Šorīt vilku zeķes kājās un domāju, vienmēr sāku ar labo kāju. Šorīt uzvilku pirmo zeķi kreisajā kājā. Lūk tik tālu esmu. Sēdēju un domāju, vai cilvēki maz piefiksē kurā kājā uzvelk pirmo zeķi?
Saule rietot pasaka mums atā ļoti skaisti. Vai mēs vienmēr atvadāmies ar prieku un jaukumu?
Dzeja jālasa ar sirdi, lai to saprastu. Man ar acīm lasot, jau šķiet sarežģīti, kur nu vēl ar sirdi lasīt.
Bet ja nopietni, tad skola ir reāli forša lieta. Tā dod iespēju katru rītu celties agrāk, piespiež tevi pārģērbties, iziet no mājas, turēt acis vaļā visu dienu. Ja nebūtu skolas, es vismaz trešdaļu no diennakts 24 stundām gulētu, pidžamu nekad nenovilktu un diez vai izkāptu no gultas bez īpaša iemesla, piemēram, ēdiens. Ēdiens ir gana liels iemesls, lai izkāptu no gultas. Un jā, skolā taču arī dod ēst. Ne vienmēr garšīgi, ne vienmēr pietiekošā daudzumā, bet tomēr bezmaksas.
Varbūt nākotnē kļūšu par dzejnieci. Kas zin, varbūt kādam patiktu tas ko es rakstītu. Es neapgalvoju, ka man pašai patīk, kur nu vēl citiem tas patiktu. Kādi vēl dzejoļi, ja pat bloga rakstu nevaru uzrakstīt sakarīgu un saprotamu. Starp citu, pabeidzu lasīt vienu grāmatu. Maziņu, plānu, kas vienmēr man mugursomā stāvēja, jo man bieži sanāk brīvas stundas (sports) vai arī kas jāgaida (autobuss) tad vismaz var ko palasīt. Noras Ikstenas "Besa". Izlasīju un atkal domāju... vai man maz tas viss patika? Laikam vairāk nē, nekā jā. Prātā palicis viens -
Jātiek galā ar debesīm, un tikai pēc tam
var ķerties pie dienas darbiem.
,Ir laiks pabeigt šī vakara darbus, un likties uz auss, kā sacīt jāsaka. Un jā, šovakar pieslinkošu un nepievienošu nevienu skaistu saulrieta foto. Tās var redzēt manā instagramā. Kam nav slinkums, apskatīs tur pat. :)
Lai jums lieliska nedēļa, draugi. Solos rakstīt biežāk (varbūt.)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru