 |
| Smaidīt ir forši, smaidi arī Tu! :) |
Vasaras vidus, karstums un brīvība. Tā es varētu raksturot šo brīdi / mirkli / momentu... Esmu šovasar jau pabijusi Gaismas Pilī, Pagalms Fest un kārtīgi atpūtusies.. Tomēr, atskatoties pagātnē, esmu 9.gadu laikā beigusi divas skolas un ar labām sekmēm. Un es ar to arī lepojos un pateicos visiem, kas mani atbalstīja un neļāva padoties, lai arī cik ļoti es to vēlējos.
Bet skatoties nākotnē, viss vairs nav tik rožainām krāsām mālēts. Priekšā ir sagaidāma kājas pagarināšanas operācija. Kad pirms aptuveni diviem gadiem (laikam) man veica kaula mērījumus, atšķirība bija 3 cm. Tad nu lūk, tagad centīsimies to visu labot ar Illizarova aparāta palīdzību. Tas aparāts izskatās diezgan "iespaidīgi" un "nervus bendējoši" tāpēc bildi pagaidām šeit nelikšu,ja kādam spēcīgāki nervi, tad "Mātē Googlē" viegli var atrast. Bet jā, kad man tāds būs uz kājas, noteikti dalīšos ar attēliem, sajūtām, novērojumiem un secinājumiem! :)
Bet līdz tam 51 diena. Šobrīd cenšos sevi sagatavot gan emocionāli, gan arī fiziski, sākot piemērot apģērbu, dzīvošanas apstākļus un nepieciešamos sīkumus, lai es justos maksimāli ērti. Šobrīd apjaust to visu ir diezgan grūti, jo vēl joprojām nespēju tam noticēt, ka 4. septembris, būs tā diena, kad mana dzīve mainīsies, kā minimums, par 180 grādiem. Kaut gan, man tas zināms jau nedaudz mazāk kā pus gadu, ja nemaldos, tad konkrētu datumu ar savu ārstu norunājām 5.februārī. Un ar to arī viss sākās. Bet, laikam nē, tas sākās jau ātrāk, kad ārsts izstāstīja par šo iespēju. Ai, nē, tas viss jau sākās sen, bet pārāk sen, lai par to būtu tik nozīmīgi runāt :D Tātad, jā. Jau pusgadu es par to daudz domāju. Arī šobrīd viss lielākā vai mazākā mērā ir sagatavots arī skolā, jo mana skola ir tik forša,ka uzņemas mājapmācību. Tas būtu - reizi divās nedēļās kāds skolotājs brauks pie manis uz mājām un iemācīs man kaut ko... varbūt.. :D Tomēr viss mācīšanās process būs atkarīgs tikai no manis. Kad es vēlēšos varēšu mācīties, kad negribēšu, varēšu gulēt un nedarīt neko. Jo esmu lasījusi daudzus ārzemju blogus par šāda veida operācijām un atveseļošanās laiku, ka lielākoties ir vēlme nedarīt neko, jo zāļu iespaidā zūd spēja ilgstoši koncentrēties... Tomēr es, kā jau "radošs" cilvēks, ceru, ka mani tas nepiemeklēs un es varēšu izpausties gan uz papīra, gan mūzikā, gan vienkārši smaidot. Jo galvenais jau itkā ir smaidīt. Jo smaids uzvar naidu! :)
Tomēr, nesen noskatījos vienu nejaušu video, kurā viens zēns teica: Šis laika posms kādreiz beigsies un tad jūs uz to varēsiet atskatīties un teikt - cik gan es esmu bijis spēcīgs, ka varēju to visu pārciest.
Tad arī es uz to koncentrējos, jo, kā jau minēju, daudz lasot par šāda veida operācijām, visi kā viens raksta - ka šīs sāpes ir tā vērtas nākotnē. Pārfrāzējot - ir vērts izciest šīs sāpes, lai nākotnē būtu vieglāk.
Lielākoties es nolēmu piekrist šai operācijai, jo es labāk izciešu vienu gadu mājās, staigājoties ar kruķiem vai vizinoties ratiņkrēslā, nevis pēc pāris gadiem zaudēt savu staigātspēju pa visam.
Pagaidām, domājams,ka tas arī ir viss. Bet vēl jau 51 diena laika, lai es šeit kaut ko ierakstītu, jo itkā plānoju šo visu lielisko notikumu aprakstīt, lai gan iedvesmotu citus, gan pati nākotne pārlasot saprastu, cik stipra esmu bijusi. Bet es zinu, ka man ir vienkārši lieliska, apburoša un fantastiska ģimene, kas mani jebkurā gadījumā atbalstīs. Man ir mans kaķis, no kura man laikam būs nedaudz jāšķirās atveseļošanās laika, higiēnisku nolūku dēļ, un man ir arī mani draugi, man tādu nav daudz, bet tie kas ir - tie ir tie patiesākie un labākie. Tādus grūti atrast... Un es zinu, ka mana ģimene un draugi arī šajos grūtajos mirkļos mani nepametīs..
Priecīgu Jums visiem vasaru. Turpinam baudīt spožo sauli un skaistās debesis! :)
P.S. Tiksimies Positivus ;)
