Paldies jums visiem, kas lasa manu blogu! šeit iekopēšu sava bloga auditorijas tabulu... :) Nebiji domājusi, ka manu blogu skata no tik daudzām valstīm... Bet es jau priecājos... :)
Kādā dienā, kad bija atbraukusi ciemos māsa ar savu draugu mēs braucām uz laukiem pie vecmammas un vectēva... Vectēvs no priekiem pagatavoja savu '"firmas ēdienu": krāsnī, uz oglēm ceptus kartupeļus ar visu mizu.. Kad tie bija gatavi devāmies ēst. Tā kā kartupeļi bija ļoti karsti-tikko no plīts izņemti tad man bija grūti to nomizot. Vectēvs sēdēja man blakus. Viņš paņēma manu kartupeli man no rokām, un sāka to mizot. Es zināju, ka tā būs, jo viņš tā vienmēr dara. Toties neko vairāk es nebiju gaidījusi, ka viņš nomizos ieliks man šķīvī un mizos tālāk citus kartupeļus, bet šoreiz viņš pieliecās man tuvāk un čukstēja: "Es tev palīdzēšu, es tev palīdzēšu līdz sirmam vacumam!" Un te pēkšņi visiem nejauši kāds gruzis atciņā, vai tiešām neslēpta asara acī. Šo mirkli, šos vārdus, un šīs priekā mirdzošās acis es atcerēšos mūžam. Lielākoties, pēdējā laikā, šie vārdi, un vispār vectēvs ir viena no manām vislielākajām motivācijām lielos darbos, vai arī vispār, kaut nieka kontroldarbos skolā. Mans vectēvs, ir vislabākis vectēvs pasaulē!
Patiesība ne vienmēr ir tāda kā mēs to vēlētos... Lai arī cik ļoti mums tas nepatiktu. Vakar biju Rīgā. Vakarā, nu var jau arī teikt naktī, braucu cauri Rīgai un vēroju visas spožās gaismiņas, spožo apaļo mēnesi kas izskatījās vienkārši ideāli uz Rīgas fona, spožo dzelzceļa tiltu un visu ko, kas bija apkārt. Izsecināju to, ka Rīga patiesībā ir tik ļoti, ļoti, ļoti, ļoti skaista. Vēlētos tur dzīvot, bet pagaidām vēl nesanāk... Tad rosās tāda doma galvā-vai Rīga tiešām ir mans mūža sapnis? Nē! Mans sapnis vispār nav Latvijā! Tas ir pavisam citur, tālu, tālu prom. Bet tomēr atkal cita domiņa rinķo-bet pagaidām tas taču ir sapnis! Nevar jau uzreiz skriet uz Ņujorku un Čikāgu un Parīzi, bet jāsāk ir ar mazumiņu... Nu tad man sanāca ka mans mazumiņa sapnis ir Rīga... Tad sāku apturēt savas citas skrienošās domiņas... Sapratu to, ka tie, atvainojos, "krutie", rīdzinieki, kuri brauc ar "mellliem" bembjiem nemaz nesaprot kas tad īsti ir tā Rīga. Viņiem tā ir vienkārša biznesa vieta, mājas kur dzīvo (jebšu ieskrien uz pāris minūtēm pēc dokumentiem) un nekas vairāk. Bet kādam citam, piem. man tas ir sapnis. Viņi nenovērtē visas tas spožās lampiņas kuras tur tik skaisti spīd... Es varu būt jebkāda, kāda es vēlos jo esmu tikai 13gadīgs bērns, bet iedodiet man labu fotoparātu un dzīvokli mēnesim un naudu ēdienam-jūs būtu pārlaimīgi, ka esat to izdarījuši, jo jūs gala rezultātā saņemtu vienkārši ideālas bildes. Izpētot šīs bildes jūs tomēr sākut novērtēt to īsto un patieso Rīgu... Labi. Esmu sapinusies savos vārdos, un vairs nespēju kontrolēt savas brīnišķīgās domas, kurām nav gala... :D Jūtos kā mazs dzīves filozofs... :D Varbūt tas ir smieklīgi, bet tā ir... Ja es šeit uzrakstītu savas burvīgās domas, par kurām es domāju ik vakaru braucot mājās autobusā, jūs būtu pārsteigti ko tik nevar izdomāt kāds sīks 13 gadīgs skuķēns... :D Un te es atkal smejos par sevi... :D Bet laikam jau šovakaram pietiks te klabināties... :D
Tā kā es zinu ka tu to lasi-tad jau sveicieni Tev Rasa! :D
Labāk pabaudam atkal kādu labo dziesmiņu... :) Lai labi klausās... :)*
Vakars jau vēls. Tomēr braucu es vilcienā uz burvīgās pasaules paradīzes stūrīti. Mūzikas atskaņotājs, kā jau allaž pilda savu darbu-atskaņo kārtējo dziesmu kura kāds ielicis savu sirdi. Un arī es šobrīd lieku savu sirdi šajos teikumos, ko vēlāk kāds lasīs un padomās par mani.Laikam tikai nejaušības dēļ mūzikas atskaņotājam beidzas baterija, un arī aptrūkstas doma, ko lai raksta uz šīs apdriskātās lapiņas.Un tad vilciens apstājas un balss cauri visam vilcienam sauc-Koknese. Bet šis nav mans paradīzes stūrītis, bet gan kāda cita kurš metas pa durvīm ārā, jo ir nedaudz aizgulējies.Es mierīgi turpinu sēdēt savā jau iesildītajā vietā, un rakstīt teikumus kuros ik pa brīdim iemetu kripatiņu savas sirds. Tomēr lielāko daļu paturu sev-man tā vēl ir, un ilgi būs vajadzīga. Citu man neviens nedos, un man arī nevajag, man ir sava skaistā sirds... Laikam šis stāsts ir pārāk īss lai kaut kur to publicētu, vai ieliktu manā stāstu grāmatā, ja man tāda nākotnē būs, tāpēc jāmeklē jau vēl laikam domas ko likt šeit.Aiz loga sen jau kā iestājusies tumsa. Nevienas gaismiņas, nevienas laternas. Laikam braucu cauri mežam. Bet tas tomēr ir labi-nav lietu kas novērstu manu uzmanību no šī teksta rakstīšanas.Lai gan pārlasot šo stāstu-saprotu, ka nekā diži dziļa nav, bet tomēr es pabeidzu un centos. Varbūt kādam vēlāk iepatiksies. Un tad nu es te nobeigumā saku-vienalga, vai tev šis stāsts patika vai nepatika-paldies ka izlasīji līdz galam. :)
Laimīgu Tev jauno gadu, mans draugs!!! :*
Paldies saku visiem tiem kas mani atbalsta-jūs mani darat stiprāku, paldies tiem kas mani nicina-jūs palīdzat man "savākties", un arī paldies tiem kas mani ignorē-jūs esat fonā... :D
Paldies mani mīļie!!! :* Mīlu jūs visus! Novēlu lai jums tiešām piepildās visas vēlmes un apņemšanās.
Bučas mučas mani mīļie jums 3. adventē!!! Lai piepildās visas jūsu Ziemassvētku vēlmes! Lai viss izdodās! :* :* Lai izdodās garšīgas piparkūkas un visi citi gardumi, lai sanāk skaistas dāvanas! Vienvārdsakot-lai viss izdodās! :))
