Viss sākās ar trešdienu,kad ieradāmies šeit, nokārtojām formalitātes un tad sākās gaidīšanas posms - uz kādu stundiņu tiku nosēdināta spēļistabā, gaidīt kamēr atbrīvosies brīva gulta palātā. Kad gulta sagadīta, atliek tikai atpūsties un neko nedarīt. Jo tā tam jābūt. Neliels anesteziologa apciemojums - tīri īsa instrukcija par nākamās dienas operāciju un darāmajām - nedarāmajām lietām. Kā jau vienmēr - ne ēst, ne dzert.
Vakarā lielāks uztraukums nekā no rīta.
Rīts iesākās skaisti, ar saules stariem logā. Medmāsas aizsūta mani uz dušu, uzvelku skaisto operācijkreklu un gaidu. Sagaidu mirkli,kad mani pasauc uz procedūru istabu, iedod skaistu aprocīti ar vārdu, uzvārdu, dzimšanas datumu, vecumu, nodaļas nummuru un kaut kādu citu nummuru, pati izspriedu,ka tas droši vien ir kāds lietas nr. :D Tai pašā laikā viena "mīļa" māsiņa pūlējās man ielikt katetru. Neveiksmīgi sadurot un "urķējoties" zem ādas vienā rokā tiek mēģināta veiksme otrā. Arī tur nākas mirklīti "paurķēties" līdz tiek atrasta vēna. Un, protams, man paziņo, ka mana operācija būs 10:30. Neliels stress, jo vecākiem pateicu, ka pie manis droši var braukt tikai 11, jo iepriekš anestezeologs un arī ārsts pateica, ka operācija būs plkst.12... Neliela satraukuma sms un pirmais selfijs operācijkreklā. Stress pieaug. Bet tomēr vecāki atbrauc, sistēmu pieliek, iedod tabletīti un es dodos ceļā. Šoreiz bez asarām. Laimīgi atvados no vecākiem un māsas, nobraucu liftā uz nezināmo stāvu (jo godīgi - es pat nezinu kurā stāvā ir operācijzāles). Protams, pārkāpšana no vienas gultas otrā, tad jau uz operācijgalda. Apkārt sāk ņemties divas māsiņas, visādi aparāti, vadi un viss kaut kas cits interesants ko nopētīt. Protams, tiek uzlikta elpošanas maska. Aptuveni pus minūti mierīgi elpoju, tad sāku ķiķināt, un pie sevis smējos - "kāpēc nekas nenotiek? " un tad mana "filma izslēdzās".
Pie samaņas atnācu, kad jau biju palātā, bet māsa teica, ka izbraucot no lifta esmu pateikusi čau, tomēr es to neatceros :D Protams, atkal mugurā garā adatiņa un uz skapīša blakus lielais aparāts ar šprici, kas pamazām laiž iekšā zāles, lai es kāju nejustu. sajūta jocīga. nekur nevari aiziet, ne uz citiem sāniem pagriezties. Guli kā nezin-kas tikai uz muguras. Pēc tam jau mani ik pa laikam apmeklēja super duper labās māsiņas, kas palīdzēja pagriezties uz citiem sāniem. Jo ar laiku zāļu deva tika samazināta un es kājas sāku pamazām just arvien vairāk. Tā nakts bija šaušalīgi grūta gan fiziski, gan psiholoģiski izturēt gulēt lielāko nakts daļu uz muguras vai arī vienkārši gaidīt, kad kāds atcerēsies, ka tev vajadzīga palīdzība.
Un tas viss beidzās piektdienas pēcpusdienā, kad šo lielisko aparātu man noņēma nost.:) Protams, piektdien nevarēja iztikt bez jautrības - vienā mirklī aparāts sāka skaļi pīkstēt un tas norāda, ka kaut kas nav kārtībā. Medmāsa cīnījās, cīnījās un atmeta šim ar roku un sameklēja citu tāda veida aparātu. Un tas, par laimi strādāja bez problēmām. Tā, kā nevēlējos piedzīvot tādu pašu briesmīgu nakti kā iepriekšējo, medmāsa iedeva man kaut ko līdzīgu miega zālēm. Tas bija ap plkst. 21. Paskatos pulksteni un guļu. Pamostos. Sajūta, ka esmu pilnībā izgulējusies, bet prātoju, kādēļ istaba tik tumša? Protams, plkst ir tikai 23. Pilnīga nesaprašsana. Kāja nedaudz notirpusi, pieceļos sēdus un nolemju pagaidīt medmāsu, lai iedot vēl kaut ko, jo nu esmu pilnīgi izgulējusies. Pēkšņi pamostos, saprotams, guļus stāvoklī, un nesaprotu kas notiek. Ir 4 no rīta. Tagad miegs nāk vienkārši nežēlīgi. Guļu, nedaudz paveru acis, kad medmāsa izmēra temperatūru, guļu tālāk. Nedaudz paveru acis,kad ienāk bars ar medmāsām nodod maiņu, laikam kaut ko arī runāju ar viņām, bet to jau neatceros tā kārtīgi, un kā vienmēr - guļu tālāk.
Guļu ar acīm ciet un dzirdu - "Labrīt, Luīze! Uz rentgenu jābrauc!" Pie sevis prātoju -"vai jūs traki, nakts vidū rentgenu?" Atverot acis apjaušu ka palāta ir gaiša (laikam jāpiebilst ka arī tukša, jo biju visu nakti viena pati, jo piektdienas pēcpusdienā visi izstājās laukā) un ātrs skatiens telefonā norāda plkst. 9... Pieceļos sēdus, un saku, ka es nedaudz pasēdēšu, lai nenoreibst galva. Kaut kā iekāpju ratiņkrēslā un mani ved. Pa ceļam gandrīz aizmigu, bet tad sāka atsaukties atmiņā "nakts piedzīvojumi" :D tad nedaudz vēlāk pie manīm ciemos atnāca Rūta. Atnesa "Kinderolas" ^^ Protams, kamēr viņa ciemojās, es vēl pagulēju diendusu. Pamodos tikai tad, kad klāt bija jau Jonatāns ar Ingūnu. Jautri un smieklīgi, kā jau vienmēr, kad Jonatāns ir blakus. Laiks paskrēja ātri. Viņiem savas darīšanas. Tad pirmo reizi ar kruķiem aizgāju uz tualeti. Interesanti man gāja, bet izdevās. Tomēr nolēmu, ka vairāk viena pati tā nedarīšu. Neilgi pēc tam atnāca arī Elīna. Nu kārtīga ciemiņu diena man bija! :) Protams, ar Elīnas palīdzību tālāk pārvietojos ar ratiņkrēslu, un pat saņēmu medmāsas atļauju to atstāt sev pie gultas, lai vajadzības gadījumā visur varētu nokļūt. Vakarā/pēcpusdienā palāta piepildījās pilna, jo nežēlīgi daudz traumu. Visi kas ieradās bija uzņemšanā gaidījuši aptuveni 3 h kamēr kāds sāka viņiem pievērst uzmanību. Bet man jau viss labi un jauki.
Svētdiena arī bija jautra diena, jo Elīna visu laiku bija pie manis. Viņai kārtīga brīvdiena un man laba kompānija. Nekas īpašs nenotika. Vizinājos ar ratiņkrēslu, sasmaidījos ar vienu gadu veco Krišjāni, paskatījos Disney Junior, un vienkārši atpūtos.
Pirmdiena lielākā vai mazākā mērā sākās ar ārsta apmeklējumu, kurā viņš paziņoja, ka grib, lai es staigāju ar kruķiem nevis vizinos ar ratiņkrēslu. Pateica, ka atsūtīs rehabilitologu, lai iesākumā palīdz. Protams, viņa atnāca. Paskatījās nedaudz aprunājāmies un viņa pateica, ka jāgaida, kad šodien atnāks fizioterapeite. Laikam bija jau pēcpusdiena, kad mans ārsts atnāca pie otras meitenes ko viņš ārstē un man smaidīgs prasa : "Nu, rehabilitologs bija?" un es viņam tik pat smaidīgi saku : "Jā! Bija, teica, ka jāgaida fizioterapeits." Viņš sašutumā un smējās, ka redz viņa lielie plāni ir izgāzušies. Smaidīgs aizgāja prom... Varbūt pagāja 10 min, varbūt 15, bet nu max 30 un fizioterapeite bija klāt. Tikai priecājās un slavēja - "Kad gan fizioterapeitam ir vieglāks darbs, kad pacients jau visu māk un var izdarīt!" Nopriecājās un tik slavēja. :D Nedaudz pastaigājām līdz māsu postenim un viss. Es jau visu mākot. Vēlāk atbrauca Elīna un arī tad vēl pastaigāju. Un viss forši un jauki.
Otrdiena sākās ar to, ka gaitenī satiku dakteri un viņš teica - šodien sāksim! Tas nozīmēja skrūvju griešanu. Atgriezos palātā, un paēdu savas brokastis, pagāja kāds laiks -spaidīju savu telefonu, līdz mirklim, kad ieraudzīju savu ārstu aiz durvīm. Viens rokas mājiens, kurš sauc mani ārā no palātas. Kamēr iztuntuļojos un aizgāju pagāja mirklis. Laiks skrūvēšanai! Aizgāju uz procedūru istabu, apsēdos uz kušetes. Viss kas notika bija tas, ka es, pavisam mierīgi, bez nekādām emocijām tur sēdēju, kamēr viņš tur ar abām rokām ar skrūvgriežiem centās pagriezt skrūves. Dažus uzgriežņus pagriež uz priekšu, dažus atpakaļ, tad citus atkal uz priekšu. Man nebija pilnīgi nekādu sāpju, pilnīgi nekā. Vienkārši sēdēju un blenzu.
Pēc tam runājām, ka ar šo Ilizarova aparātu, pagarinot kāju par 1 mm dienā un to 1 mm vēl sadalot uz divām griešanas reizēm dienā to visu var izdarīt gandrīz bez sāpēm. Šie dzelži man būs 6 mēnešus -ja viss būs labi, bez iekaisumiem. Ja iekaisumi, tad vairāk. Pēc tam viens mēnesis langete un tad jau varēšu sākt staigāt. Teorētiski un arī praktiski, šos 3 cm varētu izstiept aptuveni 2 mēnešu laikā, bet tad kauls nespētu saaugt un sabriest un tur vienkārši tie 3 cm būtu tukšums un būtu nepieciešama vēl viena operācija, kurā tad šajā tukšumā ievietotu plastmasa kaulu. Bet ārsts teica - iztiksim bez liekām operācijām un liekām rētām. Tātad būs laiks, kad skrūves vajadzēs griezt un būs laiks, kad skrūves nevajadzēs griezt vispār. Pati pagaidām visu vēl 100% nesaprotu, bet visam savs laiks.
Atgriežoties palātā satieku māsu un Ilzi no Saulaino dienu bibliotēkas. Atnesa man otro Tobija Lolnesa grāmatu un arī vienu citu grāmatu, ja jau es tik ātri lasu, tad vajag daudz lasāmvielas! :) Tad jau atkal interesants laiks ar Elīnu.. Un diena paskrēja ātri. Pēcpusdienā atbrauca jautras palātas biedrenes ar kurām smējāmies gandrīz līdz pusnaktij.
Un šī diena pagāja vienos smieklos. Jo aizmigām smejoties, pamodāmies smejoties. Šodien dakteris pat atnāca pirms brokastīm un pagrieza skrūves. Itkā teica - šodien griezīsim divreiz. No rīta es nodomāju, ka tas nozīmē, ka viņš vēl atnāks, bet tagad saprotu, ka tas nozīmēja,ka griežam divreiz nozīmē divi apgriezieni. Bet nu nezinu, rīt atnāks, tad redzēs. Šodien bija atnākusi arī fizioterapeite. Vienkārši papļāpāt. Aprunāties kā man iet. Ļoti jauka, tikai nezin viņas vārdu. Centīšos apskatīties viņas kartīti. :D Un visa diena aizgāja smejoties un ākstoties. Un tagad, protams, pabeidzot rakstīt šo ierakstu arī ir jautri.
Hahahaha, ieliku šo rakstu, un kas atnāca - mans dakteris Salmiņš, pagriezt skrūves. ^^
 |
| Pēc operācijas. |
 |
| Pirmo reizi pēc operācijas svaigā gaisā. |
 |
| Mans draugs Otto |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru