Kamēr esmu uz vietas cenšos tvert katru minūti. Skolā. Un tas ir diezgan traģiski, ja tā var teikt. Visiem skolotājiem mani vajag un visi ko no manis grib. Jautājums - tu tagad katru dienu būsi? mani nomoka :D Cenšos cik spēka, lai paspētu visu un izpatiktu visiem rakstot kontroldarbus kurus viņi grib. Tas ir apnīkoši. Bet tomēr, nez no kurienes rodas tā motivācija un vēlme visu ātrāk pabeigt lai ir miers un es varu bez stresa domāt par operāciju, kuras datumu es nezinu. haha. Un kā jau vienmēr, telefona atmiņu aizpilda pārfotogrāfētās klades un pildāmie uzdevumi.
Un tomēr - prieks par hokeju, jo tā bija mana stunda, kad atpūtos gan es, gan mana kāja.
Bilde no 4.maija, kad svinēju un priecājos par savu Otto. Kopīgi esam aizvadījuši 8 mēnešus. Priecājos un man jau patīk, bet nu apnicis ir gan. (Lai nebūtu pārpratumu, mans draugs Otto -stieples kājā, rinķi ap to un vēl tās dažas skrūves.)
Cerēsim uz to, ka šis lietus aiz loga drīz beigsies un saule atgriezīsies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru