Divus gadus atpakaļ.

Laiks skrien vēja spārniem, un šodien, nemaz nejūt, ka ir pagājuši divi gadi kopš operācijas, kurā ieguvu Ilizarova aparātu uz kājas. Tagad esmu brīva, jau ilgu laiku (gandrīz gads, bet vēl nav). Staigāju ar savām kājām. Lai arī bieži jūtamas operācijas sekas... Kaut gan jau iepriekš arī nevarēju noiet garus gabalus vai ilgi nostāvēt kājās... Tomēr varu brīvi staigāt. Piecelties un iet. Protams, kliboju, jo viss jau nevar būt ideāli uzreiz. No rītiem sāp vairāk, uz laika maiņām jūtamas sāpes, tomēr tam visam es jau biju gatava un zināju, ka tā būs. Un kājai arī ir gana daudz rētu, kas atgādina par šo grūto laika posmu. Reizēm man šķiet, ārprāts, kāda izskatās kāja, bet lielākoties priecājos, ka man ir tāds atgādinājums pašai sev, cik es stipra esmu un to visu izturēju...
Tomēr es nebiju izdomājusi cik grūti tas būs. Zināju, ka nebūs viegli, bet cik grūti tas būs, to jau nezin neviens. Tagad varu teikt, ka tiešām-viegli tas nebija, bet esmu to izdzīvojusi un redz, ka viss ir kārtībā.  Gribēju vēl te kaut ko rakstīt, bet jau aizmirsu. Asaras saskrēja acīs, neko neredz :) haha.

Ilizarova aparāts uz manas kājas. (septembris, 2015)

Tātad kādam kurš nezin par šo visu, laikam būtu kaut kas jāpastāsta.
Piedzimstot kreisā kāja atpalika augšanā, līdz mirklim, kad tas kļuva par apgrūtinājumu, kad viena kāja ir īsāka par otru kāju. Punktu visam pielika ārsts, kurš pateica, ka pēc pāris gadiem varu nestaigāt pa visam, jo mugurā, krustos, kauli nospiestu nervus un kājas "atteiktos", tāpēc es ar milzīgu vecāku atbalstu nolēmu iet šo grūto ceļu un pagarināt savu kāju.
Galu galā, kreisā kāja, 13 mēnešu un 4 dienu laikā, tika izstiepta par 5,5 centimetriem. Principā izstiepta viņa tika aptuveni 3-4 mēnešu laikā, pārējais bija laiks kaula augšanai. Kā es pagarināju? Pati ar skrūvgriezi griezu uzgriežņus, kas spieda zemāko riņķi uz leju un tā izstiepu kāju. Aptuveni 1 milimetrs, citu dienu 0.5 milimetri. Pa maziņam, pa drusciņai, izstiepu garāku.
Sākotnēji paredzētais jeb prognozētais laiks šai ilizarova aparāta procedūrai bija 6 mēneši, tomēr man tas aizņēma divreiz vairāk, jo kauls auga ļoti lēni. Un arī tagad, šodien, mans kauls, laikam, vēl nav īsti līdz galam nostiprinājies. Zinu to tāpēc, ka šī gada sākumā, vizītē pie ārsta bija paredzēts nolemt par nākamo operāciju, kuras laikā tiktu uzstādīta metāla plāksne, lai kāja būtu taisna, jo šobrīd ceļgals iešķiebies uz iekšu (izskatās, ka ceļgals, bet patiesībā tas esot tajā vietā, kur kauls tika pārlauzsts), bet tā kā kauls vēl nav līdz galam gatavs šādai rīcībai, operācija tiek atlikta uz kādu laiku...

Lūk, šajā kolāžā ir manāma tā starpība, kas tika izstiepta. Labās puses bildē, sānā stienim var redzēt baltu plāksterīti aptītu ap skrūvi, tas bija kā "marķieris", kurā varēja tiešām uzskatāmi redzēt, kā kāja tiek izstiepta...

Tagad man no aparāta par piemiņu stāv skrūvīte... Vai es jau teicu, ka mans dakteris ir pats labākais pasaulē?
Arī tagad atceros, kā narkozē raudāju, kad viņš man iespieda rokā skrūvīti, satītu kaut kādā marlē. Ikvienam ko satiku, stāstīju, ka man ir labākais dakteris, jo viņš man iedeva skrūvīti...
Ai, vispār smiekli nāk, kad atceros operācijas un narkozes un visu to smieklīgo posmu.
Bet atcerēties sāpes un to otru pusi nemaz negribās.

Vispār, šo visu rakstīju par godu divu gadu jubilejai. Prieks un laime, mana kāja sumināta! :)