Jau ilgu laiku kopš esmu Kambodžā, visu laiku gribās lasīt. Līdzi man ir tikai viena grāmata un Bībele. Līdz paņemtā grāmata nu ir extra garlaicīga un nemaz nav pa manam prātam, bet reizēm, kad iesāk tad palasu uz priekšu, bet nu tā reti.. Lielajā iepirkšanās centra Aeon mall kur reizēm aizbraucu ir grāmatnīca. Katru reizi tur ieeju, klīstu gar plauktiem un domāju, nu ja kas acīs iekritīs, tad paņemšu priekš sevis. Protams, grāmatas krita man virsū un skrēja pakaļ, tikai tās cenas galīgi neriktīgas. Lētākas par 25 dolāri bija grūti ieraudzīt…
Tad nu dažas dienas atpakaļ saņēmu ielūgumu uz bērna dzimšanas dienas ballīti. Puikam paliks 6 gadi, vajag taču dāvanu. Braucu uz Aeon lielo centru un skatījos gan rotaļlietas, gan niekus, gan grāmatas. Tā kā nezinu vai puika lasa, vai runā angliski ar grāmatām bija riskants solis. Bet atradu vienu perfekti piemērotu – ar supervaroņu figūriņām, iekšā galda spēle un vēl dažas lapas ko palasīt. (Starp citu, puika bija sajūsmā un visiem lielījās, tā ka es trāpīju pareizi). Bet nu ja jau vienu pirkumu grāmatnīcā veikšu, kā tad atstāšu sevi novārtā? Nu un tad es gāju pie plauktiem, vēroju, kura grāmata man lēks virsū. Un šoreiz kā par brīnumu, lēca arī lētākas, tā ap 20, 16, 15 dolāriem.. Bet nu neviena ne līdz galam.
Tad nu beidzot ielēca man Gretchen Rubin grāmata “The Happiness project”. Mamma viņu lasījusi, teica, ka man arī jāizlasa, bet man kaut kā vienmēr ir vēlme lasīt (nu ja tas reāli iespējams) autora oriģinālvalodā. Jo ļoti bieži daudzas lietas, nianses, sīkas detaļas tulkojot tiek pazaudētas. Un te nu viņa bija – nieka 11 dolāri. Protams, skriešiem uz kasi un laimīga braucu mājās.
Protams, sākot lasīt, jūtos iedvesmas pilna un gatava sākt rīkoties jau šodien. Bet domāju, ka sekošu pašas autores piemēram un pirms tam radīšu kolosālu plānu pie kura turēties. Šobrīd ir novembra vidus, kas man ļauj divus variantus – gatavošanās periodu iekļaut 2 nedēļās un sākt savu projektu ar Decembri, vai gatavošanās periodu iekļaut 6 nedēļās un sākt ar Janvāri, tieši, kā pati autore ir rīkojusies.
Protams, zinu jau uzreiz, ka ne viss tas, kas ir grāmatā tiks iekļauts arī manā projektā, bet tur jau tā laime, ka projekts ir MANS projekts un es varu ar to darīt pilnīgi visu ko es vēlos. Varu izveidot savas kategorijas, varu izveidot savus rituālus, apņemšanās, darāmos sarakstus un visas citas lietas. Un ja arī man kaut kas no tā neizdosies, tad es varēšu vērtēt to ko ES darīju nepareizi, nevis kas manā projektā bija aplams.
Tas nu tāds intriģējošs ievads. Turpinājums šim visam noteikti sekos, jo patiesībā jau ir tā, ka blogu rakstu tikai sev (un mammai un tētim). Un tas tiešām man vienkārši kā rīks “publiska dienasgrāmata”, kas patiesībā jau ir orģinālais blogu mērķis…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru