošanos straujiem soļiem.
Varētu un varbūt pat vajadzētu rakstīt kaut ko patriotisku par godu šim mēnesim, bet man ļoti bieži, atļaušos teikt, izbesī, ka visi jūtamies latvieši tikai novembrī. Visu pārējo gadu noliekam savu valsti, cik te slikti, cik mazas algas, un tad novembrī viss ir skaists un jauks, ar godu piespraužu Latvijas karoga lentīti pie krūts, smaidu, un kad nedēļa pagājusi, norauju lentīti, nez kur nometu (vēl jo projām nesaprotu kur cilvēki viņas pēc tam liek), un turpinu gausties par to cik Latvijā slikta dzīve.
Varētu rakstīt arī par to, ka ārā sprēgā lūpas, no mutes nāk skaistie dūmiņi un rokas pēc brīža kļūst nejūtīgas un sarkanas. Varētu rakstīt, ka esmu vai neesmu sajūsmā par gaidāmo atkusni uz mēneša beigām. Varētu rakstīt par to, ka šodien esmu izdzērusi gana daudz ābolu sulas. Varētu, bez šaubām, jums uzrakstīt manu ļoti garo darāmo darbu sarakstu, bet tas būtu garlaicīgi.
Tāpēc es uzrakstīju jums variantus par to, ko es varētu rakstīt, bet nemaz ne par ko nerakstīšu.
Jauku vakaru!

saullēkts 27. oktobrī, 2016. gadā

Kur pazūd cilvēki?

3. klasē, uzsāku mācības pilsētas skolā, kas nozīmēja, katru rītu un vakaru izmantot sabiedrisko transportu. Tikai 8 km, bet tā pat savas 15-20 min vajadzīgas. Pa vidu vairākas pieturas. Atceros, cik bieži bija grūti, jo vietas nebija, stāvējām kājās. Jau iebraucot Praulienā vietu nebija, tad iekāpām vēl kādi 7-8 cilvēki, visiem jāstāv kājās. Līdz Madonai vismaz 2 pieturās iekāpj vēl 2-3 cilvēki, kas nozīmē pārbāstību. Braucot mājās pēc mūzikas skolas, ap plkst. 17, jau Madonā sakāpjot visiem, bieži vien nācās stāvēt kājās. Un grūti jau izlauzties visiem cauri, ja gadās tikt apsēsties, lai izkāptu savā pieturā ārā, jo noteikti pārējie brauc līdz galam... 

Tagad. No rīta, nereti Praulienā esmu vienīgais cilvēks, kurš kāpj autobusā. Reizēm ir vēl 1-2 cilvēki. Visbiežāk otrdienās ir vairāk, līdz pat 5 cilvēkiem... Autobusā atrast vietu, kur apsēsties nav problēmu, jo brauc 5-8 cilvēki. Minētajās otrdienās (interesanti kāpēc tieši otrdienās) ir nedaudz pilnāks autobuss. var gadīties pat 10-12 cilvēku. Pa vidu starp Praulienu un Madonu iekāpj tikai labi ja 1 cilvēks...

Ir pagājuši tikai 9-10 gadi. (wow pašai šoks cik daudz patiesībā), bet kur ir pazuduši visi cilvēki? Vai tiešām te vairs neviena nav? Vai visi iegādājušies mašīnas un braukā ar tām? Domāju, ka nē, jo pēc maniem novērojumiem satiksmes intensitāte arī varētu būt samazinājusies. Arī skolēnu skaits skolā samazinās. Cilvēku skaits uz ielām samazinās.

Halo? Cilvēki! Kur jūs esiet?

Skats vienā no Madonas ielām. 2013. gads.

Pirmais sniegs šoruden.

Šonakt gulēju slikti, grozījos, knosījos, aizmigt nevarēju. Redzot pa logu (man nav ne aizkaru, ne žalūziju un man tā patīk) rozā debesis, mans miegs kur pagaisa jo nesapratu, kas notiek :D Bet paskatoties, ka ābele ir pilna ar sniegu, zeme balta, nespēju noticēt un sēdēju kā mazs bērns pavērtu muti pie loga un blenzu tumsā. Domāju, ka ziema sākusies. Neticami.

Visu dienu priecājos, skatos pa logu, dzeru kapučino no ziemassvētcīgas krūzes, ēdu vācu piparkūkas un priecājos. Patiesi priecājos par šo skaisto sniegu. Nopietni, neizsakāmi priecīga.

Domāju, nu vēl jau tikai oktobris, ziemassvētku filmām un mūzikai laikam vēl tomēr nedaudz par agru, sniegs tā pat vēl nokusīs un būs atpakaļ rudens... Bet ejot uz veikalu, kad jau nedaudz tumšs, sapratu...

Šogad decembrī, esmu parakstījusies aizraujošam piedzīvojumam, un uz gandrīz divām nedēļām izbraucu no Latvijas uz zemi, kur siltāks būs. Atgriežos dienu pirms Ziemassvētkiem. Atklāsme- tad ziemassvētcīgās sajūtas nebūs tik izteiktas. Tātad : Ziemassvētku sajūtu vajag tagad, kamēr ir iespēja.

Tad nu ieslēdzu Michael Bubble, un dancādama pa ceļu gāju uz veikalu pēc piena.

Sniegs taču.

Pirmais sniegs-  25. oktobris, 2016

Muzikālā piektdiena #6

Šo piektdienu veltīšu The Voice Kids 2014 (Germany) uzvarētājam Danyiom.
Tik ļoti patīk, ka veltu viņam visu šo rakstu :)

Uzskati, kas skatās ne tur.

Daļa no šodienas pārdomām-

politikas stundā runājam par politiskajām ideoloģijām, bet ne par to šoreiz stāsts. Kad skolotājs jautā par to, vai valstij būtu jāpalīdz neveiksminiekiem, citi saka jā, jo valstij ir izdevīgi, ka vairāk cilvēku strādā. Un tad man lika aizdomāties skolotāja teiktais - kas vispār ir valsts? Valsts esam mēs paši, tauta, sabiedrība. Bieži vien, ar jēdzienu valsts tiek asociēta ar valdību, saeimu un pārējiem deputātiem. Bet valsts. Tie esam paši mēs.  Demokrātiska valsts, tak.
Noteikti kāds lasīja šo un domāja - kas tas vispār ir?


haha, tad nu ziniet, skolā, kad ir jau 8 stunda, un centies galvā iebāzt kārtējo teoriju, kura tik ļoti nogurdina, gadās prātā visādas domas.

Reiz braucot autobusā, ieslēdzās senāka dziesma, un klausīšanās atgrieza atpakaļ tajās dienās, kad tā man bija top dziesma. Un radās kāds prieciņš. Prieks, kas varbūt kaut kur bija pazudis, uz mirkli atgriezās. Tāpēc, šodienas ieteikums - pa reizei ieslēdz senāku dziesmu, kas tevi atgriež laikā, kad juties pavisam sajūsmināts un laimīgs, jo mūzikai ir ļoti liels spēks.

šodien,par godu Ziedonim, dziesma "Ne citu rīt". :)
Vispār Ziedonim, bez šaubām, ir ļoti skaisti dzejoļi, Jums tā neliekas?