29 novembris 2018

Par lietām, kuras reizēm piemirstās…

Atpūsties. Atslēgt prātu. Neskaitīt laiku. 

Pagājušajā nedēļā Kambodžā bija valstiskas brīvdienas. Pēc kursa biedru uzaicinājuma pievienojos 3 dienu piedzīvojumā, doties uz vienu no Kambodžas provincēm, lai dotos pārgājienā uz kalna virsotni, gulētu teltī un pabūtu dabā. Protams, tas bija viens no maniem klusajiem sapnīšiem dodoties uz Kambodžu – redzēt īstos džungļus un iziet kādu pārgājienu. Tāpēc saņemot šo uzaicinājumu, metos iekšā piedzīvojumos.
Ceļā ar autobusu pavadījām gandrīz 7 stundas. Kalniem augšā, no kalna lejā, cauri bedrainiem ceļiem un pāri apšaubāmiem tiltiņiem… Sasniedzām ciematu un gidi paziņoja, ka šovakar ir pārāk vēls (precīzāk sakot pulkstens bija 3 pēcpusdienā), lai sāktu augšup kāpienu tāpēc šovakar paliksim pa nakti uz tādas kā pussalas, ielokā no upes. Devāmies pāri pļavai, jeb cauri bizonu mīnētam laukam, un nedaudz cauri džungļiem, nokļuvām pie upes un seko pārsteigums, upei pārbrist nevar, jābrauc ar kayaku. (Kā latviski šis vārds ir? Laiva? )
Pirmo reizi man kas tāds. Nemaz nerunāšu par manu baili apgāzties, iekrist ūdenī un noslīkt. Nu esmu dramatiska, esmu, ko lai padara. 


Kā vēlāk atklājās - izrādās, ka tīri mierīgi var arī izbaudīt šo procesu...

Bet viss kārtībā, droši nokļuvām uz pussaliņas, ar diezgan asām smiltīm, bet pārmaiņas pēc pēdām tas bija tāds superīgs piedzīvojums. Jo smiltis lielākiem kristāliņiem nekā man bija ierasts redzēt.

Taurenis uz smilšu kristāliem.
Vakars pie ugunskura, skaists saulriets, vēl pavizinājāmies ar laivām, pavakarējām ar sarunām, cik nu kāds bija nasks uz runāšanu ar mani angliski, bet tā pat tāds mierīgs un relaksējošs vakars, kas lika izbaudīt mirkli.

Aiz kāda paliek vien slapja vieta.

Nākamajā rītā modos agri, kā esmu pēdējā laikā ieradusi, un izbaudīju rīta miglu virs upes. Saullēktu un svaigu, svaigu gaisu. Prieks, ka varu būt dabā. Bet citi tādi gausi uz celšanos.
Rīta migla virs upes.

Tikmēr mūsu pavadoņi jau pa miglai ar laivu šiverējas un cenšās noķert kādu lomu ar, manuprāt, spiningu. Vakar vakarā brida pa ūdeni un ar durkļiem ķēra zivis – veselas 2gb uzcepa uz ugunskura priekš mumsiem, bet atzīšos, man pārāk smagi likās ēst tādu zivtelīti, kas tikko te peldējusi, bet nu jau grillējas uz uguns. Bet citādā ziņā – iespaidīgas prasmes tādā veidā ko noķert.
Atgriežoties pie rīta…. Ap pulksten 8 visi beidzot samodušies, pavadoņi ķerās pie telšu nojaukšanas un savācam mantas, dodamies atpakaļ uz ciematu, kur mājā, ja to tā varu saukt, mūs gaida saimniece ar brokastīm. Nu precīzāk sakot rīsiem, vārītām olām un vardes gaļas vārījumu.
Saimniece virtuvē gatavo ēst.

Ak cik jauki, manas brokastis – rīsi. Paēduši, visi iekārtojas pa māju un sēž un pļāpā. Es jau nedaudz uz adatām, nu labi, pasēdēsim, lai jau brokastis nosēžas… Stunda paiet, cik tad vēl ilgi sēdēsim, jau pulkstens 10.. Prasu, vai tad mēs ko īpašu gaidam? Atbilde tāda pagausa, nu itkā jau nē… Meitene sāk ko runāt ar mūsu gidu/pavadoni khmeru valodā, visi sāk iesaistīties aktīvā diskusijā. Es tik sēžu un gaidu kāds tad būs rezultāts. Pēc 5 minūtēm, kad jau pārodmāju visus iespējamos vairantus, man tiek paziņots, ka ceļā dosimies plkst 13, ka tagad varu nosnausties.Man kā sitiens pa pieri, nu un ko man tagad darīt 3 stundas? Ne jau es te gulēt atbraucu.

Kursa biedri izmanto laiku, lai snaustu.
Interneta, kurā laiku kavēt nav, grāmatas līdzi nav, papīra un pildspalvas, kur ķēpāties un rakstīt nav, lasīt grāmatu telefonā nozīmē zaudēt bateriju. Sēžu blisinos apkārt. Iet pa ciemu pastaigāt? Tā jau es te balts zvirbulis kā pa skatuvi grozos un visiem jāpievērš man uzmanība, kur nu vēl tā vientuļi vazāties tagad. Nu domāju, ja jau – tad jau, un snaudu. Pamodos pēc 15 minūtēm kā nogulējusi visu pasauli un atkal spriedu, ko darīt tālāk. Beigās vilku botas, gāju tajā virzienā, kur man teica, ka esot vietējā bode. Gribējās ko dzeramu nopirkt. Gāju, gāju, domāju, ka pazudīšu, bet beigās jau atradu to, kas ciemā tiek uzskatīta par tikšanās vietu. Visi sabrauc ar motorolleriem, tusē, iedzer pa kokosriekstam vai kam stiprākam, pārrunā, kas kuram mocim jāpielabo būtu, paķimerējas kopīgi pie kāda no močiem, reizē apspriežot manu parādīšanos pie apvāršņa. Nopirkusi savu aukstu coca colas bundžu, par tādu pašu cenu kā pilsētā, lēnu soli čāpoju atpakaļ vistu un gaiļu pavadīta.

Māja, kur pavadījām laiku un ēdām brokastis.
Saprotu, ka laika vēl ir daudz un nekas vairāk par garlaicību man nav sagaidāms. Sēdēju uz grīdas, ielīdusi ēnā, un sāku skaitīt. Tagad varētu uzrakstīt bloga ziņu, uztaisīt kādu produktu priekš veikala, pārskatīt un sākt montēt jau nofilmēto video gabaliņus, izšķirot uzņemtās fotogrāfijas, pazīmēt, parakstīt, padziedāt, padejot un vēl nez ko pasaulei nozīmīgu izdarīt. Bet tad sapratu, ka pirmo reizi mūžā esmu šajā vietā, esmu džungļu ielokā, mazā ciematā un man ir dots brīvs laiks atpūtai. Ko es domāju par to ko varētu paveikt, un neizbaudu atpūtu? Visu laiku esot dzīvoklī, Pnompeņā, es rakstu šim vai citam blogam, gatavoju veikala produktus, cenšos publicēt reklāmas, plānot nākamos rakstus un produktus un meklēt darba iespējas. 
Izmetu domas no galvas, apgūlos, skatījos caur palmas lapām uz tālo kalna virsotni, ko vēlāk man būs lemts sasniegt, un atpūtos.



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana