31 decembris 2016

2016. gads

2016. gads bijis piepildīts, aizraujošs, piedzīvojumu bagāts un vienkārši neaizmirstams.
Gribu maziem solīšiem atskatīties uz to, kas noticis.

Saullēkti pirms skolas dod spēku izturēt dienu... Tādu šogad bijis daudz un dikti skaisti. Gada sākums vienmēr tāds patukšs, kamēr iešūpojās, un nekas diži daudz nenotiek.


Februāra ēnu dienā viesojos Radio Skonto un izbaudīju radio ētera priekus.

Pavasaris trakais zinātniski pētnieciskā darba laiks jeb laiks kad burtu savienojums ZPD liekās kā sods vai lamuvārds.


Nav jau gads tikai krāsainās krāsās krāsojams. Februāra beigās, zaudēju tuvu cilvēku-draugu, padomdevēju un lielisku skolotāju. Bildīte sena, bet vismīļākā.


NVO festivāls, kur Madonas novada jauniešu domi pārstāvējām, foršus cilvēkus satikām un vienkārši vienu dienu visi kopā izklaidējāmies.


ZZ čempionātā savai klasei par godu iekāpu lapsas tērpā un izklaidējos, lai gan man, gan citiem jautri.


Lielais piedzīvojums Jauniešu Saeima. Aizraujoši un satraucoši. Lieliska pieredze, iegūti jauni draugi un paziņu loks paplašināts. Izjusta īstā Saeimas garša un politika.


Uz trakām idejām un avantūrām parakstoties, aizbraucām savu skolu pārstāvēt Biznesa Naktī. Liela pieredze negulēt visu nakti un rakstīt biznesa plānu tā, ka dzīvē varētu arī to īstenot.


Izklaidi un darbu apvienojot, uzkāpu uz mājas jumtiņa.


Vasaru iesāku ar jautru piedzīvojumu, par panku pārvērtos un ar interesantu braucamrīku pavizinājos.


Piepildīju senu sapni un aizbraucu uz laukiem ar velosipēdu viena pati. 40 km pievarēti un tad saulainās dienās pie ezera likās vēl jaukāk un siltāk nekā nekad.


Vasara turpinājās ar nometni, lai jauniešus domei piesaistītu. Pirmo reizi mūžā ar kvadraciklu braucu un adrenalīnu ķēru.


Lielais vasaras pārbaudījums - veloekspedīcija. Nedēļas laikā tuvu 300 kilometru braukti ar velosipēdu. Apskatītas novada kultūrvēsturiskās vietas un iepazīti interesanti cilvēki. Neizsakāma pieredze.


Svētki, kā izrādās, jāsvin pie jūras. Tad daba apbalvo ar skaistu saulrietu.


Tad augusta sākumā, lielākais vasaras notikums Jauniešu diena. Pasākums tik ilgi plānots, organizēts un daudz pie tā strādāts. Tad vakarā, kad viss ir beidzies, atslābums un neizsakāma gandarījuma sajūta.


Vasaru noslēdzu ar draudziņiem atpūšoties un izvērtējot visu paveikto. Šie draudziņi vienmēr ir klāt, kad vajadzīgs un palīdzēs.


1. septembris un sākas skola. Šogad palicis pats nopietnākais, jo jābeidz ķēmoties un jāpabeidz 12. klase.


Tad kā bijis kā ne, oktobrī iekāpu lielā, svarīgā amatā un kļuvu par Madonas novada jauniešu domes priekšsēdētāju.


Visu laiku piedzīvojums piedzīvojuma galā. Forums Jūrmalā par neformālās izglītības atzīšanu. Mācīties, atpūsties un izklaidēties reizē.


Decembris iesākās ar gada svarīgāko notikumu mūsu novadā un tika pasniegtas balvas Sudraba Gailis. Sanāca, ka ieguvu balvu "Gada Brīvprātīgais" un visa komanda kopā "Gada pasākums jauniešiem" par Madonas novada Jauniešu dienu 2016. Pārsteigumiem bagāts vakars. Un pēc tam liels gandarījums par lieliski aizvadīto pasākumu.


Šī gada lielākais piedzīvojums - ceļojums uz Grieķiju.
Erasmus+ projekts par neformālo izglītību dāvāja man iespēju lidot un baudīt brīnišķo dabu un kalnus, iepazīt jaunus cilvēkus un gūt lielisku pieredzi projektu rīkošanā un organizēšanas darbos.


Redzēt tik tālu, ka skatiens apmaldās un sajust tik daudz vienlaikus ir tik fantastiski. Gribu ceļot vēl un vēl, lai redzētu visu, kas pasaulē ir iespējams.


Redzēts viens no pasaules lieliskajiem objektiem - Akropole. 


Pirmais vakars Grieķijā apbalvoja ar fantastisku saulrietu.


Ar šo foto arī noslēdzu šī gada apskatu. Gads piepildīts neskaitāmiem piedzīvojumiem un izaicinājumiem. Ja skatās ciešāk, tad gājis kā pa kalniem, augšā un lejā, augšā un lejā, bet vajadzētu jau skatīties tikai uz tām kalnu virsotnēm... Gūta ļoti liela pieredze daudz un dažādos pasākumos, projektos, nometnēs... Baudīta daba tik ļoti, ka gribās vēl un vēl.

Paldies visiem, kas ar mani kopā šajā gadā bijuši.
Paldies visiem, kas piepildīja šo gadu ar lieliskām emocijām un piedzīvojumiem.
Paldies ģimenei, kas mani vienmēr atbalsta.
Paldies Dievam, ka šis gads bijis tik veiksmīgs un piepildīts.

Lai 2017. gads būtu vēl piepildītāks un vēl aizraujošāks! 

30 decembris 2016

2016. gadā paveiktais.

Pagājušā gada sākumā rakstīju par savām šī gada apņemšanām... Ir dažas izpildītas un citas, pašsaprotami, nav izpildītas jau cik gadus pēc kārtas.

Veselīgāk - nedaudz vairāk pastaigu ir, ūdeni arī dzeru vairāk, auglīši manā ēdienkartē arī vairāk.

Izlasīt 30 grāmatas - šogad 34 izlasītas grāmatas.

Brīvprātīgais darbs - nostrādātas tuvu 500 brīvprātīgā darba stundas un iegūts Sudraba Gailis nominācijā "Gada Brīvprātīgais"

Vairāk ieklausīties - ir reizes kad paklusēju, bet vajadzētu vairāk paklusēt.

Auto tiesības - 29. novembris bija tā laimīgā diena, kad izgāju no csdd ar tiesībām rokās.

Sakārtot datoru - nē, nē, nē. Vēl joprojām ir liels bardaks manā datorā. vajadzētu beidzot lauzt šo tradīciju un sakārtot datoru.


Sajūtos, ka šogad esmu lielus kalnus gāzusi un paspējusi gana daudz paveikt. Kopumā teiktu, ka gads aizvadīts veiksmīgi un lielāko daļu no savām apņemšanām esmu piepildījusi.


28 decembris 2016

2016. gada izlasītās grāmatas.

Gada sākumā apņēmos izlasīt 30 grāmatas. (šo un citas apņemšanās var lasīt šeit). Sākotnēji domāju grāmatas lasīt pēc buzfeed saraksta kategorijām (šeit) bet tad sapratu, ka nesanāks un kaut kā to domu atmetu. Lasīju to ko gribējās vai vajadzēja skolai.
Lielākais prieks, ka esmu izpildījusi savu vēlmi - kopā izlasītas 34 grāmatas. Plānākas un biezākas, bet 34 ir tikai skaitlis. Šķiet, ka ļoti maz, jo gada sākumā palasīju kārtīgi, tad sākās periodi, kad nelasījās vispār, tad atkal cītīgi lasīju un tā pa laikam lasīju, nelasīju, bet redz, ka kopā esmu salasījusi 34 grāmatas.
Šobrīd esmu pārdomās, par to, kādu skaitli uzstādīt par mērķi 2017. gadam, jo tas tomēr ir tikai skaitlis.
Ikdienā manas lasītās grāmatas var redzēt goodreads profilā, jo tur atzīmēju samērā regulāri..


Tā man šogad veicies ar lasīšanu. Un kā Tev?

29 novembris 2016

Lielākais mērķis piepildīts.

Autovadītāja apliecības iegūšana, šķiet, bija mans lielākais 2016. gada mērķis. Un beidzot tas ir piepildījies! :)
Kas ilgi nāk, tas labi nāk. Tiesības kabatā...

12 novembris 2016

Par ko lai raksta?

Ir dienas, kad apsēdies pie datora, un gribās raksīt. Bet par ko? nezinu. vai drīzāk Nezinu ar lielo burtu, jo godīgi, nu reāli nezinu...
Varētu par to cik labi man iet, varētu par to, cik slikti man iet. Varētu par to, cik ārā ir skaists laiks, jo man patīk sniegs. Varētu jau arī par to, cik satraukta esmu par Ziemassvētku tuvošanos straujiem soļiem.
Varētu un varbūt pat vajadzētu rakstīt kaut ko patriotisku par godu šim mēnesim, bet man ļoti bieži, atļaušos teikt, izbesī, ka visi jūtamies latvieši tikai novembrī. Visu pārējo gadu noliekam savu valsti, cik te slikti, cik mazas algas, un tad novembrī viss ir skaists un jauks, ar godu piespraužu Latvijas karoga lentīti pie krūts, smaidu, un kad nedēļa pagājusi, norauju lentīti, nez kur nometu (vēl jo projām nesaprotu kur cilvēki viņas pēc tam liek), un turpinu gausties par to cik Latvijā slikta dzīve.
Varētu rakstīt arī par to, ka ārā sprēgā lūpas, no mutes nāk skaistie dūmiņi un rokas pēc brīža kļūst nejūtīgas un sarkanas. Varētu rakstīt, ka esmu vai neesmu sajūsmā par gaidāmo atkusni uz mēneša beigām. Varētu rakstīt par to, ka šodien esmu izdzērusi gana daudz ābolu sulas. Varētu, bez šaubām, jums uzrakstīt manu ļoti garo darāmo darbu sarakstu, bet tas būtu garlaicīgi.
Tāpēc es uzrakstīju jums variantus par to, ko es varētu rakstīt, bet nemaz ne par ko nerakstīšu.
Jauku vakaru!
saullēkts 27. oktobrī, 2016. gadā

31 oktobris 2016

Kur pazūd cilvēki?

3. klasē, uzsāku mācības pilsētas skolā, kas nozīmēja, katru rītu un vakaru izmantot sabiedrisko transportu. Tikai 8 km, bet tā pat savas 15-20 min vajadzīgas. Pa vidu vairākas pieturas. Atceros, cik bieži bija grūti, jo vietas nebija, stāvējām kājās. Jau iebraucot Praulienā vietu nebija, tad iekāpām vēl kādi 7-8 cilvēki, visiem jāstāv kājās. Līdz Madonai vismaz 2 pieturās iekāpj vēl 2-3 cilvēki, kas nozīmē pārbāstību. Braucot mājās pēc mūzikas skolas, ap plkst. 17, jau Madonā sakāpjot visiem, bieži vien nācās stāvēt kājās. Un grūti jau izlauzties visiem cauri, ja gadās tikt apsēsties, lai izkāptu savā pieturā ārā, jo noteikti pārējie brauc līdz galam... 
Tagad. No rīta, nereti Praulienā esmu vienīgais cilvēks, kurš kāpj autobusā. Reizēm ir vēl 1-2 cilvēki. Visbiežāk otrdienās ir vairāk, līdz pat 5 cilvēkiem... Autobusā atrast vietu, kur apsēsties nav problēmu, jo brauc 5-8 cilvēki. Minētajās otrdienās (interesanti kāpēc tieši otrdienās) ir nedaudz pilnāks autobuss. var gadīties pat 10-12 cilvēku. Pa vidu starp Praulienu un Madonu iekāpj tikai labi ja 1 cilvēks...
Ir pagājuši tikai 9-10 gadi. (wow pašai šoks cik daudz patiesībā), bet kur ir pazuduši visi cilvēki? Vai tiešām te vairs neviena nav? Vai visi iegādājušies mašīnas un braukā ar tām? Domāju, ka nē, jo pēc maniem novērojumiem satiksmes intensitāte arī varētu būt samazinājusies. Arī skolēnu skaits skolā samazinās. Cilvēku skaits uz ielām samazinās.
Halo? Cilvēki! Kur jūs esiet?
Skats vienā no Madonas ielām. 2013. gads.