Un, skat, kādu burvību tā mums sniedz ik dienas.
Šo noķēru, kad braucu ar velosipēdu. Aptuveni šis ceļa posms ir mans galapunkts, ļoti īss, lai nepārslogotu kāju. Nofotogrāfēju un domāju doties prom. Bet nespēju. Saulriets ir kas tāds, kas mani aizrauj. Tas pārņem mani un nelaiž prom. Un tā es stāvēju daļēji pļavā, daļēji grāvī un baudīju. Visa izjūtu palete- prieks, skumjas, sajūsma un nožēla. Svešs suns uz mani vaukšķēja, bet mani tas neuztrauca. Turpināju vērot. Lillā mākoņus. Uzkāpu uz velo, minos prom. Pēc aptuveni simts metriem atgriezos atpakaļ. Nespēju pamest šo burvību izgaist tā, ka neviens to nenovēro. Un tā es tur stāvēju...Debesu burvības apņemta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru