History Makers United 2016

Kā jau solīju iepriekš, rakstu par savu pieredzi un izjūtām History Makers United nometnē...
Jau no paša sākuma brīdināšu, ka esmu ļoti dalītās jūtās par šo visu.
(šis raksts nav domāts, lai kādu aizskartu, aizvainotu vai apvainotu. Tās ir tikai manas personīgās pārdomas par šo pasākumu un lai pēc gadiem man pašai būtu interesanti palasīt, ko esmu darījusi. Tas arī viss.)
Braucu uz šo nometni ar domu, pavērot nometnes organizatorisko pusi, apskatīties kā tas viss notiek un varbūt to veidot kā mazu "svētceļojumu" sev, jo iet ar kājām uz Aglonu, nezinu vai man būtu pa spēkam...
Tātad vispār par to, kas ir HMU - kristīgā nometne. Manuprāt, paši sevi viņi dēvē par lūgšanu nometni. Programmu lasot, nekas īpašs neizklausās, no rīta dievkalpojums, slavēšana, pa dienu aktivitātes, tad vēl slavēšana un dievkalpojumi un tam līdzīgi...

/// Ir tik grūti šo ziņu uzrakstīt loģisku, jo ir tik daudz ko teikt :) ///

No akmens veidots mākslas darbs.

Pirmais, kas man šķita nepievilcīgs - vieta. Nometne norisinājās Ropažos (jā, es dzinos to gaisa gabalu tik tālu) nometņu vietā Norkalni. Jau pati vieta - aizbraukt līdz turienei: mazs, šaurs celiņš, bedrains, protams, krūmi aug uz ceļa, ceļmalas neizpļautas, mašīnai un autobusam izmainīties diezgan neiespējami... Pati vieta- diezgan liels bardaks, jo viss vēl būvējas un ir mūžīgajā attīstības stadijā. Jauki, ka notiek kāda attīstības virzība, bet varbūt to visu varētu darīt skaistāk, lai nometnes dalībniekiem ir omulīgi tur atrasties. Principā, pati vieta kā no amerikāņu filmām. Mazs egļu pudurītis ar ugunskura vietu, mazas mājiņas, kur dzīvot iemītniekiem, tomēr tajā visā ir tāds bardacīguma piesitiens.

Puduriņš ar vietu ugunskuram vai vienkāršai savstarpējai čalošanai.

 Sapratu, ka neesmu no tiem, kam patīk lielās, grandiozās nometnes. Dalībnieku vairāk kā 280, plus vairāk kā 100 brīvprātīgo darbinieku... Viss šķiet tik bezpersonisks. Man patīk tās 20 cilvēku nometnītes, kuras laikā iepazīsti ikvienu dalībnieku... Šī nometne ir vairāk kā - atbraucu ar savu kompāniju, ar to arī tusēju - manā gadījumā, kad aizbraucu gandrīz viena, (ar gandrīz domāju, ka bija arī mans klasesbiedrs un meitene, kuru iepazinu, kad viņa iekāpa mašīnā, lai ar mums kopā dotos uz nometni). Nejutu ka tā būtu mana kompānija, tāpēc daļu laika pavadīju arī viena, kas bija ļoti svētīgi, jo varēja šo to  pārdomāt, apdomāt un pabūt pati ar sevi. Arī sākumā domāju, kādas man problēmas? Esmu, itkā, komunikabla, gan ar kādu iepazīšos. Parasti tas beidzās ar trim parastajiem jautājumiem: vai esi pirmo gadu, no kurienes tu esi, kā tev te patīk. Tā arī visa saruna. Bija arī interesantās sarunas ar dažiem cilvēkiem par dzīves filosofiju, kristietību un laikapstākļiem, taču to daudz mazāk nekā mazo saruniņu. Un man šķiet, ka nometne ir vieta, kur gūt jaunus draugus, dibināt kontaktus. Laikam īsti to nemāku darīt, ja jau man neizdevās. Hm, doma nākotnei.

Tikšanās telts liela un grandioza. Tik pat grandioza kā lietus mākonis, kurš nāca, bet neatnāca.

Taču man tik ļoti patika tā reāli fiziski jūtamā enerģija slavēšanas laikā, kad visi ir tiešām laimīgi pateikties Dievam un godināt viņu, par visu, kas ir apkārt un vēl, un vēl... Arī atziņas, ko dievkalpojumos sniedza mācītāji (viens no Īrijas, otrs no ASV) paliek prātā un rosina domas par to kas ir, kas nav un kam būtu jābūt. Nu, ja domājam tā vispārīgi...
Un lieta, kas šķita interesanta  - nemitīgais tulkojums. Vienmēr runā divi cilvēki. Latviski, krieviski. Angliski runā pa radio viļņiem-varēja paņemt radio ar austiņām. Ja runāja angliski, tad uz skatuves tulkoja latviski un krieviskais tulkojums radio. Šķita interesanti klausīties daudzvalodīgi, bet reizēm nedaudz kaitinoši, jo tas visu pagarina divreiz garāk. Es jau cilvēks, kas saprot i angliski, i krieviski, baudīju pa tiešo un latvisko pieķēru ar vienu ausi, lai redzētu, kā tulkotājs tiks galā ar teikumiem. :)

Sapulces, dievkalpojumi notiek uz skatuves. 

Par sadzīves apstākļiem  - es gulēju zālē, lai gan sākotnēji biju reģistrējusies gulēšanai teltī, bet šajā lietainajā laikā, tā ir laimes spēle. Tomēr, teltīs gulēja gana daudz cilvēku, kuri nemaz nebija tik neapmierināti. Priecēja tas, ka organizatori piedāvāja segas. Trešais variants gulēt mājiņā, man nešķiet papildu 20 eiro vērts, jo salīdzinot ar zāli, atšķirība ir tas, ka guli mājiņā ar vēl 11 cilvēkiem, divstāvu gultās. Zālē katram ir savs matracis, nu kā gultas matracis, kā normāls matracis. Tāpēc lielas starpības, manuprāt nav, tikai naudas izteiksme... Ēdināšana: trīs reizes dienā, plus naksniņas. Itkā, šķiet, ka ir gana un esi paēdis, tomēr esmu atklājusi, ka nometņu ēdieniem vienmēr trūkst sāta sajūtas. Mājās es neapēdu tik daudz, cik tur... Lielāko dienas daļu tā pat ir neliels izsalkums... Bija arī kafejnīca, cenas samērā draudzīgas, kafija/tēja 30 centi, kas šķiet diezgan pieņemami. Nopērkamas dažādas kūkas, saldējuma kokteiļi, šokolādes batoniņi un tam līdzīgi našķi... Tā, ka uzkost kaut ko arī varēja. Tirgojās arī krekli un džemperi ar nometnes logo, tomēr 25 eiro par džemperi vai 8 eiro par t-kreklu nav manās iespēju robežās, tāpēc labāk papriecājos ar actiņām un pietiek. Gumijas aproces "nav manā stilā" un nešķiet diezko lietderīgas, tāpēc arī tās atstāju tur pat, priekš citiem. :)

Šis, laikam, ir pagaidām viss, ko gribēju teikt. Noteikti, kas piemirsās, varbūt, ko teicu par skaļu, skarbu vai tiešu, bet tās ir tikai manas domas. Nezinu vai nākamgad braukšu atkal, par to ir jāpadomā, tomēr man patika pieredze un ieskats, ko guvu šajās 2 pilnās un 2 nepilnajās dienās šajā nometnē.
Noslēgumā viena dziesma, kas man palikusi prātā, atmiņā un sirsniņā.