Ziediņš uz trotuāra pie universitātes. Necils, gandrīz samīdīts, pa pusei peļķē. Nieks.
Bet tāds skaistumiņš. Es nometos ceļos, lai nofotogrāfētu skaistāk. Citi piestāj, apskatās uz mani un iet tālāk. Citi nereaģē. Katram dzīvē savs ceļš un savi skaistumiņi.
Šī ēka. Kāds teiks grausts. Kāds teiks mājas.
Viss atkarīgs no pozīcijas un situācijas. Ja es tur dzīvotu un sauktu tās par savām mājām, man būtu skumji iedomāties, ka kāds to sauc par graustu un skatās ar nožēlu.
Bet tāda ir situācija šeit Kambodžā. Uz neskaitāmām lietām var skatīties ar nožēlu un līdzjūtību, jo esi bezspēcīgs palīdzēt.
Domāju, ka pat visa pasaules nauda šeit nelīdzētu, ja cilvēkiem nav vēlmes ko mainīt. Atkritumu situācija ir briesmīga. Ielas ir pilnas ar gružiem, reizēm nav kur kāju likt. Un no tā izrietošā smaka ir neciešama. Runā, ka lietus sezonā tā ir mazāka nekā karstajā laika posmā. Reizēm ar šausmām domāju par to, kā būs, kad beigsies lietus, kas reizi dienā nolīst un aizskalo kādu daļu briesmīgās smakas prom.
Bet atgriežoties pie dzīves mazajiem skaistumiņiem. Bērni. Tik atvērti, smaidīgi un vienmēr rotaļājas. Šovakar vakariņas ēdot greznā restorānā ko sauc "Burger King" novērojām un apspriedām to, kā bērni viens par otru rūpējas. Lielais brālis nesit mazajam par to, ka paņem kartupeli no viņa paciņas, bet pastumj tuvāk kolas glāzi, kad mazais nevar aizsniegt. Tā ir tik dziļa rūpēšanās vienam par otru. Domāju, ka tas ir viens no mazajiem skaistumiņiem, kas satur šos cilvēkus kopā, jo naudas viņiem noteikti nav tik daudz kā kādam "nabadzīgajam" no eiropas gala. (ne konkrēti šos, kas ietur maltīti burgeru izskatā, bet vispārīgi runājot). Esot galvaspilsētā es pat nevaru iztēloties cik sliktāka situācija ir laukos. Kāda interneta statistika vēsta, ka minimālā alga ir vien 154 dolāri. Teiksiet, ka te tā pat viss ir lēti un noteikti var izdzīvot? Jā, izdzīvot varbūt var, bet vai tā ir normāla dzīve? Reti kurš šejienietis strādā vienā darbā. Lielākoties vismaz 2 ja ne pat 3. Ir, protams, arī biroja darbinieki, bet daudz vīriešu strādā būvdarbos, tā kā ir ļoti liela Ķīniešu investoru plūsma, kas ceļ jaunas mājas un veselus dzīvojamos rajonus. Jauki un skaisti, vai ne? Bet darba drošība ir nekāda. Labi, ka ķivere galvā. Ļoti daudz darbinieku strādā apģērbu ražotnēs. Itkā cik tur darba drošība spēlē lielu lomu? Nezinu, gan jau mazāku kā strādājot 10 stāvu mājas jumtā, bet nokļūšana uz darbu ir bīstama. Darbiniekiem tiek nodrošināts transports - auto un ap 40 cilvēku stāv kājās piekabē, cieši saspiedušies. Tā kā ceļu satiksme šeit ir blīva un diezgan nekontrolēta, tad šie auto ir tie, kas visbiežāk iekļūst avārijas situācijās, tādējādi nogalinot daudz cilvēku ik dienas.
Galīgi aizrunājos par skumjām tēmām savā "dzīves mazo skaistumiņu" tēmā, bet ko var vēlēties, ja raksta 5 no rīta, kad nav gulēts ne mirklis šajā naktī?
Bet šo visu stāstu es gribēju vērst uz to, cik es esmu laimīga. Sēdēju, reiz, un domāju, ka es nevaru iedomāties sevi šeit dzīvojam savu dzīvi. Nu tā, ka šī būtu mana sapņu zeme, kur es vēlētos pārvākties ar savu iedzīvi un ģimeni. Un tur ir tā laime - mana situācija man atļauj to izlemt. Es esmu savas dzīves noteicēja, kas var pieņemt lēmumus, sakraut čemodānus un laisties. Bet šie cilvēki? Lielākajai daļai no iedzīvotājiem nav šādas izvēles, jo nav ne līdzekļu, ne iespējas ko tādu īstenot.
Un vēlviens skumju punkts šeit ir tas, ka es nekādi nevaru līdzēt. Viss ko es varu, ir aiziet uz kādu vietējāku bodi, nopirkt ko vairāk, iedot tuktuka šoferim labu dzeramnaudu, apēst kādu rīsu porciju restorānā, lai kāds varētu saņemt algu par savu paveikto darbu un pabarot savu ģimeni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru