06 februāris 2019

Viens piedzīvojums noslēdzies

Ir februāris. Esmu mājās. Starp sniega kupenām un piesnigušiem koku zariem. Esmu veiksmīgi atgriezusies no Kambodžas līdz Vācijai, uzrakstījusi eksāmenu uztveres psiholoģijā un lēnu garu atceļojusi uz "mājām mājām" Latvijā. Ir jocīgas sajūtas, bet pamazām sāku aprast. Sākumā viss likās kā viens liels sapnis. Ko? Es biju Kambodžā? Nu nestāsti... Bet aptverot lietas, laika zonas un ārējos laikapstākļus, bija vajadzīgs laiks, un tagad sāku iegriezties atpakaļ ierastajās sliedēs...

Par Kambodžu? Lai arī cik ļoti sākums bija satraucošs, vidus tāds gana paskumīgs un dikti ilgojos pēc mājām, tad notika mans dzīves "kritiens" un likās, ka viss iet traki uz leju, līdz pat tam, ka viens mazs kukainis, ko dēvējam par odu, mani sakoda un dāvāja dengue slimību, kas mani iesēdināja slimnīcā uz 8 dienām... Tas bija smags laiks ne tikai man, bet arī ģimenei, kas zināja, ka no šīs slimības mirst 50% pacientu... Es to nezināju, tāpēc tik gulšņāju un skatījos savu netflixu ar mūžīgi piekabinātu sistēmu pie rokas... Un arī pēc tam es turpināju savus piedzīvojumus ar vēdērsāpēm līdz pat pilnajai narkozei, lai veiktu izmeklējumus... BET par spīti tieši tam visam, pēdējās nedēļās es vienkārši sāku dzīvot pavisam savādāk, satuvinājos ar draugiem un sapratu, jopcik popcik, es tak to Kambodžu mīlu! Man tik ļoti patīk tur viss! I karstums, i satiksme, i pat visa netīrība... Un es tā gribu atpakaļ - es nepaspēju apskatīt visu to, kas bija plānots... Un nesanāca mani cerētie Ziemassvētki pie jūras, jo tieši Ziemassvētkos biju slimnīcā. Bet ar to, jau tie nebija sliktāki, pie manis atnāca draugi, dziedāja man dziesmiņas, dāvāja puķes un tikai smīdināja.
Ilgi es domāju par to, kas tad ir tas, ko Kambodža manī mainīja. Kas ir tas ko es iemācījos... Kādu mirkli es domāju, ka tas ir miers un tāda nosvērtība, ka, lai vai kas notiek, es spēju saglabāt diezgan mierīgu prātu... Bet šķiet, ka tomēr kaut kā tā pat, dzīvojos pa savu ierasto stresa līmeni šobrīd.. haha.
Un tad es kamēr domāju, es sapratu, ka nevajag jau man apzināties konkrētu lietu, ieradumu, emociju, ko es iemācījos... Es zinu, ka esmu mainījusies un tas noteikti tikai uz labo pusi.

Par to kas notiks tālāk? Šobrīd esmu brīvlaikā mājās Latvijā. Te būšu kādu labu laiciņu, līdz marta vidum/beigām, jo Vācijas universitātē man jāatgriežas ar marta pēdējo nedēļu. Tāpēc šiverēšu pa māju, braukāšu apkārt, tikšos ar radiem, draugiem, paziņām, kas nav gandrīz pusgadu redzēti, bet galvenais būšu kopā ar ģimeni, kas mani dikti mīl... Un izbradāšos pa visām sniega kupenām un izviļāšos pa sniegu, jo tā man dikteni pietrūka decembrī...



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana