Vienmēr viens un tas pats - bloga ziņa sākas ar to, ka ir bijis ilgs klusums, bet nu, lūk, šī ir pirmā ziņa par seniem laikiem, kas atkal tad iekustinās blogu un nākotnē svēti solos turpināt aktīvi rakstīt. Bet nekad jau nesanāk. atkal klusums un klusums. šoreiz nesolīšu, ka vairāk klusuma nebūs. Varbūt būs, varbūt nebūs, kas to zin? Dzīvē priekšā mani gaida ļoti liels, otrs lielākais izaicinājums manā dzīvē.
Jautāsiet, kāpēc otrs? Kas tad bija pirmais? Pirmais bija mans veselības ceļojums - jeb kājas pagarināšana ar Ilizarova aparātu, kurai starpcitu šodien apris 4 gadu jubileja. Jā, tiešām četru?
2014. gada 4. septembrī bija tā laimīgā diena, kad saldā miegā mani dakteris iepazīstināja ar manu draugu, kuru vēlāk iesaucu par Otto. Kopā bijām 13 mēnešus un 4 dienas. Teiksiet gana īss laiks priekš nopietnām attiecībām? Jā, bet ar Otto tas bija kas īpašs. Viņš mani pacēla. Burtiski, par 5,5 cm.
Ai, aizlasījos vecās bloga ziņas par saviem piedzīvojumiem ar Otto un aizmirsos, ka rakstīju šo ziņu, bet nu jā, ne jau par Otto es gribēju runāt.
************************************************
Tā es iesāku savu ierakstu 4.septembrī un nekad nepabeidzu, jo iegrimu dziļās atmiņās, pārksatīju kaudzi fotogrāfiju un aizpeldēju. Esmu iedvesmas cilvēks. Ja iedvesma aizpeld, tad arī es iekrītu pazudumā...
Šodien sēžu savā viesnīcas numurā Kambodžas galvaspilsētā Pnompeņā un klabinu savus datora taustiņus un ar domām esmu jau rītdienā, kad nāks lielā pārmaiņa - pārvākšanās uz dzīvokli.
Bet vispārīgi par to kā man patīk un iet pa Kambodžu?
Laikam jau būtu pieklājīgāk sākt ar iemeslu kāpēc esmu šeit.
Sen sen atpakaļ, februārī man universitātes epastā pienāca ziņojums, ka ir projekts, kurš dāvā stipendiju ārzemju semestrim Kambodžā tieši mana kursa studentiem. Nepieciešama motivācijas vēstule un darbu portfolio. Tā kā Kambodžā mācības vairāk uz žurnālisma pusi, tad vajag video portfolio. Esmu cilvēks, kam patīk izmantot iespējas. Tad nu ilgi daudz nedomāju, saliku savu video portfolio, ko patiesībā gribēju izdarīt jau sen, bet nu beidzot bija pienācis īstais mirklis, lai to paveiktu. Rakstot motivācijas vēstuli ļoti pie tās piestrādāju, pārdomāju visu vairākas reizes, devu pārlasīt vairākiem cilvēkiem, lai saņemtu maksimāli dažādu kļūdu labojumu. Nosūtīju un gaidīju.
Pagāja divas nedēļas, nekādas ziņas. Domāju, nu noteikti daudz pieteikumu, daudz ko izvērtēt. Pēc mēneša mana pacietība zuda un uzrakstīju atbildīgajam profesoram, vai ir kas zināms. Nekādas atbildes. Pēc 2 mēnešu gaidīšanas es jau sāku sevi apmānīt ar domām, ai nu ko tad es tur Kambodžā, priekš kam man tas, labi vien ir ka netiku un tam līdzīgi...
Patinam laiku uz priekšu, uz augusta sākumu, kad saņemu epastu - apsveicam, jūs esiet saņēmusi apstiprinājumu stipendijai, lai mācītos Kambodžā. Vai vēl esat ieinteresēta šajā piedāvājumā?
Pirmajā mirklī abstulbu, nezināju priecāties vai raudāt. Arī ģimene un draugi bija dalītās domās - atbalstīt un ļauties, vai neļaut un aizmest šādu ideju prom. Smagi nāca šis lēmums. Tā kā tajā laikā strādāju nometnē, tā jau stresa bija pietiekami un vēl šis viss pa virsu, ka mans organisms nespēja ar visu sastrādāties un man nācās pārtraukt savu peskatāro dzīvesveidu (pusveģetāro, jo ēdu zivis, bet ne gaļu) un 10. augustā vakariņās ēdu picu. (bet par savu veģetārisma ceļojumu noteikti pastāstīšu kaut kad drīzumā).
Tātad, lēmums doties vai nedoties nāca grūti. Sirds kliedza jā, bet prāts tikai dauzījās par to, kā tas viss reāli fiziksi notiks un kāds būs visa iznākums. Bet nu, esmu Kambodžā un no tā atbilde laikam ir skaidra.
Tā nu mājās palika skumīga un norūpējusies mamma un es devos ceļā atpakaļ uz Vāciju, lai sakārtotu dzīvokļa izīrēšanas jautājumu un izvāktu savas mantas. Uz 4 prombūšanas mēnešiem izīrēju savu dzīvokli citam, lai nezaudētu dzīvokļa līgumu un nemaksātu lieki par tukšu istabu.
Kad viss nokārtots un ienākusi stipendija, biļetes tika iegādātas un devos iespaidīgā ceļā.
Ar mugursomu un mazo rokas bagāžas čemodānu es dodos prom uz 4 mēnešiem. Līdzi tas, kas iztikšanai vajadzīgs.
Priekšā 3 lidojumi un kopējais ceļojuma laiks 20 stundas. Pirmais 6,5 stundu lidojums no Dīseldorfas uz Abu Dabi.
Prieks, ka bija ēdiens un dzērieni. Lidmašīnā mani fascinēja ekrāns, kurā varēju skatīties filmas un pat spēlēt tetri un pacman ar pultiņu.
Laimīgie 3 ceļotāji Abu Dabi. Iepazīstieties -Maikls un Jana. Divi vācu studenti, ar ko kopā aizvadīšu 4 mēnešus. Jau no paša sākuma visi viegli saprotamies un ir jautri. Tālāk vēlviens 6,5 stundu lidojums - uz Bangkoku. Un šo izturēt bija grūtāk, jo nakts un nāk miegs, nav kā iekārtoties, tāpēc viss tirpst, neērti, filmas un spēles jau apnikušas.
Ierodoties Bangkokā un pēc gara pārgājiena atradām savus vārtus un mums paziņo, ka mūsu vārdi nav sarakstā, visticamāk esam pārcelti uz citu lidojumu. Sanāk gaidīt 3 papildu stundas, bet par laimi, tikām ielaisti Bangkok Airways lounge, kur bija bezmaksas ēdiens un dzērieni, tādas kā brokastis.
Tad 50 minūšu lidojums no Bangkokas uz Pnompeņu. Principā, pacēlāmies, mums iedeva papīrus, kas jāaizpilda priekš vīzas, atnesa ēdienu, paēdām un jau laidāmies lejā.
Pnompeņas lidostā iegādājāmies vīzu un laimīgi devāmies prom. Karstums iesitās sejā kā karstā vasaras dienā, kaut ir 14. septembris. Protams, laimīgs un smaidīgs tuktuk braucējs māj ar roku, sauc pie sevis, pa 10 dolāri aizvedīs visur kur vajag. Protams, atteicām un ņēmām taksi. Vēl šodien nevaru iedomāties kā viņš 3 cilvēkus ar mugursomām un čemodāniem būtu iestūķējis tuktukā...
Un tad nu sākas stāsts par to kā man šeit patīk.
Lūk foto no bērnu slimnīcas rotaļu laukuma. Trīs laimīgi bērniņi spēlējas - viens šūpojas, divi skaita un dala palmu lapas. Apkārt ir pilnīga miskaste. To plastmasas atkritumu daudzumu nevar ielikt ne fotogrāfijās ne vārdos. Tas ir, kas neaprakstāms un šokējošs. Un es nespēju ar savu smadzeni saprast, kāpēc neviens neko nedara, kāpēc ir tik liela vienaldzība pret vidi, kurā viņi paši dzīvo.
Šobrīd ir lietus sezona, un visi saka, ka tā ir laime, jo ir svaigs gaiss, tad nu man paliek bail cik smirdīgi būs tad, kad lietus nelīs, jo arī ar visiem lietiem ir vietas, kur elpu aizsit liela smirdoņa.
Kambodžas brīvības piemineklis nakts tumsonībā - skaisti izgaismots un strūklaku apksauts tas stāv pa vidu ceļā - aplī. Tā, ka ja labi grib, var apbraukt visapkārt.
Lai arī kā iet, daba vienmēr mani palutina ar izcilu un maģisku saulrietu.
Ir prieks, ir silti, ir naudiņa par ko paēst (lai arī ļoti dārgi), un par to es priecājos.
Esmu pasaules otrā malā un izbaudu visu, ko man šis piedzīvojums dod.
Sīkākas detaļas drīzumā - apsolu. un nemeloju. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru