Varētu par to cik labi man iet, varētu par to, cik slikti man iet. Varētu par to, cik ārā ir skaists laiks, jo man patīk sniegs. Varētu jau arī par to, cik satraukta esmu par Ziemassvētku tuvošanos straujiem soļiem.
Varētu un varbūt pat vajadzētu rakstīt kaut ko patriotisku par godu šim mēnesim, bet man ļoti bieži, atļaušos teikt, izbesī, ka visi jūtamies latvieši tikai novembrī. Visu pārējo gadu noliekam savu valsti, cik te slikti, cik mazas algas, un tad novembrī viss ir skaists un jauks, ar godu piespraužu Latvijas karoga lentīti pie krūts, smaidu, un kad nedēļa pagājusi, norauju lentīti, nez kur nometu (vēl jo projām nesaprotu kur cilvēki viņas pēc tam liek), un turpinu gausties par to cik Latvijā slikta dzīve.
Varētu rakstīt arī par to, ka ārā sprēgā lūpas, no mutes nāk skaistie dūmiņi un rokas pēc brīža kļūst nejūtīgas un sarkanas. Varētu rakstīt, ka esmu vai neesmu sajūsmā par gaidāmo atkusni uz mēneša beigām. Varētu rakstīt par to, ka šodien esmu izdzērusi gana daudz ābolu sulas. Varētu, bez šaubām, jums uzrakstīt manu ļoti garo darāmo darbu sarakstu, bet tas būtu garlaicīgi.
Tāpēc es uzrakstīju jums variantus par to, ko es varētu rakstīt, bet nemaz ne par ko nerakstīšu.
Jauku vakaru!
 |
| saullēkts 27. oktobrī, 2016. gadā |
Augstā māksla: rakstīt par to, ka raksti.
AtbildētDzēst