17 novembris 2018

1001 diena aizgājusi.

Savu nu jau trešo 101 lietas - 1001 dienā sarakstu sāku 20. februārī, 2016. gadā.  Nu ir apritējušas 1001 diena. Ļoti maz, kas izdevies paveikt.
Un uzreiz varu atzīt savu kļūdu. Lielākā daļa lietu bija tādas, kas tiešām nav paveicamas, vai arī ja ir - tad nevar izsekot tām līdzi. Nu diezgan muļķīgs šoreiz man tas saraksts bija, bet kāds bija tāds bija. Nu tas ir galā.

Ceļojumi:
15. Londona 1.07.2017

Grāmatas:
16. Izlasīt 101 grāmatu (26/101)
17. Izlasītās grāmatas aprakstīt blogā
29. Nopirkt grāmatu Ieraduma spēks

Mūzika:
32. Blogā atgriezt muzikālās piektdienas
44. Iegādāties Spotify Premium

Kultūra:
45. Muzeji (20.12.2017 Muzejs Emmerich, un mega liels muzejs Essenē ar kursa biedriem)
46. Kino (Allegiant - 24.03.2016)
51. Koncerts (Leģendārā nakts Ogrē, 25.08.18)
56. Zinātnieku nakts (30.09.2016)

Handmade: 
57. Sushi (29.02.2016, 15.03.2016)
59. Ziemassvētku kartiņas radiniekiem (Ziemassvētki 2017 - ar roku grieztas, līmētas kartiņas saviem Mīļajiem un tuvākajiem Draugiem.)

Filmu maratoni:
66. Harry Potter (15. un 16. septembris 2017)

Mācības:
67. 12. klasē vidējā atzīme virs 7 (Bija. Pabeidzu skolu un izlaidumā mani izsauca pašu pirmo.)
68. Online kursi (LU Open Minded kurss „Būt modram un sasniegt mērķi. Psiholoģijas kurss par to, kā neļauties kārdinājumiem”. 4.04. - 10.05)
69. Apgūt Photoshop (13.11.2017 veiksmīgi nokārtots eksāmens universitātē)
71. Vismaz reizi nedēļā klausīties podcast (20/143)
72. Iestāties universitātē (enrolloju 31.08.2017 )
75. Pabeigt Duolingo vācu valodu
77. Nokārtot auto tiesības (29.11.2016)
78. Apgūt kaligrāfijas pamatus

Fitness / veselība:
81. Iestaipīties tik tālu, ka brīvi var aizsniegt zemi, ar taisnām kājām
83. Izpildīt 30 dienu planking challange

Random lietas, kas neietilpst kategorijās:
89. Darbs vasarā (2017. gada vasarā strādāju algotu darbu 5 nometnēs)
96. Nosūtīt vismaz 30 pastkartes (5/30)
99. Galda spēļu nakts (1.08.2017)

Kas paveikts?
Biju Londonā, kā sapņots. Nopirkta grāmata Ieraduma spēks, par ko ilgu laiku sapņoju. Izlasīju arī, starpcitu. Iegādājos spotify premium un vēljoprojām esmu tā kliente. Nevaru īsti iedomāties savu dzīvi bez tā. Esmu bijusi muzejos, kino, koncertos un beidzot par vienu reizi mūžā arī zinātnieku naktī. Sushi gatavoju diezgan bieži, visi datumi šeit nav uzskaitīti - katru reizi kā braucu pie māsas uz Rīgu, visticamāk vakariņās top sushi. Par Ziemmassvētku kartiņām 2017. gada ziemassvētkos tiešām lepojos. Cītīgi sastrādāju tās priekš ģimenes un tuvākajiem draugiem. Filmu maratons tikai viens - mans mīļotais Harijs. Par tām mācībām kā tad tur bija? 12. klasē vidējā atzīme virs 7 tika sasniegta. Online kursus izgāju, photoshopu pat universitātē mācījos, nu jā - mācos universitātē tiešām. Un varu arī vadīt auto, jo auto tiesības man ir. Iestaipīties, tā lai zemi var aizsniegt esmu sasniegusi un diezgan ar to lepojos. Lunkana. Darbs vasarā - jā, jau divas vasaras pēc kārtas strādāju nometnēs un patiešām izbaudu to laiku, jo tas ir tas, kas piepilda manu sirsniņu. Galda spēļu nakts arī ir bijusi ar manu iecienīto monopolu.

Kas tika iesākts, bet nepabeigts?
101 grāmata netika izlasīta pa 3 gadiem. Arī ne visas no tām tika pierakstītas blogā. Par to žēl, bet zinu, ka goodreads gan visas cenšos atzīmēt. Atgriezt muzikālās piektdienas - kādreiz bija daudz un katru nedēļu, šobrīd kaut kā nav sajūtas, ko tādu turpināt darīt. Podcastus klausos bieži. Bet tas man tā periodiski - tad klausos daudz, tad nemaz. Esmu izvēlīga uz podcāstiem, ko klausīties. Latviešus galīgi neklausos, kaut kas tur nav - vai arī neesmu atradusi tādu, kas man patiktu. Varbūt ir kādi ieteikumi? Pabeigt duolingo vācu valodu - arī periodiski sāku darīt, tad atkal pametu novārtā, atkal sāku un tā līdz galam arī neesmu tikusi. Kaligrāfijas pamati man iesākti ar tādu online ķēmošanos - skatos bildes un video un pati ko ķeburoju. Neuzskatu, ka esmu apguvusi pamatus (pagaidām). Planking challenge - tālākais, laikam bija 25 dienas. Līdz 30 neaizsniedzos.  Pastkartes reiz pa reizei sūtu kādam, bet vai esmu 30 nosūtījusi - šaubos, jo krustiņus uz sienas nevelku...

No 101 lietas paveiktas 18, iesāktas 8.
Procentuāli 17% no saraksta tika izpildīti. MAZ

Kā salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem?

Pirmajā sarakstā no 14.07.2010. līdz 11.05.2013. tika paveiktas 33 lietas (bet pa vidu notika diezgan negodīgs un neapdomīgs saraksta "update" kas principā nošmauca visu būtību)

Otrajā sarakstā no 25.05.2013 līdz 20.02.2016 tika paveiktas 30 lietas.


Tātad redzams, ka šis trešais saraksts bijis visneveiksmīgākais.
Interesanti ir tas, ka reizi pa reizei savās ikdienas gaitās ko paveicu un domāju, eu bet šitas taču man bija 101 lietas sarakstā - skrienu uz blogu un skatos - nav. Tad sapratu, ka tas bija manā vecajā sarakstā un tā arī nekad netika paveikts...

Kaut kā noslēgums vienmēr ir apvīts ar jocīgām sajūtam. Šoreiz laikam vairāk nedaudz skumjas, jo lielākā daļa lietu netika paveiktas..
Nākamā 101 lietas saraksta arī nebūs. Jo tā vietā nāks "Impossible list" jeb neiespējamais saraksts, kurš nekad nebeidzas, jo katru reizi kā tiek paveikta lieta, tās vietā iestājas jauns - nedaudz augstāks - mērķis. Un tad par to - drīz pastāstīšu.



15 novembris 2018

Kā sviestmaize izlaboja manu rītu.

Es tik ļoti esmu garastāvokļa cilvēks. Viens teikums, viens sīkums var man nosist omu uz visu dienu, ja ne pat divām. Tā kā tāda jēla ola – iebaksti un dzeltenums pārplīst. 
Tā kā lasu grāmatu par to laimes projektu, un metu plānus savējam, domāju, nu ko es tā baigi labi varēšu saplānot, jāpamēģina dažas lietas jau tagad.
Šorīt pamodos pēc briesmīga nakts murga. Un kā jau pēc spilgtiem murgiem, tie no prāta neiziet nemaz tik ātri, un šķiet, ka tas ir tiešām noticis, un kā tagad ar to visu sadzīvot, bet apzinies, ka tas taču bija tikai sapnis. Bija plkst. 6, šobrīd man tas ir ierastais laiks kad pamostos un 98% gadījumu arī uzreiz ceļos augšā, jo tas ir pēdējais mirklis, kad notvert svaigu gaisu uz balkona.  Bet šodien es jutos tik slikti un kaut kā fiziski visi muskuļi jutās noguruši domāju, ka jāpaguļ vēl.

Pamodos pēc stundas, slapja (jo uzlec saule un cauri visiem aizkariem tieši spīd man virsū un cepina), vēl vairāk nogurusi, tagad nu jau dusmīga uz sevi, ka ļāvu gulēt vēl vienu stundu un tas nav devis neko pozitīvu un tikai esmu pazaudējusi vienu stundu brīvības internetā, kad varu viena pati sēdēt virtuvē, bez cilvēkiem staigājot man apkārt un pētot ko es datorā daru. 

Un tajā brīdī es apstiprināju savas domas, par ko spriedelēju vakardienas vakarā. Ka līdz ar manu jauno ieradumu celties 6, es beidzot esmu apgriezusi kājām gaisā lietu, ko es vienmēr gribēju apgriezt – tas ir – vienmēr mana iedvesma darīt lietas, radīt un plānot projektus, rakstīt kaut ko, plānot, veidot, filmēt, fotografēt uznāk uz 11 naktī. Tad kad normālam cilvēkam būtu jāiet gulēt. Bet šobrīd, kad pamostos 6 un pirmais ko izdaru ir skrienu uz balkona ieelpot dzīvi, jeb vienu elpu svaiga gaisa, tad uzreiz sanāk man mirklis un laiks būt produktīvākai. Plusā tas, ka Latvijā ir tikai 1 naktī, nozīmē to, ka man neviens nerakstīs, nezvanīs un nespiedīs like manām bildēm, kas man dod laiku brīvu no telefona paziņojumiem, kas mani atvilktu nost no darba. Un vakarā jau ap 22 varu likties uz auss, jo ir dienā paveikts, kas labs un klāt ir pozitīva, padarīta darba sajūta un patiess nogurums, kuru var apbalvot ar kārtīgu miegu.

Bet par to garastāvīgumu taču gribēju runāt. Jā, nu pamodos galīgi negarastāvoklī, dusmīga uz sevi un uz visu pasauli. Blakus pie spilvena tā arī stāv grāmata un sapratu, nu ir tas laiks izmēģināt sevi, pirms projekta sākuma. Domāju, ko Gretšena darītu šajā situācijā? Viņa sāktu rītu ar pozitīvas dziesmas dziedāšanu skaļi. Labi, ņemu telefonu, austiņas un slēdzu, bet protams, austiņām tukša baterija (bluetooth austiņas). Nu tagad domājot liekas nieks, tajā mirklī sadusmojos, ka redz pat “austiņas” ir pret mani pagriezušās. Domāju tālāk, viņa izturētos tā, ka ir laimīga, tik ilgi līdz patiešām jutīsies laimīga. Labi, kā izlikties, ka esmu laimīga? Gāju uz balkona, bet tur zem balkona mājas sargātāji mazgāja veļu, skaļi bļaustījās un klaigāja viens uz otru no viena stāvlaukuma gala uz otru. Kur tad šādā brīdī laime?

Nu ne jau šeit. Apģērbos, saklāju gultu, atstāju balkonu līdz galam vaļā, ieslēdzu griestu ventilatoru uz visātrāko režīmu, lai izvējojas viss gaiss no istabas un cits gaiss no āras ienāk iešā, un gāju uz virtuvi vārīt kafiju. Iznācu virtuvē, kas kā vienmēr piepildīta ar visādām smakām no blakus dzīvokļiem caur “gaisa nosūcēju” un pa durvju apakšas šķirbu – atvēru lielo balkonu līdz galam vaļā un ieslēdzu abus gaisa ventilatorus uz ātriem režīmiem. Šāda ir mana sistēma, kā ātri dabūt kaut nedaudz gaisa iekšā dzīvoklī – no lielā balkona uz manas istabas balkonu cenšos izveidot vējam labu skrejceļu. Reizēm strādā, reizēm nestrādā.

Labi, atgriežoties pie tās laimes. Leju ūdeni tējkannā un saprotu, ka tas tulīt beigsies, un šoreiz nav mana kārta to pirkt, tāpēc neliela vilšanās, ka līdzās dzīvojošie cilvēki par to īpaši nerūpējas… Bet nu labi, man pagaidām vismaz pietiek. Bet nu kā nojaušat, laimi tas nepapildināja. Kamēr vārās ūdens sāku prātot, ko šorīt brokastīs gatavot? Pārtikas krājumi ir patukšojušies, jo rīt braucu prom uz dažām dienām, un nevēlos neko pirkt, lai pa prombūtnes laiku nesabojājas. Un pie tam, šajā negarastāvoklī viss kas iespējams pagatavot, jau apnicis, jo visas manas variācijas jau izspēlētas pēdējā laikā vairākkārt. Bet nu sapratu, ka sviestmaize ar gurķi būs tas kas iedos kaut nedaudz laimes.

Un te nu sākas laimīgais stāsts. Es uztaisīju kafiju. Un neapdedzinājos pie pirmā malka. Domāju, re kāda laime. Grauzdēju maizi uz pannas. Reizēm izņemot tikko no saldētavas, viena puse izdodas skaista, otra puse pielīp pie pannas. Šoreiz nepielipa. Domāju, re kāda laime. Mizoju gurķus, un skatos, ka abi divi vēl labi, un pat nav sākuši vīst. Domāju, re kāda laime. Apgrauzdētajām maizēm no sviesta klucīša birstinu virsū sviesta pārsliņas, jo no ledusskapja tikko izņemts sviests nesmērējas viegli, un tikko uz karstas apgrauzdētas maizes ticis, sviests sāk kust. Domāju, re kāda laime. Sviestmaizes gatavas, kafija gatava, apsēdos pie virtuves galda, paņēmu datoru un pat internets strādā un var atvērt vismaz e-pastu pārbaudīt. Domāju, re kāda laime. Ēdu savu sviestmaizi un domāju, re kāda laime. Visa mana laime slēpjas ēdienā.
Nezinu, cik riktīgs vai neriktīgs cilvēks esmu, ka ēdiens man sagādā tik ļoti lielu prieku. Laikam tāpēc vien es ēdu kādas 5 reizes dienā, lai to laimi pavairotu, jo godīgi runājot, nu izsalkums mani nepamet 95% no diennakts. 

Bet atkal un atkal atgriežoties pie tās laimes. Kas tā tāda ir? Kur viņa slēpjas? Vai tiešām mana laime ir ēdienā? Vai varbūt ēdiena gatavošanā? Kas to lai zina…
Laimes projekts drīzumā…





14 novembris 2018

Nākamais 101 lietas saraksts?

Tā kā mans 101 lietas saraksts tuvojas noslēgumam, ir aktuāls jautājums, ko darīt tālāk…Vai būs nākamais 101 lietas 1001 dienā saraksts?
Reiz atpūtas mirklī skraidot pa “pinterest” uzdūros šim attēlam: 100 lietas, ko izdarīt pirms nāves. Tādu internetā ir daudz un dažādi, visādos izmēros, izskatos, krāsās, fontos un burtu lielumos.. Bet šo kaut kā sāku lasīt, un aizdomājos, par to ko es esmu jau paveikusi savā dzīvē konkrēti no šī saraksta.
(attēls sliktā kvalitātē, bet salasīt varbūt var...)

Attēls no šejienes



2. live at least in 2 different countries with completely different cultures – Dzīvot 2 valstīs ar pilnīgi savādāku kultūru. Darīts. Esmu dzīvojusi Vācijā, kas jau ir ļoti atšķirīga no Latvijas. Un šobrīd esmu Kambodžā kas ir tieši pilnīgi atšķirīga kultūra, cita zeme… 

3. Solve a rubiks cube – salikt rubika kubu. Varu 1 minūtē. Cenšos uzlabot šo rezultātu.

4. Learn at least one foreign language. Iemācies vismaz vienu svešvalodu. Kaut ko pateikt varu 5 valodās – latviešu, angļu, vācu, franču, krievu. Pilnībā pārvaldu latviešu un angļu. Pārējām 3 protams ir kur augt.

13. Fly an airplane. Lidot ar lidmašīnu. Esmu – pie tam vairākas reizes.

14. Give a public speech. Sniedz publisku runu. Esmu runājusi gan lielāku, gan mazāku cilvēku kopumu priekšā. Lielākais varētu būt mans izlaidums? Nezinu… 

19. Ride a motorcycle. Braukt ar motociklu. Šo es skaitu 50%. Jo es braucu ar rolleri, kas nebūtu skaitāms kā motocikls, bet priekš manis tas jau ir liels sasniegums. Pirmo reizi to darīju tieši šeit – Kambodžā.

20. Sing to an audience. Dziedāt publikas priekšā. Domāju, ka neskaitāmas reizes ir dziedāts daudz un dažādi. Arī karaoke. Bet ekskluzivāk jau ir tiem, kas ar mani brauc kopā mašīnā, tad ir mans privātkoncerts.

22. Have your own business. Izveidot savu biznesu. Ir man savs online veikals, pie kura šobrīd ļoti aktīvi strādāju un cenšos attīstīt.

24. Own a pet. Mājdzīvnieks. Mājās ir mums bijis pat kaķis. Bet arī papagailīši bija, Reizēm aizdomājos par to, ka gribētu atkal papagailīti, kas vienmēr čivina. Nekad nav klusums…

30. Learn how to make sushi. Iemācies taisīt sushi. Nu tas jau laikam vairs nav noslēpums, ka esmu savas ģimenes lielākais sushi meistars. 

46. Learn how to play musical instrument. Iemācies spēlēt mūzikas instrumentu. 9 gadi mūzikas skolā izskaidro sevi paši. Māku spēlēt klavieres un ģitāru, ja vajag, arī bungas.

53. Plant a tree. Iestādi koku. Ir jau senas bildes, kur ar tēti kopā esmu kociņus stādījusi, bet laikam pēdējais ko atceros, ir veloekspedīcijas noslēgumā 2016. Gadā stādījām kociņus Bērzaunē.

60. Go to your favourtie band’s concert. Aizej uz savas mīļākās grupas koncertu. Par grupu nezinu, bet Ellie Goulding dzīvē esmu redzējusi.. Gribās vēl… 

70. Go camping. Doties “kempingot” jeb gulēt ārā. Liels piedzīvojums bija 2017. Gada vasarā, kad 2 nometnēs ar bērniem palikām pa nakti mežā, mācījāmies taisīt sev vietu, kur gulēt, iekurt ugunskuru un vēl šo to… Gribētos atkārtot, ļoti ļoti…

93. Travel at least once by train. Ceļot ar vilcienu vismaz vienu reizi. Nu ar vilcienu visur kur esmu vizinājusies un gana daudz, sākot ar Madona-Rīga, līdz Duisburg-Dortmund un beidzot ar Phnom Penh-Kampot.

96. Travel by yourself. Ceļot viena pati. Esmu ceļojusi uz Spāniju viena pati. Bet tas bija projekta ietvaros, nevis kā vienkārši tagad un šeit nolemts ceļojums vienatnē… 

97. Ride a horse. Jāt ar zirgu. Atceros, ka vectēvs vedot zirgu uz ganībām sēdināja mani zirgam mugurā…

Un ir divi punkti, kuri tiks izpildīti tuvāko 2 mēnešu laikā – 
37.Spend Christmas on the beach. Pavadīt ziemassvētkus pludmalē.
77. Visit Angkor Wat. Apmeklēt Angkor Wat templi, kas ir šeit Kambodžā.


Liekas tādas itkā mazas un niecīgas lietiņas, bet patiesībā, ja kārtīgi aizdomājas, kas tik nav darīts jau pa šo laiku kamēr esmu te. Uz Zemes es domāju. 20 gadu laikā paveikts daudz, un ja iedomājas, ko es tik vēl neizdarīšu? Galīgi galva noreibst.

13 novembris 2018

Pārtikas cenas Kambodžā 3

Vēlreiz par tām pārtikas cenām. Pirkumi no veikala Lucky Market. Nu varētu teikt ir tāds laimīgais veikals, jā, jo mana laime izpaužas lētos dārzeņos. 


Kāposts 0,40
Vistas nūdeles 1,15
1 kg bekona 9,60
Piparmētru infūzija 2,60
Burkāni (0,74; 0,78; 0,54) 2,06
Brokolis 0,60
Sviests 1,70
Fanta 0,35
Gurķi (0,46; 0,51) 0,97
Sīpoli 1,00
Āboli (6bg) 4,80
Banāni (1,116 kg) 2,21
Garšvielas 1,80
Zemesriekstu sviests 3,50
Šokolādes batoniņi (4x0,25) 1,00
 Kopā - 33,74 USD (28,62 EUR)

1kg bekona es neapēdu viena, nesatraucieties. Tas tiek dalīts ar Maiklu, ar ko dzīvoju kopā dzīvoklī. Sadalam iepakojumu mazās porcijās un saldējam. Pēc vajadzības var izņemt un uzreiz uz pannas atsaldēt un izcept. Tā man šobrīd vienīgā gaļa ko lietoju. Un tā pat, ne katru dienu... Reizēm prātoju par vēlmi atgriezties atpakaļ veģetārajā dzīvesveidā, bet to dzīve vēlāk rādīs kā nu būs... 

Maize "Brown" beķerejā - 1.35 dolāri... Protams, dārgi, jā, bet pilngraudu maize, šķēles vidēja lieluma. Reizēm jau var papriecāties un nopirkt maizi, apgrauzdēt uz pannas un uztriept zemesriekstu sviestu un laimīgi nograuzt skatoties multfilmas televizorā. Reizēm var...

Kā es sevi beidzot ar grāmatu lutināju…

Jau ilgu laiku kopš esmu Kambodžā, visu laiku gribās lasīt. Līdzi man ir tikai viena grāmata un Bībele. Līdz paņemtā grāmata nu ir extra garlaicīga un nemaz nav pa manam prātam, bet reizēm, kad iesāk tad palasu uz priekšu, bet nu tā reti.. Lielajā iepirkšanās centra Aeon mall kur reizēm aizbraucu ir grāmatnīca. Katru reizi tur ieeju, klīstu gar plauktiem un domāju, nu ja kas acīs iekritīs, tad paņemšu priekš sevis. Protams, grāmatas krita man virsū un skrēja pakaļ, tikai tās cenas galīgi neriktīgas. Lētākas par 25 dolāri bija grūti ieraudzīt…
Tad nu dažas dienas atpakaļ saņēmu ielūgumu uz bērna dzimšanas dienas ballīti. Puikam paliks 6 gadi, vajag taču dāvanu. Braucu uz Aeon lielo centru un skatījos gan rotaļlietas, gan niekus, gan grāmatas. Tā kā nezinu vai puika lasa, vai runā angliski ar grāmatām bija riskants solis. Bet atradu vienu perfekti piemērotu – ar supervaroņu figūriņām, iekšā galda spēle un vēl dažas lapas ko palasīt. (Starp citu, puika bija sajūsmā un visiem lielījās, tā ka es trāpīju pareizi). Bet nu ja jau vienu pirkumu grāmatnīcā veikšu, kā tad atstāšu sevi novārtā? Nu un tad es gāju pie plauktiem, vēroju, kura grāmata man lēks virsū. Un šoreiz kā par brīnumu, lēca arī lētākas, tā ap 20, 16, 15 dolāriem.. Bet nu neviena ne līdz galam. 
Tad nu beidzot ielēca man Gretchen Rubin grāmata “The Happiness project”. Mamma viņu lasījusi, teica, ka man arī jāizlasa, bet man kaut kā vienmēr ir vēlme lasīt (nu ja tas reāli iespējams) autora oriģinālvalodā. Jo ļoti bieži daudzas lietas, nianses, sīkas detaļas tulkojot tiek pazaudētas. Un te nu viņa bija – nieka 11 dolāri. Protams, skriešiem uz kasi un laimīga braucu mājās. 

Protams, sākot lasīt, jūtos iedvesmas pilna un gatava sākt rīkoties jau šodien. Bet domāju, ka sekošu pašas autores piemēram un pirms tam radīšu kolosālu plānu pie kura turēties. Šobrīd ir novembra vidus, kas man ļauj divus variantus – gatavošanās periodu iekļaut 2 nedēļās un sākt savu projektu ar Decembri, vai gatavošanās periodu iekļaut 6 nedēļās un sākt ar Janvāri, tieši, kā pati autore ir rīkojusies. 
Protams, zinu jau uzreiz, ka ne viss tas, kas ir grāmatā tiks iekļauts arī manā projektā, bet tur jau tā laime, ka projekts ir MANS projekts un es varu ar to darīt pilnīgi visu ko es vēlos. Varu izveidot savas kategorijas, varu izveidot savus rituālus, apņemšanās, darāmos sarakstus un visas citas lietas. Un ja arī man kaut kas no tā neizdosies, tad es varēšu vērtēt to ko ES darīju nepareizi, nevis kas manā projektā bija aplams.

Tas nu tāds intriģējošs ievads. Turpinājums šim visam noteikti sekos, jo patiesībā jau ir tā, ka blogu rakstu tikai sev (un mammai un tētim). Un tas tiešām man vienkārši kā rīks “publiska dienasgrāmata”, kas patiesībā jau ir orģinālais blogu mērķis…





11 novembris 2018

Pašapkalpošanās beķerejas

Kambodžā beķerejas ir dažādas - tādas kā kafejnīcas ar beķereju kopā, kur var nopirkt arī maizi, garās bagetes, bulciņas un visu citu, un pie reizes iedzert tēju vai nopirkt kafiju līdziņemšanai.
Bet ir arī pašapkalpošanās beķerejas - par tām šoreiz arī stāsts.
Tātad, pie ieejas vai kaut kur pa vidu, stāv paplātes un "standziņas". Ilgi domāju kā šo darbarīku nosaukt, paldies mammai, kas izdomāja šo piemēroto apzīmējumu. 
Tātad, ņem savu paplātīti un standziņas un salasi savas bulciņas, maizītes, kūciņas, cepumiņus. Pie kases katrs tiek skaisti iesaiņots (jā, protams ne zero-waste) plastmasas maisiņā. Ja labi palūdz, tad saliek arī visas maizītes vienā, jo nu, jārūpējas taču ir par savu Zemi...


Maizītes izvietotas šādos skaistos (man šķiet) plastmasa plauktos, sakapīšos, viss labi apskatāms un tad arī pēc vajadzības, izmantojot standziņas - paņemams. Cenas dažādas. Protams, dārgāk kā mums "rimčikā" vai Madonas "šlāgera beķerejā"... No manas paplātes "Dāņu kanēļmaize" 0,80 centi, mandeļu maizīte 0,90 (bet baigi izcila) un vietējā bulciņa ar pupiņu pildījumu 0,60 centi.
Pirmo reizi ēdu saldu maizīti ar sāļām pupiņām viducī. Sajūtas bija divos virzienos - "cik jocīgi" un "cik garšīgi"!


06 novembris 2018

Pārtikas cenas Kambodžā 2

Pirmajās nedēļās ierodoties Kambodžā dzīvojām viesnīcā un tur nebija virtuves, kur gatavot, tāpēc liela naudas summa aizgāja restorānos un kafejnīcās. Ievācoties dzīvoklī, kad bija virtuve un iespēja gatavot, domāju nu tik ietaupīšu naudu jo gatavošu mājās. Sanāca lētāk, bet tā pat vēl dārgi. Tad aptvēru savu kļūdu, ka tā kā rokās ir nauda un pietiekoši, pirku to ko sirds kāroja, reizēm nopirku un visu apēdu tajā pašā dienā. Nu neko nevar padarīt, man ļoti patīk ēst un arī gatavot. Dienā ēdu vismaz 4 reizes. Daudz priekš mazas meitenes. Bet kaut kā man vienmēr ir izsalkums, kas īsti nav kontrolējams. Pie tā būtu jāpiestrādā. 
Bet nu atklāju savu kļūdu un sāku iepirkties apdomīgāk un atradu veikalus, kur var atrast lētākus produktus, kur ir akcijas un nocenotas preces, kam drīz beigsies derīguma termiņš.
Un tā, kā eju uz trenažieru zāli un redzu diezgan strauju progresu savā muskuļu pieaugumā, negribās to visu zaudēt saēdoties šokolādes cepumus. (nu reizēm var) bet tagad ar saldumiem aizraujos ļoti ļoti minimāli. Šokolādi nepērku, jo ļoti dārgi. Reizēm tieku pie gabaliņa, kad Maikls padalās, bet tā tik un tā ir pati tumšā šokolāde, kur īsti nekāda prieka nav, tāpēc vairāk atsakos nekā piekrītu. Sapņoju par lielo Milkas šokolādi ar karameli. Uhh. Bet nē, nē, nē, nevar aizrauties ar sapņošanu.
Nu tad atgriežoties pie ēdiena. Lielāko manu ēdienu sastāda dārzeņi. 
Jo kā atklājās pārtikas nepanesamības analīzēs ko paspēju uz ātro izdarīt kamēr biju Latvijā, manam organismam nepatīk ne piens, ne olas. Kas to būtu domājis? Manas mīļākās brokastis esot Vācijā - omlete ar saldētiem dārzenīšiem. Nu sanāk par to aizmirst, piens 4 dolāri litrā, un olas arī gana dārgas. Bet par dārzeņiem runājot, atšķirībā no iepriekšējās ziņas par pārtikas cenām, esmu atradusi bodes, kur mani mīļie kartupeļi ir atrodami lētāk. bet šoreiz foto nav kartupeļu.


Ātrās nūdeles ar vistas garšu (5 pac) - 1.15 USD
Emmental siers (ar 50% atlaidi atļāvos reiz par visām reizēm) - 2.60 USD
Auzu pārslas (800gr) - 3.50 USD
2 paprikas - 0.88 USD
Tomāti - 0.96 USD
Gurķi (2 iepakojumi) katrs - 0.55 USD
Konservētas pupiņas tomātu mērcē - 1.35 USD (lētākais ko esmu šeit atradusi)
Burkāni (3 paciņas dažāda izmēra) kopā - 1.51 USD
Sīpoli (4gb) - 1.12 USD
Kopā 13.63 USD (11.49 EUR)

Auzu pārslas ar medu un kanēli un vienu ābolu man ir visbiežākās brokastis. Jo ātri un uzpilda vēderu ar siltumu un arī enerģiju. Pusdienās no šī būtu zupa - mazs gabaliņš ķirbja no iepriekšējā pirkuma (maza ķirbīša pusīte pa 0.29 USD), burkāns, apcepts sīpols, kāds kartupelis un nedaudz no saldētās dārzeņu pakas (burkāns, zirnis, kukurūza) un vēl maza saujiņa rīsu.
Vakariņās apēstu palikušo zupu. Pa vidu tam visam pa reizei kāds gurķis uzkosts un noteikti daudz, daudz parastās lipton tējas ar citronu ar medu. Neesmu skaitījusi, bet šķiet, ka pasākusi esmu dienā vismaz 5-6 krūzes tējas izdzert, ja esmu mājās un nekur nav īpaši jāiet.
Bet nu iepirkšanās dienā izlutināju sevi kārtīgi - makaroni ar sieru un pupiņām tomātu mērcē.
Reizēm ēdu un domāju, cik muļķīgi, ka labs pašas gatavots ēdiens var sagādāt tik daudz prieka.
Teiktu, ka šobrīd esmu iekāpusi tādā gana veselīgā ēšanas ritmā, saldumu nav, gaļas daudz arī nav. Nu jā, vienīgi tie mūsu sauktie "roltoni" būtu pie neveselīguma pieskaitāmi, bet nu to es skaitu, kā ietaupījumu uz ātru maltīti - sanāk ap 23 centi par maltīti, kas gatava 3 minūtēs. Reizēm vajag steigā ko apēst, un silta zupiņa laba lieta šajā karstumā. Jā, tā ir tāda apgrieztā loģika. Karstumā jāēd, kas karsts, jo tad gan ķermeņa iekšiene, gan āriene ir vienādā karstumā un tad nejūt tik ļoti to karstumu, jo āda cenšas sevi atdzesēt ar sviedriem, bet ja ķermenī arī ir karstums, tad vairāk pielāgojas. kaut kā tā, vai ne? Nu noteikti, kādam ir zinātniskāks izskaidrojums, kā manējais, bet es sevi vienmēr ar šādu skaidrojumu mierinu un tik strebju zupiņas.

Labi, pietiek man stāstīt par savu loģiku.
Čau.


03 novembris 2018

Izrādās, ka es māku skriet.

Pat ar iešanu man tā diezko reizēm neveicas. Bieži paklūpu uz līdzenas vietas pāri tukšam gaisam. Pēc operācijām kājas ir vienāda garuma, bet staigāšana tā pat nedaudz jocīga no malas izskatās, jo potītes locītavā īsti nemāku locīt pēdu. Bet ne jau par to stāsts, šoreiz par skriešanu.
Es trenažieru zālē skrienu uz celiņa. (nu tas tas trenažieris, kas vienmēr filmās)
Sākumā, kad ievācāmies dzīvoklī, pirmajās reizēs kad gāju uz trenažieru zāli, mēģināju, bet nesanāca. Bija tik ļoti bail nokrist, sasisties, nu esiet tak redzējuši tos video kas facebook klīst, skrien-skrien un tad uz sejas nokrīt. Nu smieklīgi, bet baile. Un tad nu vienā vakarā ar dzīvokļa biedreni Janu gājām skatīties saulrietu (trenažieru zāle 9 stāvā, paverās skats uz visu pilsētu). Un viņa sāka iet pa celiņu, jo nebija šodien vēl bijusi uz trenažieriem. Tā nu pļāpājot es ar uzkāpu un sāku iet. Tiku līdz pat 3.5 ātrumam, kas ir gana naska soļošana. Sapratu, ka tomēr sanāk kaut kas. Nākamajā dienā domāju, ja jau vakar sanāca, tad šodien arī jāpamēģina. Uzkāpu sāku iet, ātrāk un ātrāk. Austiņās laba mūzika skanēja, domāju, nu jāmēģina skriet vēlreiz. Un man par brīnumu - sanāca. Un sāku skriet un skrēju un skrēju, līdz piekusu. Domāsiet gan jau ilgi skrēju. Nē, man tak pietika ar 3 minūtēm, lai nogurtu. Cik gadus nebiju vispār skrējusi vairāk par simts metriem, kad esmu mājās Latvijā un sāk līt lietus, un ārā žāvējas veļa un jāskrien novākt. Lūk visa mana skriešana.
Un tagad, skrienu uz celiņa. Pašai prāts neaptver šo faktu. Lai arī zinu, ka ārsts pēc operācijām teica, ka skriet drīkstu un nevajadzētu būt nekādu problēmu. Un tagad pats smieklīgākais - tak iepatikās. Katru reizi ejot uz zāli tagad paskrienu uz ceļiņa. Arvien vairāk un vairāk. Ceru, ka atgriežoties Vācijā, kad došos uz parku trenēties kopā ar draugiem, kādreiz varēšu skriet kopā ar viņiem, nevis lēni mīties blakus ar savu uzticamo velo. Zinu, līdz tam vēl tāls ceļš ejams, bet kāpēc gan nepasapņot? 
Saulriets no trenažieru zāles loga.




12 oktobris 2018

50 centu prieks.

Braucot ar Tuktuku vienmēr izmantoju Grab aplikāciju, kas ir mans palīgs Tuktuka izsaukšanā. Pēc gps nosaka kur es esmu, es varu kartē ielikt punktu, kur es vēlos doties. Vadītājam ir karte, pēc kuras vadīties. Nav jāmokās ar skaidrošanu, kur man vajag nokļūt. Un pats labākais, uzreiz tiek aprēķināta cena, tāpēc nav jākaulējas un jādomā kā saprast cik būtu pieklājīgi maksāt...
Braucu uz veikalu. Brauciens tāls, ap 30 minūtes pagāja. Aplikācija teica 9500 rielas kas ir ap 2,30 dolāru. Samaksāju 3 dolārus un saku paldies. Pusis tik nosmaidīja un atbildēja uz manu paldies ar savu paldies. Pēc sava šopinga, kurā netaradu to, ko meklēju, izsaucu jaunu tuktuku un braucu mājās. Šoreiz šoferītis labāk zināja kā izbraukt, lai izvairītos no sastrēgumiem, jo bija ap plkst 17... Ātri tikām cauri pilsētas burzmai un droši nokļuvu mājās. Aplikācija man saka 10 tūkstoši, kas ir 2,50 dolāru. Es iedodu vadītājam 3 dolārus un saku paldies. Viņa acis iemirdzējās, salika kopā plaukstas, klanīdamies teica man paldies, paldies, paldies.
Liekas tāds sīkums. 50 centi. Nu nieks. Bet citam tā ir tik liela vērtība un laime. 
Tāda te ir dzīve Kambodžā.
Saulriets pirmajā vakarā ierodoties Shianoukvillē. 

07 oktobris 2018

Dzīve ir mazie skaistumiņi.


Ziediņš uz trotuāra pie universitātes. Necils, gandrīz samīdīts, pa pusei peļķē. Nieks.
Bet tāds skaistumiņš. Es nometos ceļos, lai nofotogrāfētu skaistāk. Citi piestāj, apskatās uz mani un iet tālāk. Citi nereaģē. Katram dzīvē savs ceļš un savi skaistumiņi.

Šī ēka. Kāds teiks grausts. Kāds teiks mājas.
Viss atkarīgs no pozīcijas un situācijas. Ja es tur dzīvotu un sauktu tās par savām mājām, man būtu skumji iedomāties, ka kāds to sauc par graustu un skatās ar nožēlu. 


Bet tāda ir situācija šeit Kambodžā. Uz neskaitāmām lietām var skatīties ar nožēlu un līdzjūtību, jo esi bezspēcīgs palīdzēt.
Domāju, ka pat visa pasaules nauda šeit nelīdzētu, ja cilvēkiem nav vēlmes ko mainīt. Atkritumu situācija ir briesmīga. Ielas ir pilnas ar gružiem, reizēm nav kur kāju likt. Un no tā izrietošā smaka ir neciešama. Runā, ka lietus sezonā tā ir mazāka nekā karstajā laika posmā. Reizēm ar šausmām domāju par to, kā būs, kad beigsies lietus, kas reizi dienā nolīst un aizskalo kādu daļu briesmīgās smakas prom. 
Bet atgriežoties pie dzīves mazajiem skaistumiņiem. Bērni. Tik atvērti, smaidīgi un vienmēr rotaļājas. Šovakar vakariņas ēdot greznā restorānā ko sauc "Burger King" novērojām un apspriedām to, kā bērni viens par otru rūpējas. Lielais brālis nesit mazajam par to, ka paņem kartupeli no viņa paciņas, bet pastumj tuvāk kolas glāzi, kad mazais nevar aizsniegt. Tā ir tik dziļa rūpēšanās vienam par otru. Domāju, ka tas ir viens no mazajiem skaistumiņiem, kas satur šos cilvēkus kopā, jo naudas viņiem noteikti nav tik daudz kā kādam "nabadzīgajam" no eiropas gala. (ne konkrēti šos, kas ietur maltīti burgeru izskatā, bet vispārīgi runājot). Esot galvaspilsētā es pat nevaru iztēloties cik sliktāka situācija ir laukos. Kāda interneta statistika vēsta, ka minimālā alga ir vien 154 dolāri. Teiksiet, ka te tā pat viss ir lēti un noteikti var izdzīvot? Jā, izdzīvot varbūt var, bet vai tā ir normāla dzīve? Reti kurš šejienietis strādā vienā darbā. Lielākoties vismaz 2 ja ne pat 3. Ir, protams, arī biroja darbinieki, bet daudz vīriešu strādā būvdarbos, tā kā ir ļoti liela Ķīniešu investoru plūsma, kas ceļ jaunas mājas un veselus dzīvojamos rajonus. Jauki un skaisti, vai ne? Bet darba drošība ir nekāda. Labi, ka ķivere galvā. Ļoti daudz darbinieku strādā apģērbu ražotnēs. Itkā cik tur darba drošība spēlē lielu lomu? Nezinu, gan jau mazāku kā strādājot 10 stāvu mājas jumtā, bet nokļūšana uz darbu ir bīstama. Darbiniekiem tiek nodrošināts transports - auto un ap 40 cilvēku stāv kājās piekabē, cieši saspiedušies. Tā kā ceļu satiksme šeit ir blīva un diezgan nekontrolēta, tad šie auto ir tie, kas visbiežāk iekļūst avārijas situācijās, tādējādi nogalinot daudz cilvēku ik dienas. 
Galīgi aizrunājos par skumjām tēmām savā "dzīves mazo skaistumiņu" tēmā, bet ko var vēlēties, ja raksta 5 no rīta, kad nav gulēts ne mirklis šajā naktī?
Bet šo visu stāstu es gribēju vērst uz to, cik es esmu laimīga. Sēdēju, reiz, un domāju, ka es nevaru iedomāties sevi šeit dzīvojam savu dzīvi. Nu tā, ka šī būtu mana sapņu zeme, kur es vēlētos pārvākties ar savu īedzīvi un ģimeni. Un tur ir tā laime - mana situācija man atļauj to izlemt. Es esmu savas dzīves noteicēja, kas var pieņemt lēmumus, sakraut čemodānus un laisties. Bet šie cilvēki? Lielākajai daļai no iedzīvotājiem nav šādas izvēles, jo nav ne līdzekļu, ne iespējas ko tādu īstenot. 
Un vēlviens skumju punkts šeit ir tas, ka es nekādi nevaru līdzēt. Viss ko es varu, ir aiziet uz kādu vietējāku bodi, nopirkt ko vairāk, iedot tuktuka šoferim labu dzeramnaudu, apēst kādu rīsu porciju restorānā, lai kāds varētu saņemt algu par savu paveikto darbu un pabarot savu ģimeni. 

Dzīves mazais skaistumiņš - man ir iespēja izlemt par to, ko es vēlos. Diemžēl citiem tādas iespējas nav. Citiem dzīves skaistumiņš ir ģimene ar ko kopā pavadīt laiku savās mājās, ko varbūt citi dēvē par graustu, bet viņiem tā ir ligzdiņa.

24 septembris 2018

Pārtikas cenas Kambodžā

Sākšu ar nelielu ievadu - cilvēki vienmēr par šī "pasaules gala" valstīm jeb Austrumāziju domā, kā ļoti lētu zemi... Ja runājam par tirgu, jā ir lēti, bet lai eiropas cilvēks ēstu tirgus pārtiku pastāv ļoti ļoti ļoti liels risks saslimt ar smagu vēdera slimību, kas var beigties ar gulēšanu slimnīcā līdz pat vairākiem mēnešiem... tā kā mums nav vēlmes ar ko tādu izklaidēties dodamies uz supermārketiem un pērkam iepakotu pārtiku, kas ir importēta no citām pasaules malām... Un tas sastāda diezgan lielu summu... Šodien ievācāmies dzīvoklī un tāpēc devāmies iepirkt pārtikas krājumus kādam laikam. Lūk mani pirkumi... 

Tomātu mērce 320gr - 0.80 USD
Apelsīnu sula 1l - 1,50 USD
Kambodžas jasmīnrīsi 2kg - 3,30 USD
Auzu pārslas 1kg - 3,80 USD
Medus burciņa 450gr - 2,80 USD
Makaroni 500gr - 1.35 USD
Kartupeļi 3gb (0,694kg) - 1,25 USD
Spagetī makaroni 500gr - 1,20 USD
Sviests 200gr - 2,80 USD
Āboli 6gb (800gr) - 3,20 USD
Kafija trīs-vienā 30 pac (20gr katra) - 3,75 USD
Sāļie krekercepumi 180gr - 1,05 USD
Cepumi ar šokolādi 160gr - 1,02 USD
Nūdeles (saucamie roltoni) 5gb pa 80gr katrs - 2,10 USD
Mirinda dzēriens bundžā 33cl - 0,40 USD
Lipton tēja 100 pac - 3,40 USD

Summā 34,07 USD (30,40 EUR)
Valūtu kurss mainot ne-skaidrā naudā ir ap 1,13 USD par 1 EUR.

Summa kopumā ir liela, un es kā jau biju pieradusi pie Vācijas veikalu lētajām cenām, kur makaronu paciņu var nopirkt pa 30 centiem, nemaz nerunājot par šeit samaksātiem 1,25 par 3 kartupeļiem, bet nu šodien svētku diena, jo esam jaunajā dzīvoklī, tādēļ atļāvos uzsvinēt...
Bet vēlāk braucām ceļojumā uz lielveikalu, jo gribēju sev atrast normāla izmēra krūzi, jonu nepatīk man mazās tasītes, tad nu citā pārtikas veikalā atradu labākus piedāvājumus un zinu, ka nākamreiz lielākiem pārtikas pirkumiem došos uz turieni, jo var atrast daudz labu atlaižu..

Man patiesībā ir diezgan pagrūti pierast pie šejienes pārtikas cenām.. Jo pirmkārt, bīstamā tirgus pārtikas situācija. Otrkārt, tas kas ir te ierasts un lēts āzijas ēdiens man negaršo, jo jau pēc nedēļas vien esmu nogurusi no asajām nūdelēm un apceptiem rīsiem ar sīkstu cūkgaļu. Treškārt, ilgojos pēc parasta, ierasta sava gatavotā ēdiena...

Tomēr uz pozitīvas nots, apģērbu veikalā ar 50 procentu atlaidi atradu sev Stradivari žaketi pa 9 dolāri... Tā, kā universitātē apģērbam ir liela nozīme, lai būtu pieklājīgi, jo vietējie nēsā uniformas, domāju, ka atgriezīšos tur un iepirkšu sev kādus pieklājīgus labumiņus, lai izskatītos pēc cilvēka.

23 septembris 2018

Vienmēr viens un tas pats. (ja kas, esmu Kambodžā)

Logs līdz galam vaļā, ārā gāž lietus. Sēžu viena savā Vācijas dzīvoklī, klabinu datora taustiņus, un jau ar domām ceļoju tālāk uz vietu, kur mani dzīve drīz aiznesīs, bet par to pēc nedēļas.
Vienmēr viens un tas pats - bloga ziņa sākas ar to, ka ir bijis ilgs klusums, bet nu, lūk, šī ir pirmā ziņa par seniem laikiem, kas atkal tad iekustinās blogu un nākotnē svēti solos turpināt aktīvi rakstīt. Bet nekad jau nesanāk. atkal klusums un klusums. šoreiz nesolīšu, ka vairāk klusuma nebūs. Varbūt būs, varbūt nebūs, kas to zin? Dzīvē priekšā mani gaida ļoti liels, otrs lielākais izaicinājums manā dzīvē.

Jautāsiet, kāpēc otrs? Kas tad bija pirmais? Pirmais bija mans veselības ceļojums - jeb kājas pagarināšana ar Ilizarova aparātu, kurai starpcitu šodien apris 4 gadu jubileja. Jā, tiešām četru?
2014. gada 4. septembrī bija tā laimīgā diena, kad saldā miegā mani dakteris iepazīstināja ar manu draugu, kuru vēlāk iesaucu par Otto. Kopā bijām 13 mēnešus un 4 dienas. Teiksiet gana īss laiks priekš nopietnām attiecībām? Jā, bet ar Otto tas bija kas īpašs. Viņš mani pacēla. Burtiski, par 5,5 cm.
Ai, aizlasījos vecās bloga ziņas par saviem piedzīvojumiem ar Otto un aizmirsos, ka rakstīju šo ziņu, bet nu jā, ne jau par Otto es gribēju runāt.

************************************************

Tā es iesāku savu ierakstu 4.septembrī un nekad nepabeidzu, jo iegrimu dziļās atmiņās, pārksatīju kaudzi fotogrāfiju un aizpeldēju. Esmu iedvesmas cilvēks. Ja iedvesma aizpeld, tad arī es iekrītu pazudumā...
Šodien sēžu savā viesnīcas numurā Kambodžas galvaspilsētā Pnompeņā un klabinu savus datora taustiņus un ar domām esmu jau rītdienā, kad nāks lielā pārmaiņa - pārvākšanās uz dzīvokli.


Bet vispārīgi par to kā man patīk un iet pa Kambodžu?
Laikam jau būtu pieklājīgāk sākt ar iemeslu kāpēc esmu šeit.
Sen sen atpakaļ, februārī man universitātes epastā pienāca ziņojums, ka ir projekts, kurš dāvā stipendiju ārzemju semestrim Kambodžā tieši mana kursa studentiem. Nepieciešama motivācijas vēstule un darbu portfolio. Tā kā Kambodžā mācības vairāk uz žurnālisma pusi, tad vajag video portfolio. Esmu cilvēks, kam patīk izmantot iespējas. Tad nu ilgi daudz nedomāju, saliku savu video portfolio, ko patiesībā gribēju izdarīt jau sen, bet nu beidzot bija pienācis īstais mirklis, lai to paveiktu. Rakstot motivācijas vēstuli ļoti pie tās piestrādāju, pārdomāju visu vairākas reizes, devu pārlasīt vairākiem cilvēkiem, lai saņemtu maksimāli dažādu kļūdu labojumu. Nosūtīju un gaidīju.
Pagāja divas nedēļas, nekādas ziņas. Domāju, nu noteikti daudz pieteikumu, daudz ko izvērtēt. Pēc mēneša mana pacietība zuda un uzrakstīju atbildīgajam profesoram, vai ir kas zināms. Nekādas atbildes. Pēc 2 mēnešu gaidīšanas es jau sāku sevi apmānīt ar domām, ai nu ko tad es tur Kambodžā, priekš kam man tas, labi vien ir ka netiku un tam līdzīgi...
Patinam laiku uz priekšu, uz augusta sākumu, kad saņemu epastu - apsveicam, jūs esiet saņēmusi apstiprinājumu stipendijai, lai mācītos Kambodžā. Vai vēl esat ieinteresēta šajā piedāvājumā?
Pirmajā mirklī abstulbu, nezināju priecāties vai raudāt. Arī ģimene un draugi bija dalītās domās - atbalstīt un ļauties, vai neļaut un aizmest šādu ideju prom. Smagi nāca šis lēmums. Tā kā tajā laikā strādāju nometnē, tā jau stresa bija pietiekami un vēl šis viss pa virsu, ka mans organisms nespēja ar visu sastrādāties un man nācās pārtraukt savu peskatāro dzīvesveidu (pusveģetāro, jo ēdu zivis, bet ne gaļu) un 10. augustā vakariņās ēdu picu. (bet par savu veģetārisma ceļojumu noteikti pastāstīšu kaut kad drīzumā).
Tātad, lēmums doties vai nedoties nāca grūti. Sirds kliedza jā, bet prāts tikai dauzījās par to, kā tas viss reāli fiziksi notiks un kāds būs visa iznākums.  Bet nu, esmu Kambodžā un no tā atbilde laikam ir skaidra.

Tā nu mājās palika skumīga un norūpējusies mamma un es devos ceļā atpakaļ uz Vāciju, lai sakārtotu dzīvokļa izīrēšanas jautājumu un izvāktu savas mantas. Uz 4 prombūšanas mēnešiem izīrēju savu dzīvokli citam, lai nezaudētu dzīvokļa līgumu un nemaksātu lieki par tukšu istabu.
Kad viss nokārtots un ienākusi stipendija, biļetes tika iegādātas un devos iespaidīgā ceļā.

Ar mugursomu un mazo rokas bagāžas čemodānu es dodos prom uz 4 mēnešiem. Līdzi tas, kas iztikšanai vajadzīgs.


Priekšā 3 lidojumi un kopējais ceļojuma laiks 20 stundas. Pirmais 6,5 stundu lidojums no Dīseldorfas uz Abu Dabi.



Prieks, ka bija ēdiens un dzērieni. Lidmašīnā mani fascinēja ekrāns, kurā varēju skatīties filmas un pat spēlēt tetri un pacman ar pultiņu.



Laimīgie 3 ceļotāji Abu Dabi. Iepazīstieties -Maikls un Jana. Divi vācu studenti, ar ko kopā aizvadīšu 4 mēnešus. Jau no paša sākuma visi viegli saprotamies un ir jautri. Tālāk vēlviens 6,5 stundu lidojums - uz Bangkoku. Un šo izturēt bija grūtāk, jo nakts un nāk miegs, nav kā iekārtoties, tāpēc viss tirpst, neērti, filmas un spēles jau apnikušas.


Ierodoties Bangkokā un pēc gara pārgājiena atradām savus vārtus un mums paziņo, ka mūsu vārdi nav sarakstā, visticamāk esam pārcelti uz citu lidojumu. Sanāk gaidīt 3 papildu stundas, bet par laimi, tikām ielaisti Bangkok Airways lounge, kur bija bezmaksas ēdiens un dzērieni, tādas kā brokastis.


Tad 50 minūšu lidojums no Bangkokas uz Pnompeņu. Principā, pacēlāmies, mums iedeva papīrus, kas jāaizpilda priekš vīzas, atnesa ēdienu, paēdām un jau laidāmies lejā.


Pnompeņas lidostā iegādājāmies vīzu un laimīgi devāmies prom. Karstums iesitās sejā kā karstā vasaras dienā, kaut ir 14. septembris. Protams, laimīgs un smaidīgs tuktuk braucējs māj ar roku, sauc pie sevis, pa 10 dolāri aizvedīs visur kur vajag. Protams, atteicām un ņēmām taksi. Vēl šodien nevaru iedomāties kā viņš 3 cilvēkus ar mugursomām un čemodāniem būtu iestūķējis tuktukā...


Un tad nu sākas stāsts par to kā man šeit patīk.
Lūk foto no bērnu slimnīcas rotaļu laukuma. Trīs laimīgi bērniņi spēlējas - viens šūpojas, divi skaita un dala palmu lapas. Apkārt ir pilnīga miskaste. To plastmasas atkritumu daudzumu nevar ielikt ne fotogrāfijās ne vārdos. Tas ir, kas neaprakstāms un šokējošs. Un es nespēju ar savu smadzeni saprast, kāpēc neviens neko nedara, kāpēc ir tik liela vienaldzība pret vidi, kurā viņi paši dzīvo.
Šobrīd ir lietus sezona, un visi saka, ka tā ir laime, jo ir svaigs gaiss, tad nu man paliek bail cik smirdīgi būs tad, kad lietus nelīs, jo arī ar visiem lietiem ir vietas, kur elpu aizsit liela smirdoņa.


Kambodžas brīvības piemineklis nakts tumsonībā - skaisti izgaismots un strūklaku apksauts tas stāv pa vidu ceļā - aplī. Tā, ka ja labi grib, var apbraukt visapkārt.


Lai arī kā iet, daba vienmēr mani palutina ar izcilu un maģisku saulrietu.
Ir prieks, ir silti, ir naudiņa par ko paēst (lai arī ļoti dārgi), un par to es priecājos.
Esmu pasaules otrā malā un izbaudu visu, ko man šis piedzīvojums dod.
Sīkākas detaļas drīzumā - apsolu. un nemeloju. :)


27 februāris 2018

Kur ņemt papīru?

Universitātē lekciju nav jo ir brīvlaiks, bet tā kā man ierasts -  kad nav ko darīt, tad vislielākā iedvesma mācīties.
Nu šajā skaistajā un saulainajā otrdienā es nolemju doties pastaigāties līdz universitātes bibliotēkai, apdarīt šādus tādus darbus un palasīt ko jauku, nu šajā gadījumā grāmatu par filmu teoriju.
Sāksim jau ar to, ka desmit minūtes pavadīju, lai "iekurbulētu" datorā internetu, kas bija aizķēries kaut kur.. Pēc tam atklājās, ka somā nav ielikusies pele, tāpēc visi ieplānotie dator-dizaina darbi atceļas. Nedaudz vēl mokos ar slimības paliekām un nedaudz sāpošu kaklu, un kas tad tas? Protams, termosiņā uztaisītā tēja arī ir palikusi mājās.
Nu lai būtu pilns komplekts, es saprotu, ka neesmu paņēmusi papīru uz kura rakstīt grāmatas konspektu. (priekškam? a tā patāaaaas.)
1. iet un aizņemties no printera? Tā kaste ir tik milzīga ar miljons atvilknēm, vienmēr uzkarās, noteikti kaut ko sačakarēšu. atkrīt.
2. izdrukāšu savu taisīto punktoto papīru, jes! Pareizi, gribēju to izdarīt jau sen.
Nav līdzi fleša! :O ahh, atkrīt.
3. kur lai atrod kādu flešu? soma pārrakta, jaka pārskatīta. bibliotēkā nav diezko daudz cilvēku, negribu būt uzbāzīga, tikai lai aizņemtos flešu, jo noteikti cilvēki brīvlaikā nāk uz bibliotēku izbaudīt brīvību un tukšumu...
4. vai piespraužot telefonu es varētu izdrukāt kaut ko? ha, šaubos.
5. ģeniālākā doma ever - tā kā līdzi ir bloknots ar baltām lapām (jautāsiet kāpēc nerakstu tur? katram bloknotam sava nozīme. Kāpēc neizraut lapu? tas man dāvināts un pārāk dārgs, lai plosītu lapas) es mierīgi cilpoju ar savu printera kartiņu un bloknotu uz printeristabu. Savu bloknotiņu iekšā printerī un copy. Es nokopēju sev baltu papīru. haha. Un lai tomēr 3 centi nebūtu pa tukšo tērēti, iespiedu funkciju ar caurumu izsišanu, lai vēlāk mājās varu ielikt "rinķu" vākos pie citiem konspektiem kas jau tur ir, un citiem, kas vēl tikai taps.

Šķiet, nu kur tik smieklīgi var izdomāt, bet redz, ka var.
Un kāpēc es par to visu rakstu? Nezinu. Vēlāk pati pasmiešos par šo dienu.
Bet vismaz saulaina.

26 februāris 2018

1. semestris universitātē.

Kā šodien atceros to mirkli augustā, kad sarunā par pasākumu, kur būtu jāierodas nedēļu vēlāk, pieminēju to, ka neesmu pārliecināta par katru nākamo dienu, jo vēljoprojām gaidu atbildi no universitātes. Un tajā mirklī no kabatas izņēmu savu telefonu un atjaunoju epastu, kā jau vienmēr - gaidot to skaisto ziņu par universitāti. Un par pārsteigumu, tur tā ziņa arī bija. Un doma, par to, cik ļoti man tajā mirklī sitās sirds, liek arī tagad tādam satraukumam rasties... Tas, ka esmu uzņemta universitātē vienkārši lika visam sagriezties kājām gaisā. Tajā mirklī es biju Aizputē ar draugiem, un visa mana ģimene bija kopā mājās. Zvans uz skaļruni, un es atceros, ka es pati nesapratu vai raudu vai smejos, jo tas viss bija kā pārsteigums.
Lai arī skolā man gandrīz vienmēr ir bijušas diezgan labas sekmes, tā tomēr ir cita valsts, cita vērtēšanas sistēma, kas balstās arī uz portfolio rezultātiem, tāpēc līdz pēdējam mirklim nebiju pārliecināta, par tikšanu universitātē, bet arī cita plāna, neveiksmes gadījumā man īsti nebija... Bet nu labi, pietiks par to.
Tātad, ir beidzies pirmais semestris universitātē. Studiju programmā Information and communication design (informācijas un komunikāciju dizains) man bija 7 priekšmeti - Dizaina programmatūra, Fotogrāfēšana, Digitālie mediji, Dizaina vēsture, Komunikāciju dizaina pamati, Eksperimentālā dizaina pamati, Zīmēšana.
Lekcijas notika tikai 4 dienas nedēļā. Lekcijas no rīta sākās 8:45 vai 9:00. Beidzas dažās dienās 14:45, vai garajās dienās 18:00. Pusdienlaiks 45 minūtes no 12:00 līdz 12:45.
Kopsummā sakot, šķiet, ka semestris bijis veiksmīgs un lēns, mierīgs iesākums visam. Darbu nebija pārāk daudz, un esot universitātē un pievēršot visam notiekošajam uzmanību, un lekcijas veltot studijām, var izpildīt 80% darbu lekciju laikā. Vienīgi dizaina vēstures esejas paņēma vairāk laika un bija nepieciešams vairāk papildu darbs.
Attiecībā par eksāmenu nedēļu - rakstisks eksāmens, kurā visiem jāierodas reizē, jāuzrāda id un uz galda drīkst būt tikai rakstāmie bija tikai viens - digitālajos medijos. Dizaina vēsturē 2 esejas, Zīmēšanā un experimentālajā dizainā prezentācijas, kurās jāpaskaidro daži savi darbi, komunikāciju dizainā (un arī experimentālajā dizainā) jāaiesniedz dokumentācija ar visiem semestra laikā izveidotajiem darbiem ar paskaidrojumiem, kas un kā darīts, kāds rezultāts iegūts. Dizaina programmatūrās bija 3 eksāmeni visa semestra garumā, un noslēguma nedēļā par to vairs nebija jādomā. Tā, ka no vienas puses šī nedēļa bija piepildīta un satraucoša, jo katru dienu ir jānodod kāds darbs, vai eksāmens, vai kas tamlīdzīgs, bet no otras puses, ja tas slinkums nebūtu bijis tik liels, tad visus darbus varēja paveikt jau krietni iepriekš.
Durvis rotā mans eksperimentālā dizaina noslēguma darbs un pastkartes ar visu kursa biedru darbiem... 

Tas arī ir viens no maniem secinājumiem, pēc pirmā semestra, ko es vēlos uzlabot savās studijās vispārīgi - pildīt darbus ātrāk, pirms termiņa, lai nav jāfotogrāfē 23:40, jo jāiesniedz foto līdz pusnaktij, vai jāraksta 3500 vārdu eseja pēdējā dienā. Jo darbi tiek uzdoti ļoti laicīgi, un piemēram priekš fotogrāfēšanas visi topici bija zināmi jau semestra sākumā, un katru nedēļu jāiesniedz viena fotogrāfija. Principā, visus foto var iesniegt jau pirmajā nedēļā un vairāk par to nedomāt, bet nē, vajag jau visu darīt pēdējā dienā.
Otrs punkts, ko vēlētos kaut kā piepildīt, bet vēl tikai nezinu kā, ir iesaistīties kādos pēc - lekciju notikumos, vai organizācijās, jo bieži vien tādās lietās var iegūt vairāk informācijas, pieredzes un iepazīt interesantus cilvēkus, nekā tieši lekcijās vai studijās kā tādās. Pagaidām manas dienas bija uni - mājas - darbi/filmas - gulēt. Un tajā posmā darbi/filmas tika noslinkots diezgan daudz, un tas laiks varēja būt pavadīts mazliet jaukāk, skaistāk, produktīvāk un lietderīgāk.
Pēdējo nedēļu esmu iekritusi Pokemonos, jo atradu, ka Netflixā ir pokemoni. Visas bērnības atmiņas un pokemonu nostaļģija. Skatoties visas sērijas secīgi, beidzot var izprast to stāstu, kas ir apakšā, jo tad, kad skatījos bērnudārza, skolas laikā, tad nokavējās kāda sērija un īstas skaidrības par to nebija, bet tagad jauki skatīties...
Kas vēl? laikam nekas.
Kopumā par semestri, vēl nezinu visas atzīmes, bet šobrīd esmu apmierināta ar paveikto, jo visus darbus iesniedzu, visu nodevu laikā, arī nekavēju pārāk daudz lekciju, un lielākoties pievērsu visam uzmanību un veltīju universitātē pavadīto laiku mācībām.

25 februāris 2018

Iesāktu grāmatu .... pametīšu.

Citiem varbūt atbilstošāk būtu - iesāktu grāmatu nepametīsi.

Uzskrēju goodreados rakstam, par to, vai lasītāji pamet iesāktu grāmatu.

Laikam mana atbilde redzama arī manā goodreads profilā - plaukts ar nosaukumu nepabeidzu lasīt, kuru rotā 7 grāmatas. Tomēr, ne visas no šīm grāmatām bija tik garlaicīgas, lai netiktu pabeigtas. vienkārši nesanāca. un kad jau atdota atpakaļ bibliotēkā vai jau no pagultes nonākusi atpakaļ plauktā, tad vairs nav vērts... Varbūt kādu dien, pienāks tas brīnums, kad arī tās grāmatas tiks izlasītas līdz galam. Visticamāk,ka tad jau nāksies lasīt no sākuma, jo viss jau sen būs aizmirsies...

Ar iesākšanu un pamešanu sanāca tieši tikko. Tā kā studijām pauzīte, tad laimīgi aizcilpoju uz bibliotēku un paņēmu kaudzīti grāmatu, kā Hermione Harija Potera filmā teica - vieglai lasīšanai.
8 grāmatas kopsummā.
Viena no tām nu ļoti maziņa, plāniņa, tiešām viendienīte varētu pat būt. Bet nekā. Nu ne iesākt, ne pabeigt.. Sapratu, ka viens no traucējošajiem iemesliem ir pārāk mazie burti. Otrs traucēklis - katrs otrais teikums ir apgalvojums - varbūt tev šo grāmatu nevajag lasīt? Nu, ja uzbrūk man tik ļoti ar to, ka man nevajag, nu tad ko tur spiesties un teikt ka vajag, vajag? Nevajag un miers.
Paņemu nākamo grāmatu no kaudzītes, un tur jau pilna laime - papīrs tīkams, burti gana lieli, valoda viegla un raiti lasās. Nu skaisti.

Kaudzīte vēl bibliotēkā esot, kad pāris grāmatas uz vietas izšķīru un sapratu, ka nebūs aršana.

22 februāris 2018

Kur to iedvesmu rast?

Lai studētu un lasītu un darītu interesantas lietas, kas uzlabotu manus rezultātus vai, lai vakarā saņemtos izdarīt kādu darbu vai uzrakstītu eseju, man palīdz youtube. Man ir portatīvais dators un papildu ekrāns, uz kura gandrīz vienmēr ir kāda filma, multenes, vai youtubes video.
Šoreiz gribēju pati sev piefiksēt tos youtuberus, kas man patīk tieši tēmā par studijām, ikdienas vlogiem no universitātes....

Ibz Mo

Holly Gabrielle
Student vlogs - Dylan
Luke Birch



13 februāris 2018

Vajag izdusmoties.

* brīdinājums * es neesmu dusmīga.

Reizēm vajag izdusmoties, uz sevi, uz citiem, uz visu pasauli un apkārt notiekošo. Izčīkstēties draudzenei, ka pasaule ir slikta, un man nepatīk šī nedēļa. Viss ir slikti...

Ir tikai otrdiena - nedēļā vēl ir 5 burvīgas dienas, kurās visa dzīve var mainīties, apgriezties uz otru pusi un kājām gaisā. Reiz bija tāds stāsts par "arī tas pāries". Prātā man tas ir ļoti bieži, un mirkļos, kad liekas, ka nu vairs jau nekas vēl sliktāks nevar notikt, uzrodas tas teikumiņš un saproti, arī tas pāries... Viss pāriet. arī labais.

27 janvāris 2018

2017-tajā izlasītais.

2017. aizvadīts ļoti slinki lasīšanas jomā... Gada iesākumā izlasītas 2 grāmatas un tad lasīšanas tukšums, kurā tika iesāktas ļoooooti daudzas grāmatas, bet netika veltīts pietiekami liels spēks, lai tās pabeigtu. Un atbraucot uz šejieni, pirmais mēnesis bija brīvs un tad varēja atvilkt elpu no garā vasaras skrējiena un ļauties lasīšanas priekam. Tad nu tika izlasītas gana daudz grāmatas no Annas Skaidrītes Gailītes. Ne visas, citas vēl stāv plauktā un gaida savu kārtu šajā gadā... 
2017. gada mērķis bija 40 grāmatas. Nu ne tuvu tur netiku. Tikai 15 izlasījās, un tā pat sanāca pacelt šo skaitli ar 4 fotogrāmatām. Ne, ne, ne, nešmaucos, nebija tikai fotogrāfijas. Ar gana daudz tekstu, bet pietiekami, lai varētu izlasīt vienā dienā. Daudz no tā iemācījos, par kompozīciju, gaismu un rāpošanu caur ērkšķiem, lai gūtu sasniegumus. Vienmēr šķiet interesanti lasīt biogrāfijas, jo tad var iepazīt cilvēku vispatiesāk.. 

Un 2018. gadā turpināšu iesākto, mērķis paliek nemainīgs - 40 grāmatas.. Un prieciņs, ka jau 2 šogad ir izlasītas. Varētu jau vairāk bijis, bet arī 2 jau ir labi... Pagaidām viss pēc plāna, ceru, ka tā turpināsies arī tālāk.. 



24 janvāris 2018

Lielos lēcienos pāri aizvadītajam 2017. gadam.

Man pašai vienmēr interesanti atskatīties uz šiem atskatu postiem, jo tad var viegli redzēt svarīgāko.
Centos izvlikt no šī piepildītā pārmaiņu gada to, kas vissvarīgākais bijis.

Gadu sāku ar skaistu ballīti svinot BJC 50. jubileju. Kopā ar vislabāko kompāniju..
Turpinājumā tā lieliskā sajūta būt uz lielās kultūras nama skatuves un darīt to, kas sirdij tuvs. Teātris... Es savā patiesajā būtībā - lēcu un skrēju apkārt kā atsperīgs tīģeris. Nez vai man tik kārtīgs make - up kādreiz uz sejas ir bijis.
Turpinājumā tāds nieks kā Žetonvakars un saņemts skolas žetons. Tāds atspēriena punkts pēdējam lielajam solim uz skolas absolvēšanu.
Pirmo reizi ietrāpīju arī televīzijā pagorīties. Lai nu kā, bet interesanta pieredze ieguvās. Gudrākā jau neesmu, bet laikam tomēr gana gudra, ja jau tur iemaldījos.

Kā nu ne, ja es nedzīvošos vairāk pa Rīgu nekā pa mājām. Aprīlī atkal iemaldījos Jauniešu Saeimā un satikos ar deputātiem un pati jutos kā deputāts. Nu patīkami tomēr, greznā krēslā iesēsties.
Sanāca savu dzimšanas dienu svinēt Tallinā kopā ar lieliskiem draugiem. Naksnīgas sarunas un pastaigas un ārkārtīgi daudz smieklu... 

Un pienāca arī tas lielais laimes brīdis, kad iziet pa skolas durvīm ar puķu klēpi rokās un priecāties, ka savi 12 izglītības gadi ir aizvadīti.
Tā nu sagadījās, ka no Jauniešu Saeimas jau 2 gadus pēc kārtas izaugu līdz pašvaldību vēlēšanām.. Paldies tiem 38 balsotājiem, kas pret manu vārdu ievilka plusiņu. Liels, liels piedzīvojums un mega daudz pieredzes politikas lauciņā iebira... Šī mana oficiālā foto, ko pati ieliku sevis veidotajā partijas avīzē un bukletā.
Pa vidu starp jūniju un jūliju bija tā lieliskā iespēja doties piedzīvojumā uz Spāniju un pārstāvēt Latviju projektā "Ideas Powered" un mācīties par autortiesībām un patentēšanu. Redzēju palmas, satiku ietekmīgus cilvēkus un atradu arī Latvijas karogu, pašā viducī.

Šī vasara bija vislabākā no vislabākajām. Kopā ar lieliskiem cilvēkiem aizvadītas 5 nometnes... Strādāts vaiga sviedros, smiets līdz asarām un bērniņi un jaunieši audzināti un iegūta vēl milzīgāka pieredze.. Viss tik aizraujošs likās, ka prieks uz visām pusēm.
Augustā bija tā lielākā laime būt klāt mirklim, kad izskanēja burvīgie vārdi, ka Madona ir ieguvusi Jauniešu galvaspilsētas titulu... Prieks un neaizmirstams gandarījums, ka visi spēki, kas tajā tika ielikti, nav bijuši velti.

Pienāca augusta noslēgums un bija laiks lēkt iekšā savas dzīves lielākajā pārmaiņā. Pārcelties uz Vāciju nebija joka lieta, bet aizraujošs notikums...
Un tad lielās studijas sākās. Informācijas un komunikāciju dizains. Izklausās tik nopietni, cik tas arī ir. Un brīvā laikā iedvesmu vislabāk smeļos mežā staigājoties. Nav jau tas, kas Latvijas valsts meži, bet arī šeit mežā ir savs skaistums... 
Pa vidu starp lekcijām, izrāvos un aizmirsos un atgriezos mājās un aizskrēju uz mīļu pasākumu, kurā sanāca būt nominētai 3 nominācijās un būt arī uz sponsoru sienas, jo savu darbu ieguldīju gana daudz, lai viss izskatītos skaisti. Arī tie diplomiņi, kas man rokās.

Un tad uz mazu mirkli atpakaļ studijās ielecu, bet tad gada nogalē uz Ziemassvētkiem kopā ar ģimeni.. Mierīgi un mīlīgi visi atkal kopā.. Ar sniegu aiz loga, un mirdzošu eglīti istabā.

Tāds nu bijis šis piepildītais, aizraujošais un pārmaiņu bagātais 2017. gads...
Un 2018. iesācies nemaz ne tik slikti, ar dažādiem piedzīvojumiem un atklājumiem...
Prieks par tiem cilvēkiem, kas ir bijuši ar mani kopā visa gada garumā un tiem, kas bijuši tikai kādu mirkli...  Bet prieks un gandarījums atskatīties uz to visu, kas bijis...
Paldies, ka izlasīji tik tālu..
Ta jau redzēs, kāds būs 2018. gads, to redzēsim decembrī...