Gads ir cauri. Šovakar, elpu atvelkot, ir pienācis laiks atskatīties uz šo gadu un pārdomāt visas jaukās un burvīgās lietas, kas notikušas.
Janvāris, laiks kamēr gads iesākas.. Un tad jau feburārī, lielais notikums - Ed Sheeran koncerts. Kaut kas neaprakstāms. Tagad domājot, vai tiešām es tur biju?
Tad laiku pa laikam devos uz Rīgu, ārstus apmeklēt, pie māsas padzīvoties un sanāca visādi joki.
Kad jau vasara galvā un laiks siltāks kļuvis, sauļojos. Un vēl tagad kājai redzamas sauļošanās sekas, sākot no vietas, kur beidzās marles, viss ir skaisti tumšs. Zemāk - bāli bāls.
Pa visam sadrošojoties zālīti arī pļāvu, tas nekas, ka dzelži kājā.
Ieliekšu te skaistāko, bet vispār kopsummā, šis gads ir lutinājis mani ar saullēktiem un saulrietiem. Reizēm šķirot savu instagramu, sajūtu, ka debesis ir mana stihija.
Vasaras lielākais notikums - pirmais lidojums ar lidmašīnu. Satraukums un patīkamās sajūtas kopā.
Un kāpēc es lidoju? Uz Vāciju, uz nometni. Ielikšu te savu mīļāko foto, kas ir arī pie manas sienas. Daudz jaunu draugu, emociju un neaizmirstamu piedzīvojumu.
Kas neriskē, tas nevinnē. Piedzīvojumi ar rāpšanos smagajā ir mans aicinājums. Neskatoties uz dzelžiem, izrāpojos un izvizinājos pa Eiropu.
1. Septembris. Sen gaidītais skolas laiks beidzot ir klāt un esmu sajūsmā par iespēju uz turieni doties. (ātri vien šis prieks pazuda).
Nav joka lieta dzīvoties ar dzelžiem veselu gadu. Uz to ir kūka jāieēd. Prieks un laime, kur tu rodies. Piedzīvojums izvērtās divreiz garāks nekā plānots.
Skola, skola, skola, līdz tam laimīgajam 8. oktobrim, kad pēc 1 gada, 1 mēneša un 4 dienām tiku vaļā no sava Otto.
Ir labi, ka mans dakteris ir labs. Visu var sarunāt. Arī tagad, katru dienu varu pirkstos nogrozīt skrūvi, kas reiz bija mana Ilizarova aparāta sastāvā.
Ar garo ģipsi, dzīvojoties pa mājām, paliek garlaicīgi, un ja reiz notiek Lielais Rudens Forums, un galvā trakas idejas, tad ir jāīsteno! Pieteicos Madonas novada jauniešu domē (MNJD), un kļuvu par Kultūras komitejas priekšsēdētāju. Tā, lūk, mani dzīve lutina - pārsteigumi ik uz soļa.
Un tomēr, kad no ģipša tiku ārā, aizdevos uz Vaivariem, kāju palutināt. Gāja jau visādi, i labi, i slikti, bet vismaz ēdiena bija daudz. Te ģimeniskais selfijs pie jūras.
Tam visam pa vidu, Lāčplēša diena. Arī es aizdevos (izbēgu no Vaivariem) uz krastmalu un noliku svecītes par saviem senčiem.
Un tad atpakaļ, ar lielu joni iekšā skolas dzīvē. Kamēr citiem sports, viena pati varu izbaudīt dīvāna ērtības.
Un tad tik sākās baļļu laiks! Manām kājām bij ko turēt. Sākās viss ar Mūzikas skolas salidojumu. Satikti senie draugi un skolotāji.
Turpinājās ar Sudraba Gaili. Izdancojos kārtīgi. Jo bij jau prieki.
Iegūta balva nominācijā Gada izaugsme.
Un jau nākamajā dienā pēc Sudraba Gaiļa, ar ļoti minimālu miega daudzumu, vadīju Madonas pilsētas egles iedegšanas pasākumu. Dziedāts un dejots un rūķis notēlots.
Vēl jau arī skolas balle bija. Arī pasākumu novadīju. Pēc tam, ejot uz zāli, pa trepēm knapi nokāpt var, bet dejās griezties jau sāpes neliedz.
Katra diena šajā gadā bijusi kā dāvana. Daudz prieka un laimes, arī bēdu un asaru. Bet tāda tā dzīve jau ir. Esmu pateicīga par visām labajām lietiņām un lietām, kas ir notikušas. Esmu neizsakāmi laimīga, ka kājas garināšanas process ir noslēdzies. Laimīga par jauno notikumu virpuli, kurā esmu iekšā MNJD sastāvā piedaloties un organizējot pasākumus. Esmu laimīga, ka varu iet uz skolu katru dienu un tvert zināšanas, kas jānotver. Esmu laimīga, ka varu būt kopā ar savu ģimeni un dzīvot mājās nevis braukāties no Rīgas uz mājām šurpu turpu, lai gan arī tas bija jautri un arī tajā bija sava burvība. Esmu laimīga, ka šis gads ir noslēdzies. Esmu laimīga, ka tūlīt sāksies jaunais 2016. gads!
Paldies, Tev draugs, ka biji šogad ar mani kopā!
Paldies, Tev draugs, par sarunām un smiekliem!
Paldies, Tev, draugs, par visu, ko manā labā esi darījis!
Paldies, Tev, draugs, par atmiņām, ko kopā radījām!
Paldies, Tev, 2015. gads, par visu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru