Kādā dienā, kad bija atbraukusi ciemos māsa ar savu draugu mēs braucām uz laukiem pie vecmammas un vectēva... Vectēvs no priekiem pagatavoja savu '"firmas ēdienu": krāsnī, uz oglēm ceptus kartupeļus ar visu mizu.. Kad tie bija gatavi devāmies ēst. Tā kā kartupeļi bija ļoti karsti-tikko no plīts izņemti tad man bija grūti to nomizot. Vectēvs sēdēja man blakus. Viņš paņēma manu kartupeli man no rokām, un sāka to mizot. Es zināju, ka tā būs, jo viņš tā vienmēr dara. Toties neko vairāk es nebiju gaidījusi, ka viņš nomizos ieliks man šķīvī un mizos tālāk citus kartupeļus, bet šoreiz viņš pieliecās man tuvāk un čukstēja: "Es tev palīdzēšu, es tev palīdzēšu līdz sirmam vacumam!" Un te pēkšņi visiem nejauši kāds gruzis atciņā, vai tiešām neslēpta asara acī. Šo mirkli, šos vārdus, un šīs priekā mirdzošās acis es atcerēšos mūžam. Lielākoties, pēdējā laikā, šie vārdi, un vispār vectēvs ir viena no manām vislielākajām motivācijām lielos darbos, vai arī vispār, kaut nieka kontroldarbos skolā. Mans vectēvs, ir vislabākis vectēvs pasaulē!
Jā, viņš mums ir pats labākais vectēvs pasaulē!
AtbildētDzēsttieši tā... :*
Dzēst