Klusums.

Klusums un miers šajā blogā ir bijis pārāk ilgs. Arī es vairs nevaru klusēt.
Ja vien es tiešām reāli uzrakstītu visus tos bloga rakstus, ko bieži vien rakstu savā galvā, vai pat pierakstu ideju kladē. Reizēm ir vajadzīgs miers, bet šeit tas ir nedaudz ieildzis. Gribētos nelielu reorganizāciju, bet pārskatot visu vēlreiz, tīri patīk tā kā ir tagad. Tikai bloga galveni gan nomainīju, jo šobrīd man topā ir bilde no jūras. Lieku visur. Un prieks, ka man tādas dažādas tās bildes. Kāda ar telefonu, cita no fotogrāfa... Katrai fotogrāfijai sava aura un skatpunkts iekšā.

Tādas man, lūk, tās pārejas no viena saulrieta uz citu. Un vispār. Saulrieti ir mana lieta. Nu vienkārši tas tā ir. Šis vakars ir viens no pierādījumiem. Vakars garš, darbu saraksts vēl garāks. Uzmetu skatu logam, tur debesis tik skaistas un pasakainas, ka nevar ne aci atraut. Protams, gāju ārā fotografēt.

02.08.2016

Skats ļoti sireāls. Sajūta, ka kādā mākoņu rūpnīcā, gatavojoties saulrietam, noticis sprādziens un tad šī redzamā daļa ir sprādziena atblāzma. hm... lūk, šī ir lieta, ko arī esmu atklājusi saulrietu laikā. Mana garā vervelēšana par jocīgiem fantazējumiem ir neapturama. Ik reiz fotogrāfējot kādu foto es jau saceru romānu par to, ko rakstīt aprakstā. Skumjākais ir tas, ka vismaz 8 reizēs no 10, laikā, kad publicēju foto esmu jau aizmirsusi visu, ko fantazēju.
Šķiet, ka es arī šeit varētu fantazēt tā mūžīgi, jo man ir ko teikt. Šoreiz par dzīves krāsām.
Pēdējā laikā ar mammu dzīvojam pēc principa  - Dzīve ir tik koša, cik tu pats to krāso.
Neviens nenāks pie durvīm un neklauvēs ar piedāvājumu, kā pavadīt dienu interesantāk. Tāpēc tās krāsas vien jāņem pašam un jāmālē tā diena interesanta. Tā nu es arī savu vasaru mālēju interesantu. Piedzīvojumam no nekā - aizbraukt ar velosipēdu uz laukiem (40km). Nedaudz pastiepjoties uz pirkstu galiem var aizsniegt krāsas bundžu ar nosaukumu "nometne". Un ja pa visam vēlas tad var arī paskatīties apkārt un redzēt uzrakstu "Velo ekspedīcija". Nu tā gan bija viena liela"krāsas bundža". Tajā bija visa varavīksne, jo piedzīvojumu netrūka. Un kad ir nogurums, var paņemt mazo krāsas tūbiņu, tautā saukta par grāmatu. Jo jau kopš seniem laikiem cilvēki zina, ka grāmatā var piedzīvot lieliskus piedzīvojumus, pat nepieceļoties no krēsla. Bet vispār, laikam jau pavasarī es biju nolēmusi vasaru aizkrāsot arī ar darbu kalniem un tā netīšām pieteicos būt par Jauniešu dienas organizatori. Tad nu rokoties cauri darbiem, šovakar/nakt atradu beidzot spraugu un pietiekami daudz iedvesmas šim nelielajam rakstam. Vienam no miljons, jau sen, galvā uzrakstītajiem rakstiem...
Noskaņai arī dziesma -