Šobrīd es esmu jau izskrējusi lielos soļus un stāvu stabili.
Mana "padene" tika pielikta 1.decembrī. Tāpēc arī visu laiku bijis klusums. Jo nebija laika, spēka, varēšanas un iedvesmas, kaut ko šeit teikt....
Reiz twiterī es lasīju garu rakstu, par to, kā māte savai meitai vienmēr mācīja, ka jebkurā situācijā, kurā nejūties ērti vai jūties slikti, tu vari aiziet. Ar sekām, kas radīsies, ja aiziesi, varēs tikt galā pēc tam, bet jebkurā situācijā svarīgākais esi tu pati.
Un tad šoreiz pienāca tas mirklis, kad rādās situācija, kurā es sapratu, ka es nevaru palikt. Es nevaru palikt dzīvot dzīvoklī, kurā es nejūtos droši, nejūtos kā mājās un negribu tur atgriezties, bet labprātāk pavadu laiku kur citur. Stress, punķi un asaras, histērija un panika - tas raksturotu to, kā es tur jutos. Es sapratu, ka šoreiz man ir jādomā par sevi, par savu labsajūtu, par savu laimi, prieku un nerviem, nevis naudu, citiem cilvēkiem vai viņu viedokli. Es pateicu "es rītdien izvācos" un es to izdarīju. Man bija jāmeklē sava vieta, savs stūrītis, kaktiņš, kur dzīvot vēl pusotru mēnesi, kamēr esmu Kambodžā.
Sākums bija smags. Es paliku pa nakti, pie cilvēka kurš mani tajā mirklī bija gatavs atbalstīt. Protams, mana panika un asaras nebeidzās, un vistrakākās histērijas laikā, viņa vienkārši sēdēja man blakus uz grīdas, neteica neko, bet es zināju, ka viņa tur ir un patiesībā es neesmu viena.
Bet gāja laiks, precīzāk 2 dienas, es atradu dzīvokli, parakstīju līgumu un ievācos. Ja ar vārdu ievākšanās var aprakstīt manu ieiešanu dzīvoklī ar mugursomu, kurā bija dators, divi tkrekli un zobu birste. Pārējās manas mantas vēl bija tur - vecajā dzīvoklī.
Bet kamēr es dzīvoju kaut kur pa gaisu, piedalījos apmācībās un tajā pašā laikā meklēju dzīvokli, mans stress izvilka uz āru manu fiziskās veselības klupšanas akmeni un man sākās stipras vēdersāpes. Bet es jau esmu tipiskais latvietis, un dzīvoju ar domu "gan jau pāries". Viena tablete, divas.. Otrā diena. Gan pāries. Trešā diena. Nepāriet. Varbūt tomēr ir kas nopietns? Apjautājos te dzīvojošajiem par to, kurā slimnīcā kāds runātu angliski. Un tomēr, kamēr universitātē sēžu lekcijā, es saprotu, ka sāpes šobrīd aug augumā un ir jāiet uz to, kas ir vistuvāk. Karaliskā Pnompeņas slimnīca.
(protams, atskatoties, iespējams, mana izvēle nebija tā gudrākā, bet tajā brīdī es nespēju domāt ar skaidru prātu...)
Uzņemšanā tiek darīts viss, kas pienākas. Arī pēc skata, var redzēt, ka cilvēki zina, ko dara, aparatūra ir jauna, svaiga, nav nekādi aizvēsturiskie akmens laikmeta laužņi un dzelzs laikmeta uzpirksteņi. Rezultātā diagnoze "nenosakāmas sāpes vēderā", izrakstītas zāles un teikums: "ja līdz rītdienas vakaram nepaliek labāk, nāciet atpakaļ"....
Miniet trīs reizes, kā es jutos? Protams, visu dienu nebiju tajā labākajā stadijā. Sāpēm pievienojās arī reiboņi. Bet esmu cilvēks, kas cenšas izpildīt darbus, kas uzdoti, tāpēc pagāja, kāds laiks, kamēr pabeidzu visu to, ko biju solījusi izdarīt un cilvēki gaidīja uz mani.. Un pēc tam apzinājos, ka ir slikāk kā vakar un nezinu, vai šis būtu mirklis, kad pieturēties pie sava "ai, gan jau pāries"... Tāpēc neskatoties, ka vakars jau tuvojās straujiem soļiem, saucu vien tuktuku un devos atpakaļ uz slimnīcu. Šoreiz cits dakteris pievērsās man un ar nopietnāku domu, veica datortomogrāfiju, un rezulāti tiešām nebija nekas tāds, ko es jebkad mūžā būtu iedomājusies, ka dzirdēšu savām ausīm. Bet ap pusnakti, mani sašpricēja un sāpes mazinājās, un mani palaida mājās, ar papīra lapiņu, ka nākamajā dienā ir pieraksts pie speciālista. Patinam laiku uz priekšu - speciālists veica tālākus izmeklējumus, un teica, ka nav tik traki, kā sākumā varbūt bija licies. Tad nu kaudze zāļu un viena no diagnozēm visam pa virsu arī "gastrīts". Nedaudz vieglāku sirdi un apziņu, ka tagad zinu, kas ar mani patiesībā notiek, es devos prom.
Kā ir tagad?
Tagad ir vieglāk. Sāpes, visādas - gan fiziskas, gan prātiskās - ir beigušās. Es dzīvoju pati savā dzīvoklītī. Mazā, bet pietiekamā, jo man jau daudz neko nevajag. Vēdera sāpes ir mazinājušās un es mācos sadzīvot ar pārtiku. Nedaudz savādāku kā iepriekš - vieglāku un vienkāršāku, un varu teikt, ka tas tiešām atvieglo dzīvi, ja nav jāpārdzīvo, ka sāp puncītis pēc katras ēšsanas.
Noslēgumā varu teikt, ka decembris man ir bijis kā īsts pārbaudījums. Un es tā pat zinu, ka Dievs neliek mums virsū vairāk kā mēs spētu panest. Bet, protams, ir mirkļi, kad liekās - nu pilna mugursoma man jau, nav vietas, kur vairs neko ielikt, kāpēc tad tā kļūst arvien smagāka un smagāka, un kalns, kurā jākāpj liekas arvien stāvāks un stāvāks? Bet tas nekas, man ir pieredze kāpt šāda veida kalniņos, un es jau zinu, ko no tā var sagaidīt. Tāpēc, es tik iedzeru vēlvienu karstās šokolādes krūzi, un turpinu savu ceļu augšup.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru