Nākamais 101 lietas saraksts?

Tā kā mans 101 lietas saraksts tuvojas noslēgumam, ir aktuāls jautājums, ko darīt tālāk…Vai būs nākamais 101 lietas 1001 dienā saraksts?

Reiz atpūtas mirklī skraidot pa “pinterest” uzdūros šim attēlam: 100 lietas, ko izdarīt pirms nāves. Tādu internetā ir daudz un dažādi, visādos izmēros, izskatos, krāsās, fontos un burtu lielumos.. Bet šo kaut kā sāku lasīt, un aizdomājos, par to ko es esmu jau paveikusi savā dzīvē konkrēti no šī saraksta.

(attēls sliktā kvalitātē, bet salasīt varbūt var...)

Attēls no šejienes

2. live at least in 2 different countries with completely different cultures – Dzīvot 2 valstīs ar pilnīgi savādāku kultūru. Darīts. Esmu dzīvojusi Vācijā, kas jau ir ļoti atšķirīga no Latvijas. Un šobrīd esmu Kambodžā kas ir tieši pilnīgi atšķirīga kultūra, cita zeme… 

3. Solve a rubiks cube – salikt rubika kubu. Varu 1 minūtē. Cenšos uzlabot šo rezultātu.

4. Learn at least one foreign language. Iemācies vismaz vienu svešvalodu. Kaut ko pateikt varu 5 valodās – latviešu, angļu, vācu, franču, krievu. Pilnībā pārvaldu latviešu un angļu. Pārējām 3 protams ir kur augt.

13. Fly an airplane. Lidot ar lidmašīnu. Esmu – pie tam vairākas reizes.

14. Give a public speech. Sniedz publisku runu. Esmu runājusi gan lielāku, gan mazāku cilvēku kopumu priekšā. Lielākais varētu būt mans izlaidums? Nezinu… 

19. Ride a motorcycle. Braukt ar motociklu. Šo es skaitu 50%. Jo es braucu ar rolleri, kas nebūtu skaitāms kā motocikls, bet priekš manis tas jau ir liels sasniegums. Pirmo reizi to darīju tieši šeit – Kambodžā.

20. Sing to an audience. Dziedāt publikas priekšā. Domāju, ka neskaitāmas reizes ir dziedāts daudz un dažādi. Arī karaoke. Bet ekskluzivāk jau ir tiem, kas ar mani brauc kopā mašīnā, tad ir mans privātkoncerts.

22. Have your own business. Izveidot savu biznesu. Ir man savs online veikals, pie kura šobrīd ļoti aktīvi strādāju un cenšos attīstīt.

24. Own a pet. Mājdzīvnieks. Mājās ir mums bijis pat kaķis. Bet arī papagailīši bija, Reizēm aizdomājos par to, ka gribētu atkal papagailīti, kas vienmēr čivina. Nekad nav klusums…

30. Learn how to make sushi. Iemācies taisīt sushi. Nu tas jau laikam vairs nav noslēpums, ka esmu savas ģimenes lielākais sushi meistars. 

46. Learn how to play musical instrument. Iemācies spēlēt mūzikas instrumentu. 9 gadi mūzikas skolā izskaidro sevi paši. Māku spēlēt klavieres un ģitāru, ja vajag, arī bungas.

53. Plant a tree. Iestādi koku. Ir jau senas bildes, kur ar tēti kopā esmu kociņus stādījusi, bet laikam pēdējais ko atceros, ir veloekspedīcijas noslēgumā 2016. Gadā stādījām kociņus Bērzaunē.

60. Go to your favourtie band’s concert. Aizej uz savas mīļākās grupas koncertu. Par grupu nezinu, bet Ellie Goulding dzīvē esmu redzējusi.. Gribās vēl… 

70. Go camping. Doties “kempingot” jeb gulēt ārā. Liels piedzīvojums bija 2017. Gada vasarā, kad 2 nometnēs ar bērniem palikām pa nakti mežā, mācījāmies taisīt sev vietu, kur gulēt, iekurt ugunskuru un vēl šo to… Gribētos atkārtot, ļoti ļoti…

93. Travel at least once by train. Ceļot ar vilcienu vismaz vienu reizi. Nu ar vilcienu visur kur esmu vizinājusies un gana daudz, sākot ar Madona-Rīga, līdz Duisburg-Dortmund un beidzot ar Phnom Penh-Kampot.

96. Travel by yourself. Ceļot viena pati. Esmu ceļojusi uz Spāniju viena pati. Bet tas bija projekta ietvaros, nevis kā vienkārši tagad un šeit nolemts ceļojums vienatnē… 

97. Ride a horse. Jāt ar zirgu. Atceros, ka vectēvs vedot zirgu uz ganībām sēdināja mani zirgam mugurā…

Un ir divi punkti, kuri tiks izpildīti tuvāko 2 mēnešu laikā – 

37.Spend Christmas on the beach. Pavadīt ziemassvētkus pludmalē.

77. Visit Angkor Wat. Apmeklēt Angkor Wat templi, kas ir šeit Kambodžā.

Liekas tādas itkā mazas un niecīgas lietiņas, bet patiesībā, ja kārtīgi aizdomājas, kas tik nav darīts jau pa šo laiku kamēr esmu te. Uz Zemes es domāju. 20 gadu laikā paveikts daudz, un ja iedomājas, ko es tik vēl neizdarīšu? Galīgi galva noreibst.

Pārtikas cenas Kambodžā 3

Vēlreiz par tām pārtikas cenām. Pirkumi no veikala Lucky Market. Nu varētu teikt ir tāds laimīgais veikals, jā, jo mana laime izpaužas lētos dārzeņos. 

Kāposts 0,40

Vistas nūdeles 1,15

1 kg bekona 9,60

Piparmētru infūzija 2,60

Burkāni (0,74; 0,78; 0,54) 2,06

Brokolis 0,60

Sviests 1,70

Fanta 0,35

Gurķi (0,46; 0,51) 0,97

Sīpoli 1,00

Āboli (6bg) 4,80

Banāni (1,116 kg) 2,21

Garšvielas 1,80

Zemesriekstu sviests 3,50

Šokolādes batoniņi (4x0,25) 1,00

 Kopā - 33,74 USD (28,62 EUR)

1kg bekona es neapēdu viena, nesatraucieties. Tas tiek dalīts ar Maiklu, ar ko dzīvoju kopā dzīvoklī. Sadalam iepakojumu mazās porcijās un saldējam. Pēc vajadzības var izņemt un uzreiz uz pannas atsaldēt un izcept. Tā man šobrīd vienīgā gaļa ko lietoju. Un tā pat, ne katru dienu... Reizēm prātoju par vēlmi atgriezties atpakaļ veģetārajā dzīvesveidā, bet to dzīve vēlāk rādīs kā nu būs... 

Maize "Brown" beķerejā - 1.35 dolāri... Protams, dārgi, jā, bet pilngraudu maize, šķēles vidēja lieluma. Reizēm jau var papriecāties un nopirkt maizi, apgrauzdēt uz pannas un uztriept zemesriekstu sviestu un laimīgi nograuzt skatoties multfilmas televizorā. Reizēm var...

Kā es sevi beidzot ar grāmatu lutināju…

Jau ilgu laiku kopš esmu Kambodžā, visu laiku gribās lasīt. Līdzi man ir tikai viena grāmata un Bībele. Līdz paņemtā grāmata nu ir extra garlaicīga un nemaz nav pa manam prātam, bet reizēm, kad iesāk tad palasu uz priekšu, bet nu tā reti.. Lielajā iepirkšanās centra Aeon mall kur reizēm aizbraucu ir grāmatnīca. Katru reizi tur ieeju, klīstu gar plauktiem un domāju, nu ja kas acīs iekritīs, tad paņemšu priekš sevis. Protams, grāmatas krita man virsū un skrēja pakaļ, tikai tās cenas galīgi neriktīgas. Lētākas par 25 dolāri bija grūti ieraudzīt…

Tad nu dažas dienas atpakaļ saņēmu ielūgumu uz bērna dzimšanas dienas ballīti. Puikam paliks 6 gadi, vajag taču dāvanu. Braucu uz Aeon lielo centru un skatījos gan rotaļlietas, gan niekus, gan grāmatas. Tā kā nezinu vai puika lasa, vai runā angliski ar grāmatām bija riskants solis. Bet atradu vienu perfekti piemērotu – ar supervaroņu figūriņām, iekšā galda spēle un vēl dažas lapas ko palasīt. (Starp citu, puika bija sajūsmā un visiem lielījās, tā ka es trāpīju pareizi). Bet nu ja jau vienu pirkumu grāmatnīcā veikšu, kā tad atstāšu sevi novārtā? Nu un tad es gāju pie plauktiem, vēroju, kura grāmata man lēks virsū. Un šoreiz kā par brīnumu, lēca arī lētākas, tā ap 20, 16, 15 dolāriem.. Bet nu neviena ne līdz galam. 

Tad nu beidzot ielēca man Gretchen Rubin grāmata “The Happiness project”. Mamma viņu lasījusi, teica, ka man arī jāizlasa, bet man kaut kā vienmēr ir vēlme lasīt (nu ja tas reāli iespējams) autora oriģinālvalodā. Jo ļoti bieži daudzas lietas, nianses, sīkas detaļas tulkojot tiek pazaudētas. Un te nu viņa bija – nieka 11 dolāri. Protams, skriešiem uz kasi un laimīga braucu mājās. 

Protams, sākot lasīt, jūtos iedvesmas pilna un gatava sākt rīkoties jau šodien. Bet domāju, ka sekošu pašas autores piemēram un pirms tam radīšu kolosālu plānu pie kura turēties. Šobrīd ir novembra vidus, kas man ļauj divus variantus – gatavošanās periodu iekļaut 2 nedēļās un sākt savu projektu ar Decembri, vai gatavošanās periodu iekļaut 6 nedēļās un sākt ar Janvāri, tieši, kā pati autore ir rīkojusies. 

Protams, zinu jau uzreiz, ka ne viss tas, kas ir grāmatā tiks iekļauts arī manā projektā, bet tur jau tā laime, ka projekts ir MANS projekts un es varu ar to darīt pilnīgi visu ko es vēlos. Varu izveidot savas kategorijas, varu izveidot savus rituālus, apņemšanās, darāmos sarakstus un visas citas lietas. Un ja arī man kaut kas no tā neizdosies, tad es varēšu vērtēt to ko ES darīju nepareizi, nevis kas manā projektā bija aplams.

Tas nu tāds intriģējošs ievads. Turpinājums šim visam noteikti sekos, jo patiesībā jau ir tā, ka blogu rakstu tikai sev (un mammai un tētim). Un tas tiešām man vienkārši kā rīks “publiska dienasgrāmata”, kas patiesībā jau ir orģinālais blogu mērķis…

Pašapkalpošanās beķerejas

Kambodžā beķerejas ir dažādas - tādas kā kafejnīcas ar beķereju kopā, kur var nopirkt arī maizi, garās bagetes, bulciņas un visu citu, un pie reizes iedzert tēju vai nopirkt kafiju līdziņemšanai.

Bet ir arī pašapkalpošanās beķerejas - par tām šoreiz arī stāsts.

Tātad, pie ieejas vai kaut kur pa vidu, stāv paplātes un "standziņas". Ilgi domāju kā šo darbarīku nosaukt, paldies mammai, kas izdomāja šo piemēroto apzīmējumu. 

Tātad, ņem savu paplātīti un standziņas un salasi savas bulciņas, maizītes, kūciņas, cepumiņus. Pie kases katrs tiek skaisti iesaiņots (jā, protams ne zero-waste) plastmasas maisiņā. Ja labi palūdz, tad saliek arī visas maizītes vienā, jo nu, jārūpējas taču ir par savu Zemi...

Maizītes izvietotas šādos skaistos (man šķiet) plastmasa plauktos, sakapīšos, viss labi apskatāms un tad arī pēc vajadzības, izmantojot standziņas - paņemams. Cenas dažādas. Protams, dārgāk kā mums "rimčikā" vai Madonas "šlāgera beķerejā"... No manas paplātes "Dāņu kanēļmaize" 0,80 centi, mandeļu maizīte 0,90 (bet baigi izcila) un vietējā bulciņa ar pupiņu pildījumu 0,60 centi.
Pirmo reizi ēdu saldu maizīti ar sāļām pupiņām viducī. Sajūtas bija divos virzienos - "cik jocīgi" un "cik garšīgi"!

Pārtikas cenas Kambodžā 2

Pirmajās nedēļās ierodoties Kambodžā dzīvojām viesnīcā un tur nebija virtuves, kur gatavot, tāpēc liela naudas summa aizgāja restorānos un kafejnīcās. Ievācoties dzīvoklī, kur bija virtuve un iespēja gatavot, domāju nu tik ietaupīšu naudu, jo gatavošu mājās. Sanāca lētāk, bet tā pat vēl dārgi. Tad aptvēru savu kļūdu, ka tā kā rokās ir nauda un pietiekoši, pirku to ko sirds kāroja, reizēm nopirku un visu apēdu tajā pašā dienā. Nu neko nevar padarīt, man ļoti patīk ēst un arī gatavot. Dienā ēdu vismaz 4 reizes. Daudz priekš mazas meitenes. Bet kaut kā man vienmēr ir izsalkums, kas īsti nav kontrolējams. Pie tā būtu jāpiestrādā. 

Bet nu atklāju savu kļūdu un sāku iepirkties apdomīgāk un atradu veikalus, kur var atrast lētākus produktus, kur ir akcijas un nocenotas preces, kam drīz beigsies derīguma termiņš.

Un tā, kā eju uz trenažieru zāli un redzu diezgan strauju progresu savā muskuļu pieaugumā, negribās to visu zaudēt saēdoties šokolādes cepumus. (nu reizēm var) bet tagad ar saldumiem aizraujos ļoti ļoti minimāli. Šokolādi nepērku, jo ļoti dārgi. Reizēm tieku pie gabaliņa, kad Maikls padalās, bet tā tik un tā ir pati tumšā šokolāde, kur īsti nekāda prieka nav, tāpēc vairāk atsakos nekā piekrītu. Sapņoju par lielo Milkas šokolādi ar karameli. Uhh. Bet nē, nē, nē, nevar aizrauties ar sapņošanu.

Nu tad atgriežoties pie ēdiena. Lielāko manu ēdienu sastāda dārzeņi. 

Jo kā atklājās pārtikas nepanesamības analīzēs ko paspēju uz ātro izdarīt kamēr biju Latvijā, manam organismam nepatīk ne piens, ne olas. Kas to būtu domājis? Manas mīļākās brokastis esot Vācijā - omlete ar saldētiem dārzenīšiem. Nu sanāk par to aizmirst, piens 4 dolāri litrā, un olas arī gana dārgas. Bet par dārzeņiem runājot, atšķirībā no iepriekšējās ziņas par pārtikas cenām, esmu atradusi bodes, kur mani mīļie kartupeļi ir atrodami lētāk. bet šoreiz foto nav kartupeļu.

Ātrās nūdeles ar vistas garšu (5 pac) - 1.15 USD
Emmental siers (ar 50% atlaidi atļāvos reiz par visām reizēm) - 2.60 USD
Auzu pārslas (800gr) - 3.50 USD
2 paprikas - 0.88 USD
Tomāti - 0.96 USD
Gurķi (2 iepakojumi) katrs - 0.55 USD
Konservētas pupiņas tomātu mērcē - 1.35 USD (lētākais ko esmu šeit atradusi)
Burkāni (3 paciņas dažāda izmēra) kopā - 1.51 USD
Sīpoli (4gb) - 1.12 USD
Kopā 13.63 USD (11.49 EUR)

Auzu pārslas ar medu un kanēli un vienu ābolu man ir visbiežākās brokastis. Jo ātri un uzpilda vēderu ar siltumu un arī enerģiju. Pusdienās no šī būtu zupa - mazs gabaliņš ķirbja no iepriekšējā pirkuma (maza ķirbīša pusīte pa 0.29 USD), burkāns, apcepts sīpols, kāds kartupelis un nedaudz no saldētās dārzeņu pakas (burkāns, zirnis, kukurūza) un vēl maza saujiņa rīsu.
Vakariņās apēstu palikušo zupu. Pa vidu tam visam pa reizei kāds gurķis uzkosts un noteikti daudz, daudz parastās lipton tējas ar citronu ar medu. Neesmu skaitījusi, bet šķiet, ka pasākusi esmu dienā vismaz 5-6 krūzes tējas izdzert, ja esmu mājās un nekur nav īpaši jāiet.
Bet nu iepirkšanās dienā izlutināju sevi kārtīgi - makaroni ar sieru un pupiņām tomātu mērcē.
Reizēm ēdu un domāju, cik muļķīgi, ka labs pašas gatavots ēdiens var sagādāt tik daudz prieka.
Teiktu, ka šobrīd esmu iekāpusi tādā gana veselīgā ēšanas ritmā, saldumu nav, gaļas daudz arī nav. Nu jā, vienīgi tie mūsu sauktie "roltoni" būtu pie neveselīguma pieskaitāmi, bet nu to es skaitu, kā ietaupījumu uz ātru maltīti - sanāk ap 23 centi par maltīti, kas gatava 3 minūtēs. Reizēm vajag steigā ko apēst, un silta zupiņa laba lieta šajā karstumā. Jā, tā ir tāda apgrieztā loģika. Karstumā jāēd, kas karsts, jo tad gan ķermeņa iekšiene, gan āriene ir vienādā karstumā un tad nejūt tik ļoti to karstumu, jo āda cenšas sevi atdzesēt ar sviedriem, bet ja ķermenī arī ir karstums, tad vairāk pielāgojas. kaut kā tā, vai ne? Nu noteikti, kādam ir zinātniskāks izskaidrojums, kā manējais, bet es sevi vienmēr ar šādu skaidrojumu mierinu un tik strebju zupiņas.

Labi, pietiek man stāstīt par savu loģiku.
Čau.

Izrādās, ka es māku skriet.

Pat ar iešanu man tā diez ko reizēm neveicas. Bieži paklūpu uz līdzenas vietas pāri tukšam gaisam. Pēc operācijām kājas ir vienāda garuma, bet staigāšana tā pat nedaudz jocīga no malas izskatās, jo potītes locītavā īsti nemāku locīt pēdu. Bet ne jau par to stāsts, šoreiz par skriešanu.

Es trenažieru zālē skrienu uz celiņa. (nu tas trenažieris, kas vienmēr filmās)

Sākumā, kad ievācāmies dzīvoklī, pirmajās reizēs, kad gāju uz trenažieru zāli, mēģināju, bet nesanāca. Bija tik ļoti bail nokrist, sasisties, nu esiet tak redzējuši tos video, kas facebook klīst, skrien-skrien un tad uz sejas nokrīt. Nu smieklīgi, bet baile. Un tad nu vienā vakarā ar dzīvokļa biedreni Janu gājām skatīties saulrietu (trenažieru zāle 9 stāvā, paverās skats uz visu pilsētu). Un viņa sāka iet pa celiņu, jo nebija šodien vēl bijusi uz trenažieriem. Tā nu pļāpājot es ar uzkāpu un sāku iet. Tiku līdz pat 3.5 ātrumam, kas ir gana naska soļošana. Sapratu, ka tomēr sanāk kaut kas. Nākamajā dienā domāju, ja jau vakar sanāca, tad šodien arī jāpamēģina. Uzkāpu sāku iet, ātrāk un ātrāk. Austiņās laba mūzika skanēja, domāju, nu jāmēģina skriet vēlreiz. Un man par brīnumu - sanāca. Un sāku skriet un skrēju un skrēju, līdz piekusu. Domāsiet gan jau ilgi skrēju. Nē, man tak pietika ar 3 minūtēm, lai nogurtu. Cik gadus nebiju vispār skrējusi vairāk par simts metriem, kad esmu mājās Latvijā un sāk līt lietus, un ārā žāvējas veļa un jāskrien novākt. Lūk visa mana skriešana.

Un tagad, skrienu uz celiņa. Pašai prāts neaptver šo faktu. Lai arī zinu, ka ārsts pēc operācijām teica, ka skriet drīkstu un nevajadzētu būt nekādu problēmu. Un tagad pats smieklīgākais - tak iepatikās. Katru reizi ejot uz zāli tagad paskrienu uz ceļiņa. Arvien vairāk un vairāk. Ceru, ka atgriežoties Vācijā, kad došos uz parku trenēties kopā ar draugiem, kādreiz varēšu skriet kopā ar viņiem, nevis lēni mīties blakus ar savu uzticamo velo. Zinu, līdz tam vēl tāls ceļš ejams, bet kāpēc gan nepasapņot? 

Saulriets no trenažieru zāles loga.