Pa ceļam vilcienā...

Vakars jau vēls. Tomēr braucu es vilcienā uz burvīgās pasaules paradīzes stūrīti. Mūzikas atskaņotājs, kā jau allaž pilda savu darbu-atskaņo kārtējo dziesmu kura kāds ielicis savu sirdi. Un arī es šobrīd lieku savu sirdi šajos teikumos, ko vēlāk kāds lasīs un padomās par mani.Laikam tikai nejaušības dēļ mūzikas atskaņotājam beidzas baterija, un arī aptrūkstas doma, ko lai raksta uz šīs apdriskātās lapiņas.Un tad vilciens apstājas un balss cauri visam vilcienam sauc-Koknese. Bet šis nav mans paradīzes stūrītis, bet gan kāda cita kurš metas pa durvīm ārā, jo ir nedaudz aizgulējies.Es mierīgi turpinu sēdēt savā jau iesildītajā vietā, un rakstīt teikumus kuros ik pa brīdim iemetu kripatiņu savas sirds. Tomēr lielāko daļu paturu sev-man tā vēl ir, un ilgi būs vajadzīga. Citu man neviens nedos, un man arī nevajag, man ir sava skaistā sirds... Laikam šis stāsts ir pārāk īss lai kaut kur to publicētu, vai ieliktu manā stāstu grāmatā, ja man tāda nākotnē būs, tāpēc jāmeklē jau vēl laikam domas ko likt šeit.Aiz loga sen jau kā iestājusies tumsa. Nevienas gaismiņas, nevienas laternas. Laikam braucu cauri mežam. Bet tas tomēr ir labi-nav lietu kas novērstu manu uzmanību no šī teksta rakstīšanas.Lai gan pārlasot šo stāstu-saprotu, ka nekā diži dziļa nav, bet tomēr es pabeidzu un centos. Varbūt kādam vēlāk iepatiksies. Un tad nu es te nobeigumā saku-vienalga, vai tev šis stāsts patika vai nepatika-paldies ka izlasīji līdz galam. :)