14 decembris 2018

Kad dzīvē gadās paklupt.

Pielika man nedaudz padeni, un es paklupu. Centos noturēties uz kājām un kā paklūpot, nedaudz lieliem soļiem paskriet uz priekšu un beigu beigās noturēties...
Šobrīd es esmu jau izskrējusi lielos soļus un stāvu stabili. 
Mana "padene" tika pielikta 1.decembrī. Tāpēc arī visu laiku bijis klusums. Jo nebija laika, spēka, varēšanas un iedvesmas, kaut ko šeit teikt....

Reiz twiterī es lasīju garu rakstu, par to, kā māte savai meitai vienmēr mācīja, ka jebkurā situācijā, kurā nejūties ērti vai jūties slikti, tu vari aiziet. Ar sekām, kas radīsies, ja aiziesi, varēs tikt galā pēc tam, bet jebkurā situācijā svarīgākais esi tu pati.
Un tad šoreiz pienāca tas mirklis, kad rādās situācija, kurā es sapratu, ka es nevaru palikt. Es nevaru palikt dzīvot dzīvoklī, kurā es nejūtos droši, nejūtos kā mājās un negribu tur atgriezties, bet labprātāk pavadu laiku kur citur. Stress, punķi un asaras, histērija un panika - tas raksturotu to, kā es tur jutos.  Es sapratu, ka šoreiz man ir jādomā par sevi, par savu labsajūtu, par savu laimi, prieku un nerviem, nevis naudu, citiem cilvēkiem vai viņu viedokli. Es pateicu "es rītdien izvācos" un es to izdarīju. Man bija jāmeklē sava vieta, savs stūrītis, kaktiņš, kur dzīvot vēl pusotru mēnesi, kamēr esmu Kambodžā.
Sākums bija smags. Es paliku pa nakti, pie cilvēka kurš mani tajā mirklī bija gatavs atbalstīt. Protams, mana panika un asaras nebeidzās, un vistrakākās histērijas laikā, viņa vienkārši sēdēja man blakus uz grīdas, neteica neko, bet es zināju, ka viņa tur ir un patiesībā es neesmu viena.
Bet gāja laiks, precīzāk 2 dienas, es atradu dzīvokli,  parakstīju līgumu un ievācos. Ja ar vārdu ievākšanās var aprakstīt manu ieiešanu dzīvoklī ar mugursomu, kurā bija dators, divi tkrekli un zobu birste. Pārējās manas mantas vēl bija tur - vecajā dzīvoklī.
Bet kamēr es dzīvoju kaut kur pa gaisu, piedalījos apmācībās un tajā pašā laikā meklēju dzīvokli, mans stress izvilka uz āru manu fiziskās veselības klupšanas akmeni un man sākās stipras vēdersāpes. Bet es jau esmu tipiskais latvietis, un dzīvoju ar domu "gan jau pāries". Viena tablete, divas.. Otrā diena. Gan pāries. Trešā diena. Nepāriet. Varbūt tomēr ir kas nopietns? Apjautājos te dzīvojošajiem par to, kurā slimnīcā kāds runātu angliski. Un tomēr, kamēr universitātē sēžu lekcijā, es saprotu, ka sāpes šobrīd aug augumā un ir jāiet uz to, kas ir vistuvāk. Karaliskā Pnompeņas slimnīca. 
(protams, atskatoties, iespējams, mana izvēle nebija tā gudrākā, bet tajā brīdī es nespēju domāt ar skaidru prātu...)
Uzņemšanā tiek darīts viss, kas pienākas. Arī pēc skata, var redzēt, ka cilvēki zina, ko dara, aparatūra ir jauna, svaiga, nav nekādi aizvēsturiskie akmens laikmeta laužņi un dzelzs laikmeta uzpirksteņi. Rezultātā diagnoze "nenosakāmas sāpes vēderā", izrakstītas zāles un teikums: "ja līdz rītdienas vakaram nepaliek labāk, nāciet atpakaļ".... 
Miniet trīs reizes, kā es jutos? Protams, visu dienu nebiju tajā labākajā stadijā. Sāpēm pievienojās arī reiboņi. Bet esmu cilvēks, kas cenšas izpildīt darbus, kas uzdoti, tāpēc pagāja, kāds laiks, kamēr pabeidzu visu to, ko biju solījusi izdarīt un cilvēki gaidīja uz mani.. Un pēc tam apzinājos, ka ir slikāk kā vakar un nezinu, vai šis būtu mirklis, kad pieturēties pie sava "ai, gan jau pāries"... Tāpēc neskatoties, ka vakars jau tuvojās straujiem soļiem, saucu vien tuktuku un devos atpakaļ uz slimnīcu. Šoreiz cits dakteris pievērsās man un ar nopietnāku domu, veica datortomogrāfiju, un rezulāti tiešām nebija nekas tāds, ko es jebkad mūžā būtu iedomājusies, ka dzirdēšu savām ausīm. Bet ap pusnakti, mani sašpricēja un sāpes mazinājās, un mani palaida mājās, ar papīra lapiņu, ka nākamajā dienā ir pieraksts pie speciālista. Patinam laiku uz priekšu - speciālists veica tālākus izmeklējumus, un teica, ka nav tik traki, kā sākumā varbūt bija licies. Tad nu kaudze zāļu un viena no diagnozēm visam pa virsu arī "gastrīts". Nedaudz vieglāku sirdi un apziņu, ka tagad zinu, kas ar mani patiesībā notiek, es devos prom.

Kā  ir tagad?
Tagad ir vieglāk. Sāpes, visādas - gan fiziskas, gan prātiskās - ir beigušās. Es dzīvoju pati savā dzīvoklītī. Mazā, bet pietiekamā, jo man jau daudz neko nevajag. Vēdera sāpes ir mazinājušās un es mācos sadzīvot ar pārtiku. Nedaudz savādāku kā iepriekš - vieglāku un vienkāršāku, un varu teikt, ka tas tiešām atvieglo dzīvi, ja nav jāpārdzīvo, ka sāp puncītis pēc katras ēšsanas. 

Noslēgumā varu teikt, ka decembris man ir bijis kā īsts pārbaudījums. Un es tā pat zinu, ka Dievs neliek mums virsū vairāk kā mēs spētu panest. Bet, protams, ir mirkļi, kad liekās - nu pilna mugursoma man jau, nav vietas, kur vairs neko ielikt, kāpēc tad tā kļūst arvien smagāka un smagāka, un kalns, kurā jākāpj liekas arvien stāvāks un stāvāks? Bet tas nekas, man ir pieredze kāpt šāda veida kalniņos, un es jau zinu, ko no tā var sagaidīt. Tāpēc, es tik iedzeru vēlvienu karstās šokolādes krūzi, un turpinu savu ceļu augšup.

29 novembris 2018

Par lietām, kuras reizēm piemirstās…

Atpūsties. Atslēgt prātu. Neskaitīt laiku. 

Pagājušajā nedēļā Kambodžā bija valstiskas brīvdienas. Pēc kursa biedru uzaicinājuma pievienojos 3 dienu piedzīvojumā, doties uz vienu no Kambodžas provincēm, lai dotos pārgājienā uz kalna virsotni, gulētu teltī un pabūtu dabā. Protams, tas bija viens no maniem klusajiem sapnīšiem dodoties uz Kambodžu – redzēt īstos džungļus un iziet kādu pārgājienu. Tāpēc saņemot šo uzaicinājumu, metos iekšā piedzīvojumos.
Ceļā ar autobusu pavadījām gandrīz 7 stundas. Kalniem augšā, no kalna lejā, cauri bedrainiem ceļiem un pāri apšaubāmiem tiltiņiem… Sasniedzām ciematu un gidi paziņoja, ka šovakar ir pārāk vēls (precīzāk sakot pulkstens bija 3 pēcpusdienā), lai sāktu augšup kāpienu tāpēc šovakar paliksim pa nakti uz tādas kā pussalas, ielokā no upes. Devāmies pāri pļavai, jeb cauri bizonu mīnētam laukam, un nedaudz cauri džungļiem, nokļuvām pie upes un seko pārsteigums, upei pārbrist nevar, jābrauc ar kayaku. (Kā latviski šis vārds ir? Laiva? )
Pirmo reizi man kas tāds. Nemaz nerunāšu par manu baili apgāzties, iekrist ūdenī un noslīkt. Nu esmu dramatiska, esmu, ko lai padara. 


Kā vēlāk atklājās - izrādās, ka tīri mierīgi var arī izbaudīt šo procesu...

Bet viss kārtībā, droši nokļuvām uz pussaliņas, ar diezgan asām smiltīm, bet pārmaiņas pēc pēdām tas bija tāds superīgs piedzīvojums. Jo smiltis lielākiem kristāliņiem nekā man bija ierasts redzēt.

Taurenis uz smilšu kristāliem.
Vakars pie ugunskura, skaists saulriets, vēl pavizinājāmies ar laivām, pavakarējām ar sarunām, cik nu kāds bija nasks uz runāšanu ar mani angliski, bet tā pat tāds mierīgs un relaksējošs vakars, kas lika izbaudīt mirkli.

Aiz kāda paliek vien slapja vieta.

Nākamajā rītā modos agri, kā esmu pēdējā laikā ieradusi, un izbaudīju rīta miglu virs upes. Saullēktu un svaigu, svaigu gaisu. Prieks, ka varu būt dabā. Bet citi tādi gausi uz celšanos.
Rīta migla virs upes.

Tikmēr mūsu pavadoņi jau pa miglai ar laivu šiverējas un cenšās noķert kādu lomu ar, manuprāt, spiningu. Vakar vakarā brida pa ūdeni un ar durkļiem ķēra zivis – veselas 2gb uzcepa uz ugunskura priekš mumsiem, bet atzīšos, man pārāk smagi likās ēst tādu zivtelīti, kas tikko te peldējusi, bet nu jau grillējas uz uguns. Bet citādā ziņā – iespaidīgas prasmes tādā veidā ko noķert.
Atgriežoties pie rīta…. Ap pulksten 8 visi beidzot samodušies, pavadoņi ķerās pie telšu nojaukšanas un savācam mantas, dodamies atpakaļ uz ciematu, kur mājā, ja to tā varu saukt, mūs gaida saimniece ar brokastīm. Nu precīzāk sakot rīsiem, vārītām olām un vardes gaļas vārījumu.
Saimniece virtuvē gatavo ēst.

Ak cik jauki, manas brokastis – rīsi. Paēduši, visi iekārtojas pa māju un sēž un pļāpā. Es jau nedaudz uz adatām, nu labi, pasēdēsim, lai jau brokastis nosēžas… Stunda paiet, cik tad vēl ilgi sēdēsim, jau pulkstens 10.. Prasu, vai tad mēs ko īpašu gaidam? Atbilde tāda pagausa, nu itkā jau nē… Meitene sāk ko runāt ar mūsu gidu/pavadoni khmeru valodā, visi sāk iesaistīties aktīvā diskusijā. Es tik sēžu un gaidu kāds tad būs rezultāts. Pēc 5 minūtēm, kad jau pārodmāju visus iespējamos vairantus, man tiek paziņots, ka ceļā dosimies plkst 13, ka tagad varu nosnausties.Man kā sitiens pa pieri, nu un ko man tagad darīt 3 stundas? Ne jau es te gulēt atbraucu.

Kursa biedri izmanto laiku, lai snaustu.
Interneta, kurā laiku kavēt nav, grāmatas līdzi nav, papīra un pildspalvas, kur ķēpāties un rakstīt nav, lasīt grāmatu telefonā nozīmē zaudēt bateriju. Sēžu blisinos apkārt. Iet pa ciemu pastaigāt? Tā jau es te balts zvirbulis kā pa skatuvi grozos un visiem jāpievērš man uzmanība, kur nu vēl tā vientuļi vazāties tagad. Nu domāju, ja jau – tad jau, un snaudu. Pamodos pēc 15 minūtēm kā nogulējusi visu pasauli un atkal spriedu, ko darīt tālāk. Beigās vilku botas, gāju tajā virzienā, kur man teica, ka esot vietējā bode. Gribējās ko dzeramu nopirkt. Gāju, gāju, domāju, ka pazudīšu, bet beigās jau atradu to, kas ciemā tiek uzskatīta par tikšanās vietu. Visi sabrauc ar motorolleriem, tusē, iedzer pa kokosriekstam vai kam stiprākam, pārrunā, kas kuram mocim jāpielabo būtu, paķimerējas kopīgi pie kāda no močiem, reizē apspriežot manu parādīšanos pie apvāršņa. Nopirkusi savu aukstu coca colas bundžu, par tādu pašu cenu kā pilsētā, lēnu soli čāpoju atpakaļ vistu un gaiļu pavadīta.

Māja, kur pavadījām laiku un ēdām brokastis.
Saprotu, ka laika vēl ir daudz un nekas vairāk par garlaicību man nav sagaidāms. Sēdēju uz grīdas, ielīdusi ēnā, un sāku skaitīt. Tagad varētu uzrakstīt bloga ziņu, uztaisīt kādu produktu priekš veikala, pārskatīt un sākt montēt jau nofilmēto video gabaliņus, izšķirot uzņemtās fotogrāfijas, pazīmēt, parakstīt, padziedāt, padejot un vēl nez ko pasaulei nozīmīgu izdarīt. Bet tad sapratu, ka pirmo reizi mūžā esmu šajā vietā, esmu džungļu ielokā, mazā ciematā un man ir dots brīvs laiks atpūtai. Ko es domāju par to ko varētu paveikt, un neizbaudu atpūtu? Visu laiku esot dzīvoklī, Pnompeņā, es rakstu šim vai citam blogam, gatavoju veikala produktus, cenšos publicēt reklāmas, plānot nākamos rakstus un produktus un meklēt darba iespējas. 
Izmetu domas no galvas, apgūlos, skatījos caur palmas lapām uz tālo kalna virsotni, ko vēlāk man būs lemts sasniegt, un atpūtos.



25 novembris 2018

Pārtikas cenas Kambodžā 4

Pēc brīvdienām, kad plānoju būt atkal ilgu laika posmu šeit dzīvoklī, devos iepirkt kārtējo pārtikas pircienu. Lai neatkārtotos tas, kas jau ir iepriekš rādīts, tad šoreiz par tām, cenām, kas vēl nav bijušas.
                  



Mazs ananāss 0,80
Nescafe kafija (100gr) 2,80
Kalcija dzēriens (20 pac) 2,00
Piens (nu nav jau īstais riktīgais - UHT, bet šim bija akcija) 1,40
Kafijas piens 0,40
Olas 1,50
Hurmas 1,46
Jogurti (4gb katrs 0,35) 1,40

Kopā 12,76 USD (10,82 EUR)

20 novembris 2018

101 lieta 1001 dienā - 3 saraksti.

3 reizes esmu aizvadījusi 1001 dienu, kurā tiku plānojusi paveikt 101 lietu. Tātad 3003 dienās 303 lietas... Nevienā no 3 reizēm netika paveikti 100%. Bet reizēm, kad kaut ko izdarīju, šķita, ka "tas taču bija manā 101 lietas sarakstā" un skrienot uz blogu izrādās, ka šis punkts nav bijis aktuālajā sarakstā, bet kādā no jau aizvadītajiem...
Kad noslēdzās trešais saraksts, izdarīju secinājumu, ka 1001 dienas laikā katrā no sarakstiem tika paveiktas tikai 33 - 30 - 18 lietas. 
Tad nu šodien man taps apkopojums par lietām, kas vispār ir tikušas paveiktas no šiem 3 sarakstiem šajā laikā līdz šim. 

Pilnu PIRMO SARAKSTU - OTRO SARAKSTU - TREŠO SARAKSTU - var apskatīt spiežot uz tā.



No pirmā saraksta paveiktās lietas pēc 1001 dienas beigām:

12. Uztaisīt sapņu ķērāju
30. Noskatīties 30 filmu (kurš gan var vairs uzskaitīt filmas, kas noskatītas, bet nu 30 noteikti ir bijušas)
31. Izlasīt 21 grāmatu (kopš pirmā saraksta noslēguma ir izlasītas vairāk kā 21 grāmata)
32. Uztaisīt savu sapņu lietu kolāžu
33. Kopā ar vecākiem aizbraukt uz Lietuvas „krustakalnu”
34. Iemācīties peldēt (neteiktu, ka esmu peldētāja, bet kādu mirkli virs ūdens noturēties varu, tik ilgi, ja zinu, ka jebkurā mirklī varu aizsniegt zemi)
43. Aiziet pie zobārsta
45. Gulēt teltī
47. Uztaisīt pikniku kā filmās-uz segas (pēdējais ko atceros - ar Elīnu un Valteru, Vācijā.)
48. Pastaigāties pa parku
51.Z-svētkos tuvākajiem radiem pa pastu nosūtīt paštaisītas z-svētku kartiņas (tas tika iekļauts 2. sarakstā un izpildīts)
60. uzzīmēt pati savu mandalu
62. peldēt lietus laikā (tik tikko peldējos jūrā Kambodžā, kamēr lija lietus)
66. Iestādīt koku (pēdējais ko atceros ir veloekspedīcijas noslēgums 2016.g vasarā)
73. veikt ziedojumu labdarībai
77. aizrakstīt kādam vēstuli ar roku
79. iemācīties nelielu pašaizsardzību (nometnē, kad mācīja bērnus, arī es ko ieguvu)
83. izveidot ģimenes koku (kaut nelielu) (kādā bezmiega naktī tas sāka tapt un šobrīd ir apstājies pie informācijas trūkuma)
85. pagaršot 3 pārtikas produktus ko neesmu ēdusi vai pagaršojusi
87. Sagaidīt saulrietu un saullēktu vienā dienā (pēdējais ko atceros ir 2 dienas atpakaļ, te pat Kambodžā)
95. Iegādāties nepieciešamākās lietas vingrošanai un sākt tās regulāri izmantot (paklājiņš, hanteles, bumba) (nu labi, nav bumbas, bet paklājs un hanteles ir, tikai konkrēti šobrīd neizmantojās, jo nav tiem pieejas)
98.Sākt mācīties braukt ar mašīnu (ne tikai sāku mācīties, bet pat tiesības noliku)

Kopā:22


No otrā 101 lietas saraksta:

4. Nokārtot velosipēda tiesības (tīri tehniski tās tiek iegūtas, līdz ko tiek iegūtas auto tiesības)
8. Aiziet pie friziera
10. Izmēģināt kādu meditāciju
17. Nedēļu celties 6:00 (šobrīd tas man ieradums)
18. Nedēļu katru dienu skriet (trenažieru zālē skrienu)
20. Nedēļu, katru rītu veikt rīta rosmi (trenažieru zāle ir mana rīta rosme)
23. Mēnesi dzīvot kā veģetāriete (veģetārismā nodzīvoju gandrīz 10 mēnešus)
44. Ziemā, uz ugunskura uzcept desiņas (tas ko atceros, ar tēti mežā strādājot.)
46. Nopirkt velosipēdu
70. Iemācīties salikt Rubiku – Kubiku
76. Izveidot vismaz minimālāko dzimtas koku
86. Uztaisīt savu vizītkarti

Kopā: 12 lietas.

Statistiskie secinājumi

3003 dienā no 303 lietām tika paveikta 81 lieta.

Pēc 3003. dienas noslēguma no atlikušajām 219 lietām paveiktas 34 lietas.

Summā no 14.07.2010 līdz 20.11.2018 no uzskaitītajām 303 lietām paveiktas 115 lietas.


Kā jau iepriekš tika minēts, jauna 101 lietas saraksta man nebūs. Tā vietā nāk "Neiespējamais saraksts".

19 novembris 2018

2 mēneši Kambodžā


2 mēneši ir reizē gan īss laika posms, ja skatāmies dzīves garuma nozīmē, un arī ļoti garš laika posms, ja skatāmies, ka tās ir 60 dienas, un viena sestā daļa no gada. 
Šķiet, ka esmu jau pieradusi pie daudzām lietām, kas sākumā šķita jocīgas – tas, ka nav trotuāru, visapkārt atkritumi, ka valoda ir pilnīgi nesaprotama, ka cilvēki uz tevi skatās kā uz ko īpašu, ka visapkārt palmas un reizēm krītoši kokosrieksti.

Braucot autobusā mājup no mana Kambodžas pirmā solo-piedzīvojuma, jeb ceļojuma uz Siem Reap, skatos pa logu un vēroju skatus, kas nu jau ir ierasti. Un prātoju, cik svarīgi man ir saglabāt to tūristisko skatījumu uz šīm lietām un vietām, lai tas nebūtu kas “ai, to jau esmu redzējusi” vai “tas jau pierasts”, jo esmu šeit tikai uz ļoti īsu mirkli. Un, tā kā es cenšos rādīt šo pasaules daļu arī citiem, man ir svarīgi rādīt visu, nevis tikai to, kas man šobrīd liekas savādāks nekā Eiropā. Un, lai vislabāk to izdarītu, man padomā ir lielisks projekts, kuru īstenojot, vajadzētu būt tā, ka esmu sniegusi daudz informācijas tiem, kam ir vēlme, ko vairāk uzzināt par Kambodžu un kas te notiek, bet par to jau drīzumā uzzināsiet.

Kas vēl pa 2 mēnešiem manā dzīvē ir mainījies? Cenšos vairāk sevi kontrolēt. Paralēli manai esamībai Kambodžā, seko diezgan liela birokrātiska problēma, kura tad man ir jāatrisina, un tas man sagādā ļoti, ļoti lielu stresu un nomoka manu prātu. Godīgi sakot, šīs 3 dienas Siem Reap man ļāva atpūsties un aizmirsties no tā visa un izbaudīt brīvdienas. Tāpēc ikdienā man ir svarīgi saņemties, nestresot par to, ko es īsti nevaru šobrīd mainīt. Bet tā jau ir vienmēr – nav vērts stresot, par to, ko nav manos spēkos izmainīt, bet ko darīt ja tāda stresa emocija ir un viņa neiet tā vienkārši prom? Nu nav iespējams nestresot par lietām, kas tik ļoti ietekmē tavu dzīvi tagad un turpmāk. Nav tik viegli, bet ir jācīnās.

2 mēnešu laikā, es ļoti lēnām, un pamazām sāku “likt” sev iepatikt šejienes ēdienu. Un ir lietas, kas man tiešām patīk un garšo un ir lietas, kas nu tiešām nav priekš manis. Domāju, ka diezgan šo manu attieksmi pret ēdieniem pabojāja pirmās divas nedēļas, kad dzīvojām viesnīcā un vakariņas ēdām vienā un tajā pašā restorānā, kas priekš manis nedeva lielu iespēju eksperimentēt un izbaudīt to, kas šajā valstī ir ierasts… Daudz tiek ēstas zivis un jūras veltes – garneles, astoņkāji, gliemji un kas tik vēl ne, - kas noteikti nav pa manai gaumei. Tāpēc es visbiežāk tā pat izvēlos veģetāro variantu, jo tad tiešām zinu, ka varēšu to apēst.. Esmu mēģinājusi arī ēdienus ar vistu – tad gaļa ir ļoti sausa un ļoti minimālā daudzumā, bet cenas atšķirība no veģetārā varianta nav tik minimāla. Arī liellops ir mēģināts – priekš manas izpratnes, tas vienmēr ir ļoti sauss un sīksts, ka jākošļā piecas minūtes. Un arī cena ir augstāka kā veģetārajam variantam. Un tomēr, cenšoties kaut nedaudz rūpēties par pasauli, izvēlos veģetārās opcijas. 

Kas vēl – par apģērbu – Siem Reap nopirku beidzot sev bikses. Tās tipiskās, kādas visi tūristi nēsā – plānas, lielas, plandošas, ar ziloņiem. Uzvelkot tiešām sajūta kā tūristam. Un staigājot pa tempļiem arvien vairāk un vairāk man acīs krita tās saucamās “prieka bikses”, kādas man vienas gb mājās ir. Bet šeit viņas pilnīgi savādāku sajūtu rada. Un biezāks, nopietnāks materiāls. Tad nu beidzot saņēmos un tirgū nopirku. Šobrīd sēžu autobusā ar šīm biksēm kājās, un tiešām jūtos labi. 

Šis tiešām ir tāds mans nelielais “domu izmetiens” par to, kas man šobrīd prātā. Nu nekas nopietns un strukturēts, bet gan viss par un ap, un apkārt. Un izdevās pat publicēt šo prātojumu autobusā - esot pa ceļam uz mājām.


17 novembris 2018

1001 diena aizgājusi.

Savu nu jau trešo 101 lietas - 1001 dienā sarakstu sāku 20. februārī, 2016. gadā.  Nu ir apritējušas 1001 diena. Ļoti maz, kas izdevies paveikt.
Un uzreiz varu atzīt savu kļūdu. Lielākā daļa lietu bija tādas, kas tiešām nav paveicamas, vai arī ja ir - tad nevar izsekot tām līdzi. Nu diezgan muļķīgs šoreiz man tas saraksts bija, bet kāds bija tāds bija. Nu tas ir galā.

Ceļojumi:
15. Londona 1.07.2017

Grāmatas:
16. Izlasīt 101 grāmatu (26/101)
17. Izlasītās grāmatas aprakstīt blogā
29. Nopirkt grāmatu Ieraduma spēks

Mūzika:
32. Blogā atgriezt muzikālās piektdienas
44. Iegādāties Spotify Premium

Kultūra:
45. Muzeji (20.12.2017 Muzejs Emmerich, un mega liels muzejs Essenē ar kursa biedriem)
46. Kino (Allegiant - 24.03.2016)
51. Koncerts (Leģendārā nakts Ogrē, 25.08.18)
56. Zinātnieku nakts (30.09.2016)

Handmade: 
57. Sushi (29.02.2016, 15.03.2016)
59. Ziemassvētku kartiņas radiniekiem (Ziemassvētki 2017 - ar roku grieztas, līmētas kartiņas saviem Mīļajiem un tuvākajiem Draugiem.)

Filmu maratoni:
66. Harry Potter (15. un 16. septembris 2017)

Mācības:
67. 12. klasē vidējā atzīme virs 7 (Bija. Pabeidzu skolu un izlaidumā mani izsauca pašu pirmo.)
68. Online kursi (LU Open Minded kurss „Būt modram un sasniegt mērķi. Psiholoģijas kurss par to, kā neļauties kārdinājumiem”. 4.04. - 10.05)
69. Apgūt Photoshop (13.11.2017 veiksmīgi nokārtots eksāmens universitātē)
71. Vismaz reizi nedēļā klausīties podcast (20/143)
72. Iestāties universitātē (enrolloju 31.08.2017 )
75. Pabeigt Duolingo vācu valodu
77. Nokārtot auto tiesības (29.11.2016)
78. Apgūt kaligrāfijas pamatus

Fitness / veselība:
81. Iestaipīties tik tālu, ka brīvi var aizsniegt zemi, ar taisnām kājām
83. Izpildīt 30 dienu planking challange

Random lietas, kas neietilpst kategorijās:
89. Darbs vasarā (2017. gada vasarā strādāju algotu darbu 5 nometnēs)
96. Nosūtīt vismaz 30 pastkartes (5/30)
99. Galda spēļu nakts (1.08.2017)

Kas paveikts?
Biju Londonā, kā sapņots. Nopirkta grāmata Ieraduma spēks, par ko ilgu laiku sapņoju. Izlasīju arī, starpcitu. Iegādājos spotify premium un vēljoprojām esmu tā kliente. Nevaru īsti iedomāties savu dzīvi bez tā. Esmu bijusi muzejos, kino, koncertos un beidzot par vienu reizi mūžā arī zinātnieku naktī. Sushi gatavoju diezgan bieži, visi datumi šeit nav uzskaitīti - katru reizi kā braucu pie māsas uz Rīgu, visticamāk vakariņās top sushi. Par Ziemmassvētku kartiņām 2017. gada ziemassvētkos tiešām lepojos. Cītīgi sastrādāju tās priekš ģimenes un tuvākajiem draugiem. Filmu maratons tikai viens - mans mīļotais Harijs. Par tām mācībām kā tad tur bija? 12. klasē vidējā atzīme virs 7 tika sasniegta. Online kursus izgāju, photoshopu pat universitātē mācījos, nu jā - mācos universitātē tiešām. Un varu arī vadīt auto, jo auto tiesības man ir. Iestaipīties, tā lai zemi var aizsniegt esmu sasniegusi un diezgan ar to lepojos. Lunkana. Darbs vasarā - jā, jau divas vasaras pēc kārtas strādāju nometnēs un patiešām izbaudu to laiku, jo tas ir tas, kas piepilda manu sirsniņu. Galda spēļu nakts arī ir bijusi ar manu iecienīto monopolu.

Kas tika iesākts, bet nepabeigts?
101 grāmata netika izlasīta pa 3 gadiem. Arī ne visas no tām tika pierakstītas blogā. Par to žēl, bet zinu, ka goodreads gan visas cenšos atzīmēt. Atgriezt muzikālās piektdienas - kādreiz bija daudz un katru nedēļu, šobrīd kaut kā nav sajūtas, ko tādu turpināt darīt. Podcastus klausos bieži. Bet tas man tā periodiski - tad klausos daudz, tad nemaz. Esmu izvēlīga uz podcāstiem, ko klausīties. Latviešus galīgi neklausos, kaut kas tur nav - vai arī neesmu atradusi tādu, kas man patiktu. Varbūt ir kādi ieteikumi? Pabeigt duolingo vācu valodu - arī periodiski sāku darīt, tad atkal pametu novārtā, atkal sāku un tā līdz galam arī neesmu tikusi. Kaligrāfijas pamati man iesākti ar tādu online ķēmošanos - skatos bildes un video un pati ko ķeburoju. Neuzskatu, ka esmu apguvusi pamatus (pagaidām). Planking challenge - tālākais, laikam bija 25 dienas. Līdz 30 neaizsniedzos.  Pastkartes reiz pa reizei sūtu kādam, bet vai esmu 30 nosūtījusi - šaubos, jo krustiņus uz sienas nevelku...

No 101 lietas paveiktas 18, iesāktas 8.
Procentuāli 17% no saraksta tika izpildīti. MAZ

Kā salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem?

Pirmajā sarakstā no 14.07.2010. līdz 11.05.2013. tika paveiktas 33 lietas (bet pa vidu notika diezgan negodīgs un neapdomīgs saraksta "update" kas principā nošmauca visu būtību)

Otrajā sarakstā no 25.05.2013 līdz 20.02.2016 tika paveiktas 30 lietas.


Tātad redzams, ka šis trešais saraksts bijis visneveiksmīgākais.
Interesanti ir tas, ka reizi pa reizei savās ikdienas gaitās ko paveicu un domāju, eu bet šitas taču man bija 101 lietas sarakstā - skrienu uz blogu un skatos - nav. Tad sapratu, ka tas bija manā vecajā sarakstā un tā arī nekad netika paveikts...

Kaut kā noslēgums vienmēr ir apvīts ar jocīgām sajūtam. Šoreiz laikam vairāk nedaudz skumjas, jo lielākā daļa lietu netika paveiktas..
Nākamā 101 lietas saraksta arī nebūs. Jo tā vietā nāks "Impossible list" jeb neiespējamais saraksts, kurš nekad nebeidzas, jo katru reizi kā tiek paveikta lieta, tās vietā iestājas jauns - nedaudz augstāks - mērķis. Un tad par to - ŠEIT