50 centu prieks.

Braucot ar Tuktuku vienmēr izmantoju Grab aplikāciju, kas ir mans palīgs Tuktuka izsaukšanā. Pēc gps nosaka kur es esmu, es varu kartē ielikt punktu, kur es vēlos doties. Vadītājam ir karte, pēc kuras vadīties. Nav jāmokās ar skaidrošanu, kur man vajag nokļūt. Un pats labākais, uzreiz tiek aprēķināta cena, tāpēc nav jākaulējas un jādomā kā saprast cik būtu pieklājīgi maksāt...

Braucu uz veikalu. Brauciens tāls, ap 30 minūtes pagāja. Aplikācija teica 9500 rielas kas ir ap 2,30 dolāru. Samaksāju 3 dolārus un saku paldies. Pusis tik nosmaidīja un atbildēja uz manu paldies ar savu paldies. Pēc sava šopinga, kurā neatradu to, ko meklēju, izsaucu jaunu tuktuku un braucu mājās. Šoreiz šoferītis labāk zināja kā izbraukt, lai izvairītos no sastrēgumiem, jo bija ap plkst 17... Ātri tikām cauri pilsētas burzmai un droši nokļuvu mājās. Aplikācija man saka 10 tūkstoši, kas ir 2,50 dolāru. Es iedodu vadītājam 3 dolārus un saku paldies. Viņa acis iemirdzējās, salika kopā plaukstas, klanīdamies teica man paldies, paldies, paldies.

Liekas tāds sīkums. 50 centi. Nu nieks. Bet citam tā ir tik liela vērtība un laime. 

Tāda te ir dzīve Kambodžā.

Saulriets pirmajā vakarā ierodoties Shianoukvillē. 

Dzīve ir mazie skaistumiņi.

Ziediņš uz trotuāra pie universitātes. Necils, gandrīz samīdīts, pa pusei peļķē. Nieks.

Bet tāds skaistumiņš. Es nometos ceļos, lai nofotogrāfētu skaistāk. Citi piestāj, apskatās uz mani un iet tālāk. Citi nereaģē. Katram dzīvē savs ceļš un savi skaistumiņi.

Šī ēka. Kāds teiks grausts. Kāds teiks mājas.

Viss atkarīgs no pozīcijas un situācijas. Ja es tur dzīvotu un sauktu tās par savām mājām, man būtu skumji iedomāties, ka kāds to sauc par graustu un skatās ar nožēlu. 

Bet tāda ir situācija šeit Kambodžā. Uz neskaitāmām lietām var skatīties ar nožēlu un līdzjūtību, jo esi bezspēcīgs palīdzēt.

Domāju, ka pat visa pasaules nauda šeit nelīdzētu, ja cilvēkiem nav vēlmes ko mainīt. Atkritumu situācija ir briesmīga. Ielas ir pilnas ar gružiem, reizēm nav kur kāju likt. Un no tā izrietošā smaka ir neciešama. Runā, ka lietus sezonā tā ir mazāka nekā karstajā laika posmā. Reizēm ar šausmām domāju par to, kā būs, kad beigsies lietus, kas reizi dienā nolīst un aizskalo kādu daļu briesmīgās smakas prom. 

Bet atgriežoties pie dzīves mazajiem skaistumiņiem. Bērni. Tik atvērti, smaidīgi un vienmēr rotaļājas. Šovakar vakariņas ēdot greznā restorānā ko sauc "Burger King" novērojām un apspriedām to, kā bērni viens par otru rūpējas. Lielais brālis nesit mazajam par to, ka paņem kartupeli no viņa paciņas, bet pastumj tuvāk kolas glāzi, kad mazais nevar aizsniegt. Tā ir tik dziļa rūpēšanās vienam par otru. Domāju, ka tas ir viens no mazajiem skaistumiņiem, kas satur šos cilvēkus kopā, jo naudas viņiem noteikti nav tik daudz kā kādam "nabadzīgajam" no eiropas gala. (ne konkrēti šos, kas ietur maltīti burgeru izskatā, bet vispārīgi runājot). Esot galvaspilsētā es pat nevaru iztēloties cik sliktāka situācija ir laukos. Kāda interneta statistika vēsta, ka minimālā alga ir vien 154 dolāri. Teiksiet, ka te tā pat viss ir lēti un noteikti var izdzīvot? Jā, izdzīvot varbūt var, bet vai tā ir normāla dzīve? Reti kurš šejienietis strādā vienā darbā. Lielākoties vismaz 2 ja ne pat 3. Ir, protams, arī biroja darbinieki, bet daudz vīriešu strādā būvdarbos, tā kā ir ļoti liela Ķīniešu investoru plūsma, kas ceļ jaunas mājas un veselus dzīvojamos rajonus. Jauki un skaisti, vai ne? Bet darba drošība ir nekāda. Labi, ka ķivere galvā. Ļoti daudz darbinieku strādā apģērbu ražotnēs. Itkā cik tur darba drošība spēlē lielu lomu? Nezinu, gan jau mazāku kā strādājot 10 stāvu mājas jumtā, bet nokļūšana uz darbu ir bīstama. Darbiniekiem tiek nodrošināts transports - auto un ap 40 cilvēku stāv kājās piekabē, cieši saspiedušies. Tā kā ceļu satiksme šeit ir blīva un diezgan nekontrolēta, tad šie auto ir tie, kas visbiežāk iekļūst avārijas situācijās, tādējādi nogalinot daudz cilvēku ik dienas. 

Galīgi aizrunājos par skumjām tēmām savā "dzīves mazo skaistumiņu" tēmā, bet ko var vēlēties, ja raksta 5 no rīta, kad nav gulēts ne mirklis šajā naktī?

Bet šo visu stāstu es gribēju vērst uz to, cik es esmu laimīga. Sēdēju, reiz, un domāju, ka es nevaru iedomāties sevi šeit dzīvojam savu dzīvi. Nu tā, ka šī būtu mana sapņu zeme, kur es vēlētos pārvākties ar savu iedzīvi un ģimeni. Un tur ir tā laime - mana situācija man atļauj to izlemt. Es esmu savas dzīves noteicēja, kas var pieņemt lēmumus, sakraut čemodānus un laisties. Bet šie cilvēki? Lielākajai daļai no iedzīvotājiem nav šādas izvēles, jo nav ne līdzekļu, ne iespējas ko tādu īstenot. 

Un vēlviens skumju punkts šeit ir tas, ka es nekādi nevaru līdzēt. Viss ko es varu, ir aiziet uz kādu vietējāku bodi, nopirkt ko vairāk, iedot tuktuka šoferim labu dzeramnaudu, apēst kādu rīsu porciju restorānā, lai kāds varētu saņemt algu par savu paveikto darbu un pabarot savu ģimeni. 

Dzīves mazais skaistumiņš - man ir iespēja izlemt par to, ko es vēlos. Diemžēl citiem tādas iespējas nav. Citiem dzīves skaistumiņš ir ģimene ar ko kopā pavadīt laiku savās mājās, ko varbūt citi dēvē par graustu, bet viņiem tā ir ligzdiņa.

Pārtikas cenas Kambodžā

Sākšu ar nelielu ievadu - cilvēki vienmēr par šī "pasaules gala" valstīm jeb Austrumāziju domā, kā ļoti lētu zemi... Ja runājam par tirgu, jā ir lēti, bet lai eiropas cilvēks ēstu tirgus pārtiku pastāv ļoti ļoti ļoti liels risks saslimt ar smagu vēdera slimību, kas var beigties ar gulēšanu slimnīcā līdz pat vairākiem mēnešiem... tā kā mums nav vēlmes ar ko tādu izklaidēties dodamies uz supermārketiem un pērkam iepakotu pārtiku, kas ir importēta no citām pasaules malām... Un tas sastāda diezgan lielu summu... Šodien ievācāmies dzīvoklī un tāpēc devāmies iepirkt pārtikas krājumus kādam laikam. Lūk mani pirkumi... 

Tomātu mērce 320gr - 0.80 USD
Apelsīnu sula 1l - 1,50 USD
Kambodžas jasmīnrīsi 2kg - 3,30 USD
Auzu pārslas 1kg - 3,80 USD
Medus burciņa 450gr - 2,80 USD
Makaroni 500gr - 1.35 USD
Kartupeļi 3gb (0,694kg) - 1,25 USD
Spagetī makaroni 500gr - 1,20 USD
Sviests 200gr - 2,80 USD
Āboli 6gb (800gr) - 3,20 USD
Kafija trīs-vienā 30 pac (20gr katra) - 3,75 USD
Sāļie krekercepumi 180gr - 1,05 USD
Cepumi ar šokolādi 160gr - 1,02 USD
Nūdeles (saucamie roltoni) 5gb pa 80gr katrs - 2,10 USD
Mirinda dzēriens bundžā 33cl - 0,40 USD
Lipton tēja 100 pac - 3,40 USD

Summā 34,07 USD (30,40 EUR)
Valūtu kurss mainot ne-skaidrā naudā ir ap 1,13 USD par 1 EUR.

Summa kopumā ir liela, un es kā jau biju pieradusi pie Vācijas veikalu lētajām cenām, kur makaronu paciņu var nopirkt pa 30 centiem, nemaz nerunājot par šeit samaksātiem 1,25 par 3 kartupeļiem, bet nu šodien svētku diena, jo esam jaunajā dzīvoklī, tādēļ atļāvos uzsvinēt...
Bet vēlāk braucām ceļojumā uz lielveikalu, jo gribēju sev atrast normāla izmēra krūzi, jonu nepatīk man mazās tasītes, tad nu citā pārtikas veikalā atradu labākus piedāvājumus un zinu, ka nākamreiz lielākiem pārtikas pirkumiem došos uz turieni, jo var atrast daudz labu atlaižu..

Man patiesībā ir diezgan pagrūti pierast pie šejienes pārtikas cenām.. Jo pirmkārt, bīstamā tirgus pārtikas situācija. Otrkārt, tas kas ir te ierasts un lēts āzijas ēdiens man negaršo, jo jau pēc nedēļas vien esmu nogurusi no asajām nūdelēm un apceptiem rīsiem ar sīkstu cūkgaļu. Treškārt, ilgojos pēc parasta, ierasta sava gatavotā ēdiena...

Tomēr uz pozitīvas nots, apģērbu veikalā ar 50 procentu atlaidi atradu sev Stradivari žaketi pa 9 dolāri... Tā, kā universitātē apģērbam ir liela nozīme, lai būtu pieklājīgi, jo vietējie nēsā uniformas, domāju, ka atgriezīšos tur un iepirkšu sev kādus pieklājīgus labumiņus, lai izskatītos pēc cilvēka.

Vienmēr viens un tas pats. (ja kas, esmu Kambodžā)

Logs līdz galam vaļā, ārā gāž lietus. Sēžu viena savā Vācijas dzīvoklī, klabinu datora taustiņus, un jau ar domām ceļoju tālāk uz vietu, kur mani dzīve drīz aiznesīs, bet par to pēc nedēļas.
Vienmēr viens un tas pats - bloga ziņa sākas ar to, ka ir bijis ilgs klusums, bet nu, lūk, šī ir pirmā ziņa par seniem laikiem, kas atkal tad iekustinās blogu un nākotnē svēti solos turpināt aktīvi rakstīt. Bet nekad jau nesanāk. atkal klusums un klusums. šoreiz nesolīšu, ka vairāk klusuma nebūs. Varbūt būs, varbūt nebūs, kas to zin? Dzīvē priekšā mani gaida ļoti liels, otrs lielākais izaicinājums manā dzīvē.

Jautāsiet, kāpēc otrs? Kas tad bija pirmais? Pirmais bija mans veselības ceļojums - jeb kājas pagarināšana ar Ilizarova aparātu, kurai starpcitu šodien apris 4 gadu jubileja. Jā, tiešām četru?
2014. gada 4. septembrī bija tā laimīgā diena, kad saldā miegā mani dakteris iepazīstināja ar manu draugu, kuru vēlāk iesaucu par Otto. Kopā bijām 13 mēnešus un 4 dienas. Teiksiet gana īss laiks priekš nopietnām attiecībām? Jā, bet ar Otto tas bija kas īpašs. Viņš mani pacēla. Burtiski, par 5,5 cm.
Ai, aizlasījos vecās bloga ziņas par saviem piedzīvojumiem ar Otto un aizmirsos, ka rakstīju šo ziņu, bet nu jā, ne jau par Otto es gribēju runāt.

************************************************

Tā es iesāku savu ierakstu 4.septembrī un nekad nepabeidzu, jo iegrimu dziļās atmiņās, pārksatīju kaudzi fotogrāfiju un aizpeldēju. Esmu iedvesmas cilvēks. Ja iedvesma aizpeld, tad arī es iekrītu pazudumā...
Šodien sēžu savā viesnīcas numurā Kambodžas galvaspilsētā Pnompeņā un klabinu savus datora taustiņus un ar domām esmu jau rītdienā, kad nāks lielā pārmaiņa - pārvākšanās uz dzīvokli.

Bet vispārīgi par to kā man patīk un iet pa Kambodžu?
Laikam jau būtu pieklājīgāk sākt ar iemeslu kāpēc esmu šeit.
Sen sen atpakaļ, februārī man universitātes epastā pienāca ziņojums, ka ir projekts, kurš dāvā stipendiju ārzemju semestrim Kambodžā tieši mana kursa studentiem. Nepieciešama motivācijas vēstule un darbu portfolio. Tā kā Kambodžā mācības vairāk uz žurnālisma pusi, tad vajag video portfolio. Esmu cilvēks, kam patīk izmantot iespējas. Tad nu ilgi daudz nedomāju, saliku savu video portfolio, ko patiesībā gribēju izdarīt jau sen, bet nu beidzot bija pienācis īstais mirklis, lai to paveiktu. Rakstot motivācijas vēstuli ļoti pie tās piestrādāju, pārdomāju visu vairākas reizes, devu pārlasīt vairākiem cilvēkiem, lai saņemtu maksimāli dažādu kļūdu labojumu. Nosūtīju un gaidīju.
Pagāja divas nedēļas, nekādas ziņas. Domāju, nu noteikti daudz pieteikumu, daudz ko izvērtēt. Pēc mēneša mana pacietība zuda un uzrakstīju atbildīgajam profesoram, vai ir kas zināms. Nekādas atbildes. Pēc 2 mēnešu gaidīšanas es jau sāku sevi apmānīt ar domām, ai nu ko tad es tur Kambodžā, priekš kam man tas, labi vien ir ka netiku un tam līdzīgi...
Patinam laiku uz priekšu, uz augusta sākumu, kad saņemu epastu - apsveicam, jūs esiet saņēmusi apstiprinājumu stipendijai, lai mācītos Kambodžā. Vai vēl esat ieinteresēta šajā piedāvājumā?
Pirmajā mirklī abstulbu, nezināju priecāties vai raudāt. Arī ģimene un draugi bija dalītās domās - atbalstīt un ļauties, vai neļaut un aizmest šādu ideju prom. Smagi nāca šis lēmums. Tā kā tajā laikā strādāju nometnē, tā jau stresa bija pietiekami un vēl šis viss pa virsu, ka mans organisms nespēja ar visu sastrādāties un man nācās pārtraukt savu peskatāro dzīvesveidu (pusveģetāro, jo ēdu zivis, bet ne gaļu) un 10. augustā vakariņās ēdu picu. (bet par savu veģetārisma ceļojumu noteikti pastāstīšu kaut kad drīzumā).
Tātad, lēmums doties vai nedoties nāca grūti. Sirds kliedza jā, bet prāts tikai dauzījās par to, kā tas viss reāli fiziksi notiks un kāds būs visa iznākums.  Bet nu, esmu Kambodžā un no tā atbilde laikam ir skaidra.

Tā nu mājās palika skumīga un norūpējusies mamma un es devos ceļā atpakaļ uz Vāciju, lai sakārtotu dzīvokļa izīrēšanas jautājumu un izvāktu savas mantas. Uz 4 prombūšanas mēnešiem izīrēju savu dzīvokli citam, lai nezaudētu dzīvokļa līgumu un nemaksātu lieki par tukšu istabu.
Kad viss nokārtots un ienākusi stipendija, biļetes tika iegādātas un devos iespaidīgā ceļā.

Ar mugursomu un mazo rokas bagāžas čemodānu es dodos prom uz 4 mēnešiem. Līdzi tas, kas iztikšanai vajadzīgs.

Priekšā 3 lidojumi un kopējais ceļojuma laiks 20 stundas. Pirmais 6,5 stundu lidojums no Dīseldorfas uz Abu Dabi.

Prieks, ka bija ēdiens un dzērieni. Lidmašīnā mani fascinēja ekrāns, kurā varēju skatīties filmas un pat spēlēt tetri un pacman ar pultiņu.

Laimīgie 3 ceļotāji Abu Dabi. Iepazīstieties -Maikls un Jana. Divi vācu studenti, ar ko kopā aizvadīšu 4 mēnešus. Jau no paša sākuma visi viegli saprotamies un ir jautri. Tālāk vēlviens 6,5 stundu lidojums - uz Bangkoku. Un šo izturēt bija grūtāk, jo nakts un nāk miegs, nav kā iekārtoties, tāpēc viss tirpst, neērti, filmas un spēles jau apnikušas.

Ierodoties Bangkokā un pēc gara pārgājiena atradām savus vārtus un mums paziņo, ka mūsu vārdi nav sarakstā, visticamāk esam pārcelti uz citu lidojumu. Sanāk gaidīt 3 papildu stundas, bet par laimi, tikām ielaisti Bangkok Airways lounge, kur bija bezmaksas ēdiens un dzērieni, tādas kā brokastis.

Tad 50 minūšu lidojums no Bangkokas uz Pnompeņu. Principā, pacēlāmies, mums iedeva papīrus, kas jāaizpilda priekš vīzas, atnesa ēdienu, paēdām un jau laidāmies lejā.

Pnompeņas lidostā iegādājāmies vīzu un laimīgi devāmies prom. Karstums iesitās sejā kā karstā vasaras dienā, kaut ir 14. septembris. Protams, laimīgs un smaidīgs tuktuk braucējs māj ar roku, sauc pie sevis, pa 10 dolāri aizvedīs visur kur vajag. Protams, atteicām un ņēmām taksi. Vēl šodien nevaru iedomāties kā viņš 3 cilvēkus ar mugursomām un čemodāniem būtu iestūķējis tuktukā...

Un tad nu sākas stāsts par to kā man šeit patīk.
Lūk foto no bērnu slimnīcas rotaļu laukuma. Trīs laimīgi bērniņi spēlējas - viens šūpojas, divi skaita un dala palmu lapas. Apkārt ir pilnīga miskaste. To plastmasas atkritumu daudzumu nevar ielikt ne fotogrāfijās ne vārdos. Tas ir, kas neaprakstāms un šokējošs. Un es nespēju ar savu smadzeni saprast, kāpēc neviens neko nedara, kāpēc ir tik liela vienaldzība pret vidi, kurā viņi paši dzīvo.
Šobrīd ir lietus sezona, un visi saka, ka tā ir laime, jo ir svaigs gaiss, tad nu man paliek bail cik smirdīgi būs tad, kad lietus nelīs, jo arī ar visiem lietiem ir vietas, kur elpu aizsit liela smirdoņa.

Kambodžas brīvības piemineklis nakts tumsonībā - skaisti izgaismots un strūklaku apksauts tas stāv pa vidu ceļā - aplī. Tā, ka ja labi grib, var apbraukt visapkārt.

Lai arī kā iet, daba vienmēr mani palutina ar izcilu un maģisku saulrietu.
Ir prieks, ir silti, ir naudiņa par ko paēst (lai arī ļoti dārgi), un par to es priecājos.
Esmu pasaules otrā malā un izbaudu visu, ko man šis piedzīvojums dod.
Sīkākas detaļas drīzumā - apsolu. un nemeloju. :)

Kur ņemt papīru?

Universitātē lekciju nav jo ir brīvlaiks, bet tā kā man ierasts -  kad nav ko darīt, tad vislielākā iedvesma mācīties.
Nu šajā skaistajā un saulainajā otrdienā es nolemju doties pastaigāties līdz universitātes bibliotēkai, apdarīt šādus tādus darbus un palasīt ko jauku, nu šajā gadījumā grāmatu par filmu teoriju.
Sāksim jau ar to, ka desmit minūtes pavadīju, lai "iekurbulētu" datorā internetu, kas bija aizķēries kaut kur.. Pēc tam atklājās, ka somā nav ielikusies pele, tāpēc visi ieplānotie dator-dizaina darbi atceļas. Nedaudz vēl mokos ar slimības paliekām un nedaudz sāpošu kaklu, un kas tad tas? Protams, termosiņā uztaisītā tēja arī ir palikusi mājās.
Nu lai būtu pilns komplekts, es saprotu, ka neesmu paņēmusi papīru uz kura rakstīt grāmatas konspektu. (priekškam? a tā patāaaaas.)
1. iet un aizņemties no printera? Tā kaste ir tik milzīga ar miljons atvilknēm, vienmēr uzkarās, noteikti kaut ko sačakarēšu. atkrīt.
2. izdrukāšu savu taisīto punktoto papīru, jes! Pareizi, gribēju to izdarīt jau sen.
Nav līdzi fleša! :O ahh, atkrīt.
3. kur lai atrod kādu flešu? soma pārrakta, jaka pārskatīta. bibliotēkā nav diezko daudz cilvēku, negribu būt uzbāzīga, tikai lai aizņemtos flešu, jo noteikti cilvēki brīvlaikā nāk uz bibliotēku izbaudīt brīvību un tukšumu...
4. vai piespraužot telefonu es varētu izdrukāt kaut ko? ha, šaubos.
5. ģeniālākā doma ever - tā kā līdzi ir bloknots ar baltām lapām (jautāsiet kāpēc nerakstu tur? katram bloknotam sava nozīme. Kāpēc neizraut lapu? tas man dāvināts un pārāk dārgs, lai plosītu lapas) es mierīgi cilpoju ar savu printera kartiņu un bloknotu uz printeristabu. Savu bloknotiņu iekšā printerī un copy. Es nokopēju sev baltu papīru. haha. Un lai tomēr 3 centi nebūtu pa tukšo tērēti, iespiedu funkciju ar caurumu izsišanu, lai vēlāk mājās varu ielikt "rinķu" vākos pie citiem konspektiem kas jau tur ir, un citiem, kas vēl tikai taps.

Šķiet, nu kur tik smieklīgi var izdomāt, bet redz, ka var.
Un kāpēc es par to visu rakstu? Nezinu. Vēlāk pati pasmiešos par šo dienu.
Bet vismaz saulaina.

1. semestris universitātē.

Kā šodien atceros to mirkli augustā, kad sarunā par pasākumu, kur būtu jāierodas nedēļu vēlāk, pieminēju to, ka neesmu pārliecināta par katru nākamo dienu, jo vēljoprojām gaidu atbildi no universitātes. Un tajā mirklī no kabatas izņēmu savu telefonu un atjaunoju epastu, kā jau vienmēr - gaidot to skaisto ziņu par universitāti. Un par pārsteigumu, tur tā ziņa arī bija. Un doma, par to, cik ļoti man tajā mirklī sitās sirds, liek arī tagad tādam satraukumam rasties... Tas, ka esmu uzņemta universitātē vienkārši lika visam sagriezties kājām gaisā. Tajā mirklī es biju Aizputē ar draugiem, un visa mana ģimene bija kopā mājās. Zvans uz skaļruni, un es atceros, ka es pati nesapratu vai raudu vai smejos, jo tas viss bija kā pārsteigums.
Lai arī skolā man gandrīz vienmēr ir bijušas diezgan labas sekmes, tā tomēr ir cita valsts, cita vērtēšanas sistēma, kas balstās arī uz portfolio rezultātiem, tāpēc līdz pēdējam mirklim nebiju pārliecināta, par tikšanu universitātē, bet arī cita plāna, neveiksmes gadījumā man īsti nebija... Bet nu labi, pietiks par to.
Tātad, ir beidzies pirmais semestris universitātē. Studiju programmā Information and communication design (informācijas un komunikāciju dizains) man bija 7 priekšmeti - Dizaina programmatūra, Fotogrāfēšana, Digitālie mediji, Dizaina vēsture, Komunikāciju dizaina pamati, Eksperimentālā dizaina pamati, Zīmēšana.
Lekcijas notika tikai 4 dienas nedēļā. Lekcijas no rīta sākās 8:45 vai 9:00. Beidzas dažās dienās 14:45, vai garajās dienās 18:00. Pusdienlaiks 45 minūtes no 12:00 līdz 12:45.
Kopsummā sakot, šķiet, ka semestris bijis veiksmīgs un lēns, mierīgs iesākums visam. Darbu nebija pārāk daudz, un esot universitātē un pievēršot visam notiekošajam uzmanību, un lekcijas veltot studijām, var izpildīt 80% darbu lekciju laikā. Vienīgi dizaina vēstures esejas paņēma vairāk laika un bija nepieciešams vairāk papildu darbs.
Attiecībā par eksāmenu nedēļu - rakstisks eksāmens, kurā visiem jāierodas reizē, jāuzrāda id un uz galda drīkst būt tikai rakstāmie bija tikai viens - digitālajos medijos. Dizaina vēsturē 2 esejas, Zīmēšanā un experimentālajā dizainā prezentācijas, kurās jāpaskaidro daži savi darbi, komunikāciju dizainā (un arī experimentālajā dizainā) jāaiesniedz dokumentācija ar visiem semestra laikā izveidotajiem darbiem ar paskaidrojumiem, kas un kā darīts, kāds rezultāts iegūts. Dizaina programmatūrās bija 3 eksāmeni visa semestra garumā, un noslēguma nedēļā par to vairs nebija jādomā. Tā, ka no vienas puses šī nedēļa bija piepildīta un satraucoša, jo katru dienu ir jānodod kāds darbs, vai eksāmens, vai kas tamlīdzīgs, bet no otras puses, ja tas slinkums nebūtu bijis tik liels, tad visus darbus varēja paveikt jau krietni iepriekš.

Durvis rotā mans eksperimentālā dizaina noslēguma darbs un pastkartes ar visu kursa biedru darbiem... 

Tas arī ir viens no maniem secinājumiem, pēc pirmā semestra, ko es vēlos uzlabot savās studijās vispārīgi - pildīt darbus ātrāk, pirms termiņa, lai nav jāfotogrāfē 23:40, jo jāiesniedz foto līdz pusnaktij, vai jāraksta 3500 vārdu eseja pēdējā dienā. Jo darbi tiek uzdoti ļoti laicīgi, un piemēram priekš fotogrāfēšanas visi topici bija zināmi jau semestra sākumā, un katru nedēļu jāiesniedz viena fotogrāfija. Principā, visus foto var iesniegt jau pirmajā nedēļā un vairāk par to nedomāt, bet nē, vajag jau visu darīt pēdējā dienā.
Otrs punkts, ko vēlētos kaut kā piepildīt, bet vēl tikai nezinu kā, ir iesaistīties kādos pēc - lekciju notikumos, vai organizācijās, jo bieži vien tādās lietās var iegūt vairāk informācijas, pieredzes un iepazīt interesantus cilvēkus, nekā tieši lekcijās vai studijās kā tādās. Pagaidām manas dienas bija uni - mājas - darbi/filmas - gulēt. Un tajā posmā darbi/filmas tika noslinkots diezgan daudz, un tas laiks varēja būt pavadīts mazliet jaukāk, skaistāk, produktīvāk un lietderīgāk.
Pēdējo nedēļu esmu iekritusi Pokemonos, jo atradu, ka Netflixā ir pokemoni. Visas bērnības atmiņas un pokemonu nostaļģija. Skatoties visas sērijas secīgi, beidzot var izprast to stāstu, kas ir apakšā, jo tad, kad skatījos bērnudārza, skolas laikā, tad nokavējās kāda sērija un īstas skaidrības par to nebija, bet tagad jauki skatīties...
Kas vēl? laikam nekas.
Kopumā par semestri, vēl nezinu visas atzīmes, bet šobrīd esmu apmierināta ar paveikto, jo visus darbus iesniedzu, visu nodevu laikā, arī nekavēju pārāk daudz lekciju, un lielākoties pievērsu visam uzmanību un veltīju universitātē pavadīto laiku mācībām.