Cilvēki tik dažādi.

Solījos gan pati sev, gan citiem, rakstīt beidzot tos skaistos rakstus ne tikai galvā, bet arī pa īstam - blogā. Tad nu šoreiz stāsts par to, cik dažādi ir cilvēki. Vispār tā jau tāda pašsaprotama lieta, tikai pēdējās dienās pievēršot lielāku uzmanību apkārtējiem var saskatīt to, ko bieži palaižam garām.

Biju aizbraukusi uz Rīgu, jo saņēmu ielūgumu no valsts prezidenta, ierasties sabiedriskajā diskusijā "Brexit mācības Eiropai un Latvijai", kura norisinājās Melngalvju namā. Pasākums plaši apmeklēts, ne tikai Jauniešu Saeimas dalībnieki, bet arī Saeimas deputāti, žurnālisti, cilvēki no valdības, un pats prezidents arī. Interesanti vērot ģērbšanās stilu. Lai arī liekas, kas tad tur vīrietim - uzvalks un krekls, bet tomēr ir arī zeķes, šlipse, kurpes, aproču pogas, rokaspulkstenis, portfelis. Katrai niansei ir liela nozīme. Jā, es vēroju arī bikšu garumu un apkaklītes spožumu... Arī filmētāji, cilvēki pie kamerām. Viens var ierasties uzvalkā un šlipsē, cits biksēs ar 10 kabatām un nonēsātu t-kreklu. Katram savs.

Melngalvju nama zāles griesti.

Brīvo laiku staigājot pa Vecrīgu un veikaliem un vienkārši ielām var sastapt miljoniem cilvēku, bet pamanīt tikai dažus. 

Stāv tante ar puisi, gados nedaudz jaunāku par mani, lai arī esmu slikta vecuma noteicēja, es teiktu 8-9 klase. Lēnām gāju garām, pēcāk nojautu, ka viņi seko man aiz muguras, kas man bija izdevīgi, lai noklausītu sarunu. Pieļauju, ka ome saka  - tā kā pirmo reizi esi Rīgā, gribētu aizvest tevi uz kādu muzeju. Gleznas tev patīk? Puisis ar prieku atbild - jā, tas būtu lieliski.  Lai arī viņi nogriezās un devās citu ceļu, es viņus pamanīju un ieklausījos, bet tik pat labi, varēju to nedzirdēt, tad es par to nedomātu visu atlikušo dienu. Puisis, kurš ir pirmo reizi Rīgā, ar prieku apmeklēs kādu muzeju, nevis ies skatīties glaunos veikalus, kur visi pērk stilīgas drēbes vai ko citu modernu. Ies ar omi uz muzeju.

Stāvu pieturā, gaidu tramvaju, vēroju cilvēkus, aptuveni 10... Tikai diviem no tiem nebija rokās viedtālruņu. Divi puiši stāvēja un sarunājās. Iedomājieties? Savstarpēji komunicēja, "verbāli"! Nevis sūtīja kādam ziņu vai "laikoja" instagramā bildi. Liels pārsteigums. Pārējie čubināja savus telefonus. Pat puisis, kas sadevies rokās ar meiteni - katrs savā telefonā degunus iebāzuši. Es nenosodu telefonus, arī man ir moderns telefons, kuru bieži izmantoju dažādiem mērķiem (gan izklaide, gan mācības), tomēr kaut kur ir arī robeža....

Braucām ar Elīnu tramvajā. Iekāpj 4 jaunieši, katrs citā izskatā, var manīt, ka katrs no savas valsts. Mēs jau sapratām, ka tie Erasmus studenti, kas ieradušies studēt Latvijā. Sarunājās visi, kā Elīna saprata, zviedriski. Pa vārdam noklausītas sarunas, māsa tulkoja kādus vārdus, ko vēl pati atceras. Tad jaunieši jautrojās un izmēģināja runāt "sveiki" un "paldies". Abas ar Elīnu sasmaidījāmies un meitene to pamanīja, tāpēc uzjautāja vai viņiem sanākot labi... 

Braucot autobusā uz mājām no Rīgas, netālu apsēdās mamma ar meitu. sākumā sarunājās, tad meita ielika austiņas un aizmiga. Kādā klusākā autobusa rūkšanas mirklī sadzirdēju opermūziku. Tas šķita tik jauki... Varbūt kādam tas liekas muļķīgi, bet es noklausījos mūziku, cik dzirdēju un baudīju to, ka kāds cits bauda tik skaistu mūziku. 

Šie visi ir mazi mirklīši, kas man paliek atmiņā, no vienkārši noklausītām sarunām. Jūs teiksiet nepieklājīgi? Varbūt... Tomēr es no tā mācos. Mācos baudīt mirkli. 

Varētu teikt - komēta nāk!