Viss jau nav tik balts, kā vēlētos - 25. septembris.

Pat tagad vairs neatceros vai diena bija saulaina, vai ne tik ļoti... Itkā parasta diena - dzīvojamies ar māsu pa dzīvokli (jo, redz, viņai gribējās brīvdienas un tāpēc salauzusi roku laimīgi laiskojās pa māju), līdz pēkšņi, dienas vidū es vai mirstu nost aiz sāpēm kas uzradās vienas sekundes mirklī. Kā jau filmās - stresā, trīcošām rokām, histēriski raudot, no zāļu paciņas izvelku iepakojumu un cenšos izņemt tableti (jo, redziet, cilvēks ar lauztu roku nav spējīgs to normāli izdarīt) un ātri iedzeru zāles. Zinu, tās jau neiedarbosies tik ātri, tāpēc dzēru uzreiz kā uzradās sāpes, lai ātrāk rastos iedarbība. Pagāja stunda, divas. Nekādu izmaiņu. Sāpes tādas pašas. Kā mums slimnīcā māca-  izteikt sāpes 10 ballu sistēmā. Tad lai cik nežēlīgi tas būtu tās sāpes bija 9, kas ik pa mirklim, kā spazmātiski krampji kļuva arī par 10. Gāja laiks, nekas nemainījās, dzēru vēl vienu tableti. Ciemos atnāca tētis, jo ļoti cerēja, ka varēsim ar viņu braukt uz Praulienu, uz mājām, bet es nevēlējos ar tādām sāpēm vispār kaut kur kustēties, kur nu vēl iekāpt mīļajā sarkanajā smagajā un vēl nokratīties pāris stundas līdz mājām. Nē, paldies, ieēdusi čipsus un pāris desu maizes (jā, zinu, veselīgā pārtika ar ko remdēt sāpes), tomēr atvados no tēta, un izliekoties, ka man nekas nesāp, nemaz neraudu. Ja jūs redzētu to māsas sejas izteiksmi, kad viņa ieraudzīja mani, pēc tam kad bija pavadījusi tēti līdz durvīm. Es atkal histēriski raudu. :D Hahahaha, ak, es lieliskā aktrise, spēju izlikties, ka man nekas nesāp, kad gribētos kliegt pa visu Rīgu, cik tās sāpes ir nežēlīgas. Un tā es līdz vakara plkst. 19 nomocījos, brīžiem liekoties, ka tūlīt vemšu, līdz vakarā likās, ka tūlīt vienkārši "izslēgšos". Asaru, ko raudāt, praktiski vairs nebija, tikai elsošana un viegla čīksētšana no manis nāca :D Sazvanoties ar mammu, un viņas bijušo klases biedreni, tiek noskaidrots, ka ir iespējams nopirkt aptiekā bezrecepšu pretsāpju zāles, kas ir stiprākas par visiem Ibumetīniem un Ibustāriem. Elīna, aizskrējusi līdz vietējai aptiekai, vēl paspējot darba laikā atnesa man zāles. Tomēr pēc vairāk kā stundas gaidīšanas nekas nemainās. Viss, tiek nolemts saukt "ātros". Man jau panika, histērija, jo visa iepriekšējā pieredze ar ātrās palīdzības mediķiem atmiņā nesauc neko pozitīvu no viņu puses, bet nu citādāk jau nevar.
Kad izdzirdēju Elīnas un kādas sievietes balsi kāpņu telpā, manas asaras zuda, un man sākās panika - ja es neraudu, viņi domā, ka man nesāp. Luīz raudi! Raudi Luīz! Protams, nekas jau nenotiek. Ienāk mediķe istabā un smagi pūš, nav jau viegli uzkāpt uz ceturto stāvu, jā, bet vai jūs to esat darījuši ar kruķiem? Gan jau ne. Es trīcu kā pēdējā apšu lapa rudens vējā, bet cenšos runāt sakarīgi. Sarunu gaitā noskaidrojas - tā kā man nav 18, viņi man nedrīkst dot nekādas pretsāpju zāles, jo viņiem nekā atbilstoša manam vecumam nav. Tomēr pēc telefona sarunām ar ārstiem noskaidrojas, ka mani vedīs uz slimnīcu, bet vest bez pretsāpju zālēm būtu neprāts, tāpēc tagad godīgi visiem varu stāstīt - esmu lietojusi narkotikas. :D Vienu šprici man laida piecas minūtes, ik pēc sekundes jautājot - galva reibst? Uz kuru mana atbilde bija nevienozīmīga - jā, nē, nezinu, padomāšu. Un tā ik reizi. Smejoties dakterei jautāju  - visām narkotikām tāda iedarbība? Seko atbilde - lielākoties jā. Un es, ganjau narkotiku iespaidā, bet varbūt arī tā pat izceļos ar gudrībām, atbildu, ai tad jau nekā īpaša. Kamēr laida manas narkotikas, māsa ķēra un krāmēja kaut ko somā, pēc tam tikai izrādījās, ka tur principā bija salikts viss tas, kas man nav ikdienā nepieciešams :D
Pagāja neliels laiciņš, līdz ātrās palīdzības šoferis pa kaimiņiem staigājot atrada kādu vīrieti, kurš palīdzētu mani no tā 4 stāva nonest. Protams, man galva griežas, un es jau jūtu kā vīriešiem no saspringuma viss trīc, un man jau liekas, ka es drīz kritīšu, tikai tā daktere/māsiņa/mediķe man saka: neķeries pie margām, mēs visi tevi noķersim, bet tu jau nekur nekritīsi. Nonākusi ātrās palīdzības mašīnā visu cītīgi nopētu. Reti tak tādas lietas notiek, un pietam es vēl tur pirmo reizi, nu tak tas ir jāatzīmē, un tā tapa pāris "burvīgi" jeb nonarkojušies selfiji.

Kvalitāte mana telefona frontālajai kamerai nav diezko laba, bet nu galvenais, ka var mani redzēt :D 

Tiekot slimnīcā, pirmais cilvēks, ko ieraugu ir mans ārstējošais ārsts. Es, protams, noduru skatienu zemē, un sāku smieties. Viņš izbrīnā nāk klāt un prasa kāpēc es raudu. Tikai māsa viņam atbild: Tagad jau smejas, bet iepriekš raudāja. Protams, formalitātes pirmajā vietā un paiet kāds laiciņš, līdz tas viss nokārtojas, un man pienāk medmāsa un jautā kaut ko, ko es vairs neatceros. Tad saka - labi, brauksim uz kabinetu (ak, jā, nepateicu, es sēdēju kaut kādā ziņā ratiņkrēslā. Ne tādā kādu jūs šobrīd iedomājaties, bet savādākā :D ahahah), un tātad- saka: brauksim uz kabinetu, varbūt māsa var palīdzēt tevi aizstumt? Elīna tik paplivina savu ģipsēto roku un smej - nevar gan, māsai lauzta roka. Un protams, kur nu bez tā  - jums tur avārija bija, vai kas? :D  hhahah, smieklīgs gan, tas ārstu humors.

Iestūma mani "kabinetā". Lika gaidīt. Atnāca ārsts. Pirmo reizi mūžā to cilvēku redzēju. Saka: Izstāsti savu stāstu. Es prasu  - no paša sākuma? (tas sauktos no dzimšanas līdz šai baltai dienai). Viņš pavisam nopietni arī atbild - jā, bet divos vārdos. Nu, klausies, man jau diveriz nav jāsaka - Man sāpēja. :D Sēžu un skatos uz viņu. Māsa stūrītī knapi valdās smieklos, bet tas dakteris tikai  -mhm, skaidrs. Sapratu, ka nošāvu greizi un cenšos visu labot, stāstot kas un kā, bet māsa tik saka : paprasiet Salmiņam (jā, manam dakterim stilīgs uzvārds) viņš visu izstāstīs jums. Un tālāk, man par lielu šoku seko vārdi: es zinu, viņš man zvanīja. Un ticiet, neticiet, tas mani nobiedēja ne pa jokam. :D A par ko tur bīties, nezinu.. Aizsūtīja mani uz rentgenu. Un tur jau atkal sava epopeja.

Uzkāpju es uz tā lieliskā plastmasa galda un man liek iztaisnot kāju. Es lēnām mierīgi, bet māsiņai, laikam nebija laika un viņa to procesu pasteidzināja kāju vienkārši pavelkot. Varat jau uzminēt, kas tam visam sekoja - manas mīļotās narkotikas kā bijušas nebijušas un sāpes šeku reku i' klāt atpkaļ. Sveikas manas draudzenes, kā es pēc jums NEbiju noilgojusies. Tad jau māsiņa saprot savu vainu un cenšas mani mierināt, saucot mani visos pasaules mīļvārdiņos - sākot no cālīšiem līdz pat kaziņām, jā, sauca mani par kaziņu. Hahaha, atkal šis mediķu humors. Bet nu neko, kas jādara, tas jādara, viena bilde, tad jāpagriežas uz sāniem, kas atkal nav viegls darbs, it īpaši ja tu guli uz plastmasa galda. Bet kad mani aizstūma atpakaļ uz "kabinetu" māsa izstāstīja, ka runājusi ar manu ārstu un izstāstījusi par tiem tarkšķiem, sprakšķiem. Ārprāts- es pat jums neizstāstīju  -tad kad man sākās sāpes manas stieples, kas atrodas iekšā un ārpus kājas, vienkārši plakšķēja. Pirmajā reizē Elīna nedzirdēja, bet kad tas bija vakarā un trīs reizes skaļāk nekā iepriekš arī viņa to sadzirdēja un tas bija pēdējais piliens - pēc tam uzreiz tika zvanīts "ātrajiem"... Ai, es tak te aizpļāpājos, pie kā es paliku? Tātad, jā, parunāja ar manu ārstu, un viņš uz to esot atbildējis, ka viņam ir bail vai kāda stieple nav nolūzusi. Tam, tam, tā (tagad jāiedomājas tā šausminošā mūzika, ko parasti liek šausmu filmās). Tas jau man uzdzen stresu, bet es tāpat gaidu savu nākamo zāļu devu, lai gan sāpes nedaudz mazākas kā pirmīt, tā pat nav izturamas.

Man vienmēr ir jautri. Sēžot un gaidot kaut ko stilīgajā "kabinetā"

Un ar to sākas mans nākamais piedzīvojums. Atnāca medbrālis - vistiešākajā nozīmē medbrālis - (vīrietis medmāsiņa) likšot man katetru - jāņem analīzes un tā pat pretsāpju zālēm vajadzēs. Pigori, kas pigori. Katetrs ielikts, bet asins netek. Viņš smej - būtu jau ar straumīti jātek, bet man nekā. Analīzes ta' vajag paņemt.. Nolaiž manu roku vertikāli (kā lai pasaka - tātad perpendikulāri grīdai :D ha, cik gudri izklausās) un sāk pa to viegli sist, turēdams analīžu trauciņu pie katetra gala. Pagāja kāds laiciņš, līdz tie asins analīžu trauciņi, lēnām tika piepilināti ar manām asinīm. Haha, izklausās jau baisi. Bet pēc tam arī ieguvu asinīs savu pretsāpju zāļu devu. Laikam nebūtu lieki piebilst, ka tur, kur medbrālis man iedūra katetru pat vēl tagad (!) 1. novembrī ir viegls zilums. Nerunājot jau nemaz par to, kāds tas zilums izskatījās iepriekš 10-15 cm garumā. Paiet neliels gaidīšanas laiciņš.

Tad sākas ceļojums uz 5 stāvu - manu ierasto nodaļu. Kā māsa smej - mājas ir tur kur tavs wifi savienojas automātiski. Un tā tas ir, 3. nodaļa, 5 stāvs. Ieraugot nodaļas māsiņu patiešām liels prieks. Mana mīļākā māsiņa Inese. Nosmejam, ka viņa mani jau no plkst. 22 gaida, bet tagad jau ir 23, kur es tik ilgi kavējoties? :D Ir forši, kad bērnu slimnīcā strādā arī jautri cilvēki... Tikai tādi, tur, ir retums, diemžēl... Bet nu ne par to tagad stāsts. Sazvana manu dakteri Salmiņu un aizved uz procedūru istabu, aparātu jāapskata. Bet pēc marles noņemšanas iekaisums netiek konstatēts un arī aparāta stieples visas ir sava uzdevuma augstumos. Sarunu gaitā atklājas, ka arī rentgens ir ļoti labs un viss ir kārtībā. 

Tieku aizvesta uz savu iepriekšējo palātu un tieku gulēt pat savā iepriekšējā gultā. Cik patīkami! Un ticiet vai nē, tajā mirklī es biju laimīgākā no visiem par to, ka atrodos slimnīcā, jo te mani kāds paglābs no sāpēm, ja tās atgrieztos. Un tad jau visi saka saldu dusu, un arī māsa dodas mājup. 

Lūk, cik man garš raksts sanāca par vienu dienu, vairāk jau vakaru. Bet cik garš raksts, tik liels notikums. Neliels rezumē - pirmo reizi mani pa trepēm no ceturtā stāva nesa divi vīrieši. Pirmo reizi es braucu ātrās palīdzības mašīnā. Pirmo reizi es atrados slimnīcas uzņēmšanā. (tieši tajā konkrētajā slimnīcā Vienības gatvē) Pirmo reizi es redzēju BKU slimnīcas uzgaidāmo telpu/reģistratūru klusu, tumšu, mierīgu, bez neviena cilvēka. Pirmo reizi mūžā es tik vēlā vakara stundā atrados rentgena kabinetā un tur nebiju bez iemesla - man tak taisīja rentgenu. Pirmo reizi mūžā nakts vidū man pārsēja kāju, un tas bija interesanti. Tā kā tas nav tik ātrs process paspējām ar Inesi par šo to papļāpāt. Pirmo reizi es nakts vidū "iegūlos"slimnīcā. (Nu jūs jau saprotat, ko es ar to domāju). Ak, pareiz - pirmo reizi mūžā es izjutu tik nežēlīgas sāpes. Bet galu galā, šis sāpju iemesls bija kaulu atdalīšanās. Vietā kur kauls tika pārkalts tā sprauga, šķirba, nezinu kā lai to vēl nosauc kļuva lielāka par aptuveniem 3mm vienā mirklī.

Un jūs vēl teiksiet- ko tad vienā dienā var paveikt pirmo reizi?