Pat ar iešanu man tā diez ko reizēm neveicas. Bieži paklūpu uz līdzenas vietas pāri tukšam gaisam. Pēc operācijām kājas ir vienāda garuma, bet staigāšana tā pat nedaudz jocīga no malas izskatās, jo potītes locītavā īsti nemāku locīt pēdu. Bet ne jau par to stāsts, šoreiz par skriešanu.
Es trenažieru zālē skrienu uz celiņa. (nu tas trenažieris, kas vienmēr filmās)
Sākumā, kad ievācāmies dzīvoklī, pirmajās reizēs, kad gāju uz trenažieru zāli, mēģināju, bet nesanāca. Bija tik ļoti bail nokrist, sasisties, nu esiet tak redzējuši tos video, kas facebook klīst, skrien-skrien un tad uz sejas nokrīt. Nu smieklīgi, bet baile. Un tad nu vienā vakarā ar dzīvokļa biedreni Janu gājām skatīties saulrietu (trenažieru zāle 9 stāvā, paverās skats uz visu pilsētu). Un viņa sāka iet pa celiņu, jo nebija šodien vēl bijusi uz trenažieriem. Tā nu pļāpājot es ar uzkāpu un sāku iet. Tiku līdz pat 3.5 ātrumam, kas ir gana naska soļošana. Sapratu, ka tomēr sanāk kaut kas. Nākamajā dienā domāju, ja jau vakar sanāca, tad šodien arī jāpamēģina. Uzkāpu sāku iet, ātrāk un ātrāk. Austiņās laba mūzika skanēja, domāju, nu jāmēģina skriet vēlreiz. Un man par brīnumu - sanāca. Un sāku skriet un skrēju un skrēju, līdz piekusu. Domāsiet gan jau ilgi skrēju. Nē, man tak pietika ar 3 minūtēm, lai nogurtu. Cik gadus nebiju vispār skrējusi vairāk par simts metriem, kad esmu mājās Latvijā un sāk līt lietus, un ārā žāvējas veļa un jāskrien novākt. Lūk visa mana skriešana.
Un tagad, skrienu uz celiņa. Pašai prāts neaptver šo faktu. Lai arī zinu, ka ārsts pēc operācijām teica, ka skriet drīkstu un nevajadzētu būt nekādu problēmu. Un tagad pats smieklīgākais - tak iepatikās. Katru reizi ejot uz zāli tagad paskrienu uz ceļiņa. Arvien vairāk un vairāk. Ceru, ka atgriežoties Vācijā, kad došos uz parku trenēties kopā ar draugiem, kādreiz varēšu skriet kopā ar viņiem, nevis lēni mīties blakus ar savu uzticamo velo. Zinu, līdz tam vēl tāls ceļš ejams, bet kāpēc gan nepasapņot?
 |
| Saulriets no trenažieru zāles loga. |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru