Es tik ļoti esmu garastāvokļa cilvēks. Viens teikums, viens sīkums var man nosist omu uz visu dienu, ja ne pat divām. Tā kā tāda jēla ola – iebaksti un dzeltenums pārplīst.
Tā kā lasu grāmatu par to laimes projektu, un metu plānus savējam, domāju, nu ko es tā baigi labi varēšu saplānot, jāpamēģina dažas lietas jau tagad.
Šorīt pamodos pēc briesmīga nakts murga. Un kā jau pēc spilgtiem murgiem, tie no prāta neiziet nemaz tik ātri, un šķiet, ka tas ir tiešām noticis, un kā tagad ar to visu sadzīvot, bet apzinies, ka tas taču bija tikai sapnis. Bija plkst. 6, šobrīd man tas ir ierastais laiks kad pamostos un 98% gadījumu arī uzreiz ceļos augšā, jo tas ir pēdējais mirklis, kad notvert svaigu gaisu uz balkona. Bet šodien es jutos tik slikti un kaut kā fiziski visi muskuļi jutās noguruši domāju, ka jāpaguļ vēl.
Pamodos pēc stundas, slapja (jo uzlec saule un cauri visiem aizkariem tieši spīd man virsū un cepina), vēl vairāk nogurusi, tagad nu jau dusmīga uz sevi, ka ļāvu gulēt vēl vienu stundu un tas nav devis neko pozitīvu un tikai esmu pazaudējusi vienu stundu brīvības internetā, kad varu viena pati sēdēt virtuvē, bez cilvēkiem staigājot man apkārt un pētot ko es datorā daru.
Un tajā brīdī es apstiprināju savas domas, par ko spriedelēju vakardienas vakarā. Ka līdz ar manu jauno ieradumu celties 6, es beidzot esmu apgriezusi kājām gaisā lietu, ko es vienmēr gribēju apgriezt – tas ir – vienmēr mana iedvesma darīt lietas, radīt un plānot projektus, rakstīt kaut ko, plānot, veidot, filmēt, fotografēt uznāk uz 11 naktī. Tad kad normālam cilvēkam būtu jāiet gulēt. Bet šobrīd, kad pamostos 6 un pirmais ko izdaru ir skrienu uz balkona ieelpot dzīvi, jeb vienu elpu svaiga gaisa, tad uzreiz sanāk man mirklis un laiks būt produktīvākai. Plusā tas, ka Latvijā ir tikai 1 naktī, nozīmē to, ka man neviens nerakstīs, nezvanīs un nespiedīs like manām bildēm, kas man dod laiku brīvu no telefona paziņojumiem, kas mani atvilktu nost no darba. Un vakarā jau ap 22 varu likties uz auss, jo ir dienā paveikts, kas labs un klāt ir pozitīva, padarīta darba sajūta un patiess nogurums, kuru var apbalvot ar kārtīgu miegu.
Bet par to garastāvīgumu taču gribēju runāt. Jā, nu pamodos galīgi negarastāvoklī, dusmīga uz sevi un uz visu pasauli. Blakus pie spilvena tā arī stāv grāmata un sapratu, nu ir tas laiks izmēģināt sevi, pirms projekta sākuma. Domāju, ko Gretšena darītu šajā situācijā? Viņa sāktu rītu ar pozitīvas dziesmas dziedāšanu skaļi. Labi, ņemu telefonu, austiņas un slēdzu, bet protams, austiņām tukša baterija (bluetooth austiņas). Nu tagad domājot liekas nieks, tajā mirklī sadusmojos, ka redz pat “austiņas” ir pret mani pagriezušās. Domāju tālāk, viņa izturētos tā, ka ir laimīga, tik ilgi līdz patiešām jutīsies laimīga. Labi, kā izlikties, ka esmu laimīga? Gāju uz balkona, bet tur zem balkona mājas sargātāji mazgāja veļu, skaļi bļaustījās un klaigāja viens uz otru no viena stāvlaukuma gala uz otru. Kur tad šādā brīdī laime?
Nu ne jau šeit. Apģērbos, saklāju gultu, atstāju balkonu līdz galam vaļā, ieslēdzu griestu ventilatoru uz visātrāko režīmu, lai izvējojas viss gaiss no istabas un cits gaiss no āras ienāk iešā, un gāju uz virtuvi vārīt kafiju. Iznācu virtuvē, kas kā vienmēr piepildīta ar visādām smakām no blakus dzīvokļiem caur “gaisa nosūcēju” un pa durvju apakšas šķirbu – atvēru lielo balkonu līdz galam vaļā un ieslēdzu abus gaisa ventilatorus uz ātriem režīmiem. Šāda ir mana sistēma, kā ātri dabūt kaut nedaudz gaisa iekšā dzīvoklī – no lielā balkona uz manas istabas balkonu cenšos izveidot vējam labu skrejceļu. Reizēm strādā, reizēm nestrādā.
Labi, atgriežoties pie tās laimes. Leju ūdeni tējkannā un saprotu, ka tas tulīt beigsies, un šoreiz nav mana kārta to pirkt, tāpēc neliela vilšanās, ka līdzās dzīvojošie cilvēki par to īpaši nerūpējas… Bet nu labi, man pagaidām vismaz pietiek. Bet nu kā nojaušat, laimi tas nepapildināja. Kamēr vārās ūdens sāku prātot, ko šorīt brokastīs gatavot? Pārtikas krājumi ir patukšojušies, jo rīt braucu prom uz dažām dienām, un nevēlos neko pirkt, lai pa prombūtnes laiku nesabojājas. Un pie tam, šajā negarastāvoklī viss kas iespējams pagatavot, jau apnicis, jo visas manas variācijas jau izspēlētas pēdējā laikā vairākkārt. Bet nu sapratu, ka sviestmaize ar gurķi būs tas kas iedos kaut nedaudz laimes.
Un te nu sākas laimīgais stāsts. Es uztaisīju kafiju. Un neapdedzinājos pie pirmā malka. Domāju, re kāda laime. Grauzdēju maizi uz pannas. Reizēm izņemot tikko no saldētavas, viena puse izdodas skaista, otra puse pielīp pie pannas. Šoreiz nepielipa. Domāju, re kāda laime. Mizoju gurķus, un skatos, ka abi divi vēl labi, un pat nav sākuši vīst. Domāju, re kāda laime. Apgrauzdētajām maizēm no sviesta klucīša birstinu virsū sviesta pārsliņas, jo no ledusskapja tikko izņemts sviests nesmērējas viegli, un tikko uz karstas apgrauzdētas maizes ticis, sviests sāk kust. Domāju, re kāda laime. Sviestmaizes gatavas, kafija gatava, apsēdos pie virtuves galda, paņēmu datoru un pat internets strādā un var atvērt vismaz e-pastu pārbaudīt. Domāju, re kāda laime. Ēdu savu sviestmaizi un domāju, re kāda laime. Visa mana laime slēpjas ēdienā.
Nezinu, cik riktīgs vai neriktīgs cilvēks esmu, ka ēdiens man sagādā tik ļoti lielu prieku. Laikam tāpēc vien es ēdu kādas 5 reizes dienā, lai to laimi pavairotu, jo godīgi runājot, nu izsalkums mani nepamet 95% no diennakts.
Bet atkal un atkal atgriežoties pie tās laimes. Kas tā tāda ir? Kur viņa slēpjas? Vai tiešām mana laime ir ēdienā? Vai varbūt ēdiena gatavošanā? Kas to lai zina…
Laimes projekts drīzumā…
Jautrs rīts Tev! Domāju, ka tieši šādas, mazas un sīkas laimītes ir vislabākās, galvenais, lai tā virtene nepārtrūkst ātri, tad jau kopā izveidojas arī lielāka laime!
AtbildētDzēst